Dienas mērķis: 1057 vārdi. Rakstīts: 1082.
Antonio mierīgi paskatījās uz Akmeni. Tad man acīs, paceļot uzaci. Tad, it kā kaut ko atcerēdamies, viņš teica:
- Ak jā!... Ahā... - viņš noslaucīja īsos matus.
„???”
"Tev ir daudz jāmācās," viņš turpināja ar skumju smaidu, pirms es paspēju pajautāt, ko tas nozīmē. - bet parunāsim par svarīgākām lietām.
„???”
– Hm, – es klusi nomurmināju, nezinot, ko sagaidīt un ko sagaidīt.
— Ko tu atceries, Gil? Antonio nopietni jautāja, iekoda lūpā.
— Zīle?
- Ak... Gil? - es nesaprašanā atbildēju. Es zināju, ka nesniedzu atbildi, bet sasodīts, man šeit bija vairāk jautājumu nekā viņam. Un man šķita, ka šo vārdu dzirdu ne pirmo reizi.
-Acorn. Jā, tas ir tavs vārds. Antonio teica ar mājienu. — Vai tu to neatceries?
- Mans Dievs! Konuss! - Naoki pēkšņi izplūda smieklos, un es dažas sekundes paskatījos uz viņu, un tad sakodīju zobus un pēc spļaušanas atkal pagriezos pret Antonio.
"Stulbais Naoki. Īsts idiots. ...Bet, starp citu, mani sauc Acorn? Ko tas nozīmē??"
Es paskatījos atpakaļ Antonio acīs un pamāju ar galvu.
"Nē," es nočukstēju, joprojām viņu kratot.
- Man likās, ka tu to jau zināji. Jūs izraisījāt lielu ažiotāžu pilsētā. Vai vismaz Padome pie visa vainoja jūs, Antonio paraustīja plecus, joprojām sakodis lūpu.
— Padome?
- Padome?? Naoki, kurš grasījās beigt čukstēt, paklupa.
- Padome? Kas vēl ir padome? Es uzmetu acis uz Antonio.
Ar acs kaktiņu es jutu, ka vairāki no vistuvāk sēdošajiem vīriešiem pagriežas pret mani. Bet, kad Antonio gandrīz nemanāmi pacēla pirkstu, viņi uzreiz saskatījās un lēnām atsāka uz brīdi pārtraukto sarunu.
- Eh. Antonio nopūtās: "Tas ir garš stāsts, bet tie ir tie paši, kas tevi iegrūda zem tās pašas arēnas, kas vakar uzsprāga." Man vajadzēja kādu laiku, lai pēc tam jūs atrastu pilsētā.
"Pala, kas ir Antonio?"
"Tu mani meklēji?" Kas tu esi? - es neticīgi jautāju, atkal atdodot roku Akmenim.
Antonio ieskatījās man acīs, tad brīdi apklusa un paberzē mazo zilo kristāliņu sev uz kakla.
"Es esmu Antonio, vai es jums to jau neteicu?" Es esmu Antonio, tu esi Acorn un tu mani pazini iepriekš.
- Aha... - Es sāku domāt par jaunu jautājumu.
- Pagaidi, netraucē. – Antonio riebumā pacēla pirkstu un novērsās, lai no krūzes iešļuktu vēl kādu dzērienu. Šķiet, ka kauss nekad nav beidzies. "Es tev tūlīt visu izstāstīšu, labi?" Lai padarītu to īsāku?
"Labi…"
Es paraustīju plecus un pamāju. Lai nu kā, lai ko viņš teiktu – lai turpina. ES klausos.
- Tātad, mēs esam, mēs pazīstam viens otru. Es esmu no vienas tādas bandas," viņš klusāk teica pēdējo vārdu, "un jūs kādreiz bijāt mūsu biedrs. Nu, vai arī jūs tagad esat. Pirms kāda laika pilsētas dome mūs nolaupīja mūsu izbraukuma laikā, atņēma atmiņu un iemeta Arēnas cietumos, lai izklaidētu pilsētas iedzīvotājus.
"Hmm," Akmens nomurmināja, bet neko vairāk neteica.
"Padome? Kāpēc es??"
- Kāpēc? - es nospļāvos.
- Pagaidi, es saku nepārtraucies, - pacēlis pirkstu, Antonio mani apklusināja, - tu biji viens no visnoderīgākajiem mūsu... Bandas dalībniekiem... Jums bija nenovērtējamas zināšanas par palīdzību City Dresses. Un, protams, viņi vēlējās pārņemt jūsu zināšanas. Nomizoja tos.
"Kas ir pilsēta??"
- Kleitas? - Es nepacietīgi jautāju ātri.
Antonio vēlreiz pacēla pirkstu, sataisīdams savu dusmīgo seju, bet viņš nevarēja neko pateikt, kad viņš rēgojās. Man aiz muguras atskanēja apdullinošs sprādziens, un no aizmugures pār mani apskaloja gaisa vilnis.
- Aaah! - ES pieļāvu kļūdu. Ar mani daži vīrieši, saksofonists uzreiz apstājās uz nepabeigtas nots, un Antonio uzreiz nolēca no bāra krēsla un ar izspiedušām acīm paskatījās man aiz muguras un kaut kur uz logiem.
Es uzreiz nolēcu no krēsla tieši tad, kad uzsprāga arī loga rūtis. Viņi kaut kā skatījās uz mani. Akmens man lecot nokrita no klēpja, bet uzreiz atkal sajutu tā smagumu savā plaukstā.
- AIZ TEVIS! - iesaucās Akmuoss, uzsildīdams plaukstu.
Lai arī otrā sprādziena brīdī man izdevās noliecīties, instinktīvi izvairoties no stikla un visa, kas ar to nāk, es noliecos vēl vairāk un skraidīju garām pie galda stāvošajiem vīriešiem, pārlecot pāri nokritušā krēsla atzveltni un pār Antonio plecu.
Aiz manis acumirklī bija putekļi, laikam sabruka atbalsta siena un parādījās spilgta gaisma.
- VISI APSTĀJIETIES, TU ESAT IESPĒJAMS, - atskanēja vīrišķa vienmuļa un tajā pašā laikā apdullinoša balss.
Es notupos un aizlecu aiz Antonio palmas, it kā tā būtu kaut kāda aizsardzība, un caur viņu skatījos uz priekšu.
Cauri dūmiem spīdēja mirgojošas sarkanas un zilas gaismas un bija redzami lieli melni silueti.
- Uzmanies, Kutvela! — Naoki kliedza.
"Sūds," Antonio tajā pašā mirklī skaļi nolamāja un uzreiz izvilka no stieņa malas koši sarkanu ģitāru.
Daži citi vīrieši, kurus es redzēju, arī izvilka savus ieročus - vismaz vienam bija zobens, un vēl dažiem, ko es nezinu, kas noteikti bija kristāla priekšmeti.
"NOMET IEROČUS," balss atkal teica.
Antonio vienkārši paņēma ģitāru otrā rokā, it kā viņš turētu zobenu maciņā - pie sāniem, tajā pašā laikā, it kā viņš to spēlētu vai darītu ko tamlīdzīgu.
Taču vīri nebija tik spītīgi, un drīz vien vairāki nometa savus Akmeņus, kas klabojot nokrita zemē.
"Gile," Antonio klusi runāja, nepagriežoties...
– ATKĀRTOJU, APSTĀJIET –
– …SKRIEN, DURVIS IR TEV! Antonio man uzkliedza atkārtotā balsī un vēl ciešāk satvēra ģitāru.
"Durvis?"
"...IEROČI," balss beidza, apspīdējot Antonio vēl spilgtāku gaismu.
Gaisma aiz Antonio mani apžilbināja, un es steidzīgi pagriezos, lai atrastu durvis, par kurām viņš bija pieminējis. Aiz manis tiešām bija zilas durvis. Vīrieši starp viņu un mani stāvēja sastinguši gaismā ar paceltām rokām, ieročus nometuši zemē.
"Skrien!"
Apgriezos uz papēža un nolecu zemē. Aiz muguras tajā pašā mirklī sadzirdēju divas skaņas – balsu sadursmi un ģitāras stīgu šķindoņu. Tomēr es nepagriezos un steidzos uz durvīm.
Vīrieši ar paceltām rokām vēroja mani ar izplestām acīm, kad es skrēju garām zili izgaismotajā šaurajā kāpņu telpā. Atkal atskanēja ģitāras akordi.
- Piezvani man... Antonio! - Es dzirdēju Antonio balsi pār cietumu un troksni, - ...Jo tas ir mans vārds!
Ieskrējusi kāpņu telpā, es uzreiz metos augšā pa kāpnēm. Es aizskrēju uz labo pagriezienu un paņēmu to - vairs nebija kur skriet. Es uzkāpu pa kāpnēm, un viņi atkal pagriezās pa labi. Es atkal pieceļos.
Grīda zem manis un sienas ap mani pēkšņi ievērojami satricināja, un no apakšas un aiz sienām atskanēja milzīgs būkšķis. Tad, pēc īsas pauzes, pirms mielasts bija beidzies, atskanēja milzīgs dunks.
Kāpnes un zilās gaismas lidoja viena otrai garām, līdz beidzot, uzkāpusi pa kāpnēm un apbraukusi kā sešus apļus, es apstājos, lai atvilktu elpu citā lotē.
"Kas tagad?"
"Durvis?" Naoki jautāja.
Nesapratusi es paskatījos apkārt, dziļi elpojot un mēģinot atvilkt elpu. Un tieši tā - stāvlaukumā blakus man bija sienas zilas durvis ar mazu zelta rokturi!
Pavilku rokturi, bet durvis neatvērās. Es to pagrūdu, bet arī durvis nekustējās.
"Am. Aizslēgts.”
- Un tu mēģināji griezties? Naoki jautāja ar nedaudz sarkastisku pavēli.
"O jā..."
Ēka atkal nodrebēja, un kāds atskanēja skaļa spieķa skaņa. Es ātri satvēru rokturi un sāku to griezt. Bet arī tas nepalīdzēja un durvis nekustējās, nemaz.
- Tad atstāj mani! - ierosināja Akmuos.
Es nolēmu to darīt. Pēc Akmens uzņemšanas es spēru vēl dažus soļus, cik vien varēju, līdz lauka malai un izstiepu ar roku.
- Lūk kur tu esi! - aiz muguras, pirms es paspēju kaut ko darīt, es dzirdēju Antonio aizrīties kliedzienu! -Uz priekšu, kāp augšā!
Es pagriezu galvu atpakaļ. Antonio, kurš patiešām stāvēja uz kāpnēm, viss noputējis, nesot ģitāru, uzkāpa dažus soļus un pagrūda mani no aizmugures.
- Nu ko tu gaidi! Uz priekšu! - viņš nepacietīgi pavēlēja., - Mums ir maz laika!