Remigijus Šimašius: bijušais Lietuvas tieslietu ministrs un Seima loceklis, tagad strādā par Viļņas mēru un ar savu sparu apbrīno internetu. Vai esat dzirdējuši par šo?
Šodien es tieši ar viņu runāju - Remigijs Šimašius!
Viņš pateiks:
- Ko jūs ieteiktu cilvēkiem no Debes, kuri meklē specialitāti?
- Kā kļūt par politiķi un Viļņas mēru?
- Kāda vienkārša metode padarītu Lietuvu par labāku dzīvesvietu?
- Kā reaģēt uz citu cilvēku negatīviem viedokļiem?
- Ko jūs mācāties, būdams lielas pilsētas mērs?
...Un vēl šis un tas. Jā. Es tikko atdevu to, ko jūs atradīsit šajā tērzēšanā, tāpēc sāksim? 😉
Jums ir jāsazinās ar bezgalīgi daudz dažādu cilvēku. Ar kuriem cilvēkiem ir visvieglāk sazināties?
Visvieglāk ir sazināties ar tiem, kuri ir drosmīgi. Kurus nevajag vilkt aiz mēles, kas var izteikt savu viedokli un ieteikumus un pozitīvi raudzīties uz dzīvi. Un vienalga, dzīvē man patīk cilvēki, kas meklē risinājumus, nevis problēmas.
Ir cilvēki, kuri katrā problēmā saskata risinājumu un ir cilvēki, kuri katrā risinājumā saskata problēmu – ir dabiski, ka patīkamāk ir komunicēt ar cilvēkiem, kuri visur redz risinājumus. Tad komunikācijas rezultāti ir labāki, kas arī ir svarīgi.
Vai varat dot padomu esošajiem studentiem, kā izvēlēties specialitāti un nekļūdīties? Kā atklāt savu aicinājumu?
Mans ieteikums šajā gadījumā būtu vienīgais:
Mēģiniet distancēties no citu cilvēku ietekmes un iedziļinieties tajā, kas jums patiešām patīk visvairāk.
No vienas puses, tas var šķist ļoti vienkāršs padoms, bet tā nav. Ja jūs tik labi izkratītu sevi un uzzinātu, ko un kāpēc jūs domājat, var likties, ka viena vai otra lieta ļoti patīk, bet patiesībā tas ir tikai sabiedrības uzspiests tēls vai vecāku uzlikts zīmogs, draugu viedoklis, iedomājoties, ka būs vairāk vai mazāk izdevīgi, vieglāk vai grūtāk.. .
...Un tiešām vajag mēģināt sajust to, ko vēlies.
Un ja tev patīk daudzas lietas – piemēram, gan vēsture, gan bioloģija?
Tā jau ir problēma *smejas*. Kad tev patīk viena lieta, viss ir ļoti skaidrs. Un, kad viss patīk, vajag rakt dziļāk – vai tā ir vēlme izpildīt sabiedrības uzspiesto standartu, vai tā ir reāla izvēle.
Ja iedziļināsieties pietiekami dziļi, jūs joprojām atklāsiet, ka dažas lietas jums patīk vairāk. Šeit ir lietas būtība.
Kas notiks pēc tam? Tas joprojām būs labi, bet ir svarīgi, lai sākums būtu kaut kas tāds, kas jums patīk.
Vēlāk lietas var nedaudz mainīties – var sākt patikt citas lietas vai arī būs iespējas citās jomās.
Iedomājieties situāciju – tikai pēc studiju beigšanas cilvēkam ir ļoti skaidrs nākotnes plāns, tostarp konkrēts uzņēmums, kurā viņš vēlētos strādāt. Tomēr ko neieteiktu darīt, lai vēlāk nebūtu jānožēlo?
Es neieteiktu jums iet tālāk par morāles standartiem, lai arī kādi būtu jūsu plāni. Bet es domāju, ka patiesībā ir daudz darāmā un daudz darāmā. Un tas ir dabiski, ka vismīļākais darbs vai iecienītākā karjera īsti nesākas ar lielu peļņu, augstiem amatiem vai ļoti augstu novērtējumu.
Viss sākas ar to, ko jūs vēlētos iegūt pieredzes ziņā, no pārbaudes.
Tāpēc ir diezgan loģiski domāt, ka ir jādara daudz, lai tajā jomā kaut ko izdarītu un noķertu to savu sapni. Un mazāk domāt, ka varbūt tev kaut kas nepatīk, varbūt tas nav iespējams.
Kāds Debesila sekotājs nolēmis iet jūsu pēdās un kļūt par politiķi. Kādu padomu jūs viņam dotu? Kādi pasākumi būtu jāveic? Kas būtu svarīgākais?
Man ir specifiska pieeja politikai – daži uzskata, ka politika ir specialitāte. Es tā nedomāju. Politika ir sociālās izpausmes veids. Cilvēkam, kurš iet politikā, ir jābūt tieksmei uz publisku ideju pārstāvību, izpausmi un aizstāvēšanu.
Jums ir jāatbild sev uz šādu jautājumu - ja skolotājs prezentē noteiktu lēmumu, nepārrunājot to ar klasi, un visi klusē, baidoties viņam pretrunāt - vai jūs būsiet tas, kurš piecelsies un teiks - nē, mēs domājam savādāk, vai es domāju, ka vajadzētu darīt savādāk - neuzdrošināsies?
Tāpēc ir svarīgi nebaidīties, darīt, izrādīt iniciatīvu un varbūt tas ceļš vedīs uz politiku. Vismaz man tā notika.
Un, ja jūs neesat tas cilvēks, bet vēlaties būt, tagad ir labākais brīdis - ejiet un dariet to. Ja vēlaties būt politiķis, jums jāsāk runāt tagad. Protams, nekad nav par vēlu, bet jo labāk ātrāk.
Uzņemties iniciatīvu kaut ko radīt, sniegt ieteikumus, kā varētu būt labāk, nebaidīties iebilst, ja kaut kas tiek darīts ne gluži pareizi.
Pirms cik ilga laika jūs pievērsāties politikai un kāpēc?
Skatoties, kad jāskaita brīdis, kad nokļuvu politikā. Ja tas būtu 1998. gads, kopš es pirmo reizi piedalījos vēlēšanās. Tad piedalījos Viļņas domes vēlēšanās. Līdz tam piedalījos Liberālās partijas un Liberālās jaunatnes organizācijas aktivitātēs.
Man jau iepriekš tās idejas interesēja, daudz lasīju. Un es domāju, ka cilvēkiem ir jābūt brīvībai izteikties. Tas kļūst ļoti satraucoši, ja kāds sāk kāpt uz citu cilvēku galvām, arī man pašam.
Jūs vēlaties dzīvot dzīvi, kas ir normāla veiksmīga cilvēka dzīve. Un tā kā manas personības iezīmes acīmredzot ir tādas - ja ne es, tad kāds cits -, tāpēc es nokļuvu politikā. Vispirms bija grāmatas, pēc tam - politiskās aktivitātes.
Kuras grāmatas uz tevi ir atstājušas vislielāko iespaidu?
Frīdriha fon Hajeka "Verdzība", izdota 1990. gadā. Tā ir klasika, pazīstama jau daudzus, daudzus gadus.
Jūs esat reģistrēts dažos sociālajos tīklos, piemēram, Facebook, Instagram, Google+ - ko viņi tev dod?
Sociālo tīklu negatīvā puse ir tāda, ka nav skaidras robežas starp personīgo un sociālo telpu. Beigās nonācu pie secinājuma, ka nevarētu draudzīgi komunicēt un tajā pašā laikā būt oficiālai personai. Google+ ir atrisinājis šo problēmu pagātnē, tagad arī Facebook ir risinājumi.
Un man kā politiķim ir dabiski, ka sociālie tīkli ir arī politiskās darbības instruments. Tas ir veids, kā sazināties ar cilvēkiem un izteikt savas domas. Un tomēr sociālie tīkli man nav saziņas līdzeklis ar draugiem. Es tos izmantoju kā publisku personu, un tas ir lielisks komunikācijas instruments.
Kā virsnieks jūs saņemat pietiekami daudz atsauksmju, gan pozitīvu, gan kritisku. Kā jūs uz tiem reaģējat?
Es saku "paldies" pozitīvajiem, nemetu zibens par negatīvām atsauksmēm. Galu galā tie ir arī negatīvi dažādu iemeslu dēļ.
Ja ir problēma, tā ir jārisina.
Un, ja cilvēks pēc savas dabas ir dusmīgs, jums ir jāpārbauda, vai tas ir patiesas problēmas vai citu iemeslu dēļ. Protams, ja laipnība būtu spēcīgāka emocija par dusmām, cilvēki, kas ieradās mītiņos, visiem garāmgājējiem pasniegtu maizi.
Kādus ieguvumus jūs iegūtu, ja vairāk pilsētas iedzīvotāju piedalītos vietējo kopienu aktivitātēs?
Cilvēki, kas dzīvo šajā vietā, vislabāk zina sniegumu un problēmas. Būtiskākā lieta - ja cilvēki ir aktīvi, pašvaldībai viņiem ir jāpalīdz un es to apzināti veicinu.
Tieši cilvēkiem, kuri izrāda iniciatīvu, sazinoties ar pašvaldību varētu sasniegt konkrētākus rezultātus.
Pieņemsim, ka ir divi pagalmi. Un tie daudzdzīvokļu māju pagalmi nav īpaši sakopti. Vienā no tiem sapulcējās cilvēki un teica "Kaut ko jau esam izdarījuši, vēl paši organizēsim, bet gribētos, lai pašvaldība palīdzētu kaut ko citu.". Blakuspagalma iedzīvotāji vienkārši lūdz palīdzību.
…Protams, mēs vispirms palīdzēsim tiem, kas pieliek pūles savas vides pārvaldībā un kuriem ir konkrēts plāns, ko viņi var darīt paši un kā mēs varam viņiem palīdzēt.
Kā pašvaldībā, tā arī valsts sektorā - daudzi rezultāti nav zināšanu trūkuma dēļ, bet gan tāpēc vēlme sasniegt rezultātu prombūtne
Kādu pilsētu jūs redzat nākotnē?
Augoša, starptautiska, kosmopolītiska pilsēta ar labi apmaksātu darbu. Mums vajag vairāk starptautisku uzņēmumu, vairāk pārvietošanās, vairāk ceļotāju, vairāk cilvēku, kas šeit ierodas biznesa vai atpūtas nolūkos.
Paldies par sarunu, Remiksēts!
Tātad galvaspilsētas mērs nav tik mistiska būtne, kā tas varētu likties parastai cūkai. Raudāt. Viņš, tāpat kā daudzi sociāli atbildīgi un aktīvi Lietuvas pilsoņi (kuru netrūkst arī šī bloga lasītāju), novēl Lietuvai labu, mudinot ikvienu dot savu ieguldījumu ar savām idejām, apņēmību un darbu.
Aizraujoši ir arī tas, ka Remigijus Šimašius iesaka saskatīt problēmas, bet ne tikai par tām runāt, un rīkoties lai tās izkustinātu no nāves punkta.
...Un novēlu arī nebaidīties mēģināt un meklēt atbildes vispirms sevī! Es uzskatu, ka mēs neesam pirmie, kas jums to stāsta. Vai nē?
Tavs draugs
Cūka Antanas
P.S Mākoņmeitene palīdzēja sivēnam rakstīt Daļa Sipavičūte, veicot publiskās runas un augstākā līmeņa vadītāju apmācības un klausīšanās. Zini, grūti ar nagiem trāpīt pa tastatūras burtiem!