Dienas mērķis: 920 vārdi. Rakstīts: 917.
"…Mans Dievs. Kas viņa par cilvēku!??"
- Erm... - es nomurmināju, - nav slikti?
– Vai vēlaties to izmēģināt? - uzreiz Gabriele dedzīgi metās piedāvāt.
"Tas nekur nenonāk. Man tas nepatīk."
Es paskatījos uz Džo, kurš joprojām gulēja plauktā.
"Ļaujiet man, es paņemšu smieklīgāko," Gabriele pēkšņi piecēlās un ķiķināja un piegāja pie sienas, lai paņemtu vienu no šīm rotaļlietām.
Es atskatījos uz Akmeni, pirms Gabriela mani ieraudzīja. Tad pa logu, ārā spoži spīdošajā jau rietošajā saulē, tad biroja telpas metāla durvīs.
– Lūk, – Gabriela sacīja, izņēmusi vienu violetu, iegarenu kristālu no āķa plaukta pie sienas un ejot atpakaļ.
Gabriele atgriezās un atspiedusies pret muguru pret dīvānu, aizšķērsojot vienīgo ceļu uz durvīm, pastiepa man priekšā savu rotaļlietu un smaidot parādīja to man.
- Un tagad mirsti. viņa teica, paņemot kristālu un dažas reizes paglaudot. Tas sāka uzbriest un mainīt formu, - Īsta vīrieša dzimumlocekļa forma, redzi?
"Ak Manējais. Dievs. Svētais. Nē. Es negribu kur Izeja. Argh!?”
"Am," es nomurmināju, pagriezos krēslā un tuvojos Gabrielai.
Viņa pienāca pie manis un, apsēdusies uz blakus krēsla, uzlika roku man uz augšstilba.
- Kā ir, parādīsi, kā ir tavas brūces? - joprojām smaidot, Gabriela tēlaini piemiedza man aci.
- Es... es atteikšos. - Es sāku nezināt, ko darīt vai teikt. Un tad, stāvot un skatoties uz Gabrielas klēpī nolikto lietu, es izpļāpājos:
– Varbūt labāk kaut kur aiziešu.
Gabriela pēkšņi mani rupji satvēra aiz piedurknes un novilka uz dīvāna, kur es biju apgāzusies.
- Vai tu iesi? - sarkastiskā tonī iesāka Gabriela, un viņas balss sāka skanēt dusmīga kā pirmajā reizē, - Un kur tu ej, dārgā? Tātad tu vēl neesi atguvies, un ar tādiem peņiem kā tev kāds tevi uz ielas pieķertu un dusmīgi, dusmīgi izvarotu.
"Es tik un tā iešu!" - Es mēģināju vēlreiz piecelties, bet viņa mani stingri turēja uz krēsla.
"Nu, labi," viņa teica lipīgā balsī, turot mani ar vienu roku uz augšstilba, bet otru uz pleca, un viņas pirksti sniedzās pēc džempera rāvējslēdzēja, "nav vajadzības tā pretoties." Es esmu tikai tavs draugs un, zini, tu man ļoti, ļoti patīc. Ļoti daudz. Vai es teicu, ka esi ļoti skaista?
- ES apstājos! - es piespiedu Gabrielu stiprāk un pēc sevis izkratīšanas izkāpu no viņas skavām un pieskrēju pie dīvāna.
"Man pēc iespējas ātrāk jātiek prom no šejienes!"
Gabriela uzreiz piecēlās, pasmaidīja un sāka lēnām rāpot man pretī. Uzreiz paskatījos pa istabu – ko man darīt. Durvis bija aiz manis. Bet tieši tā, tomēr Akmens!
Es dejoju Džo un Gabriela dejoja man virsū.
- Aargh! Es raudāju, saspiedos viņas rokās. Šķita, ka visas brūces atvērās, un zibens ātruma sāpju vilnis iešāvās viņa mugurā.
Bet Gabrielai mans kliedziens bija vienalga. Viņa paņēma savu dildo un ar vienu roku, turot manas krūtis, ielika otru manā kājstarpē.
"Nu, novelc tās bikses," viņš iešņukstēja man ausī balsī, kas noteikti bija sasniegusi viņa sliktā puiša balss episko līmeni. Vai tuvu tam, tāpēc es redzēju tavu puncīti, kad tevi izģērbu! Viņa ir skaista, maza un rozā, ar melnu kažoku apkārt!
- Beigt sarunu! Es iekliedzos un turpināju mēģināt izkļūt no viņas tvēriena. Katru reizi, kad es kustējos viņas rokās, sāpes man pāršalca muguru.
"At-stok!"
Es atkal paraustījos viņas rokās un mēģināju noslīdēt lejā. Es vienkārši neslīdēju viņai garām rokām, jo viņa būtu mani satvērusi aiz kakla. Pirmkārt, es darīju to, kas man bija brīvs veids.
- Ampf!- iekodu viņas rokā, kas turēja mani pāri viņas krūtīm.
Un ar rokām es atgrūdu Gabrielas tvērienu un, kad viņa pārsteigta iekliedzās un atkāpās, es izlaidos.
— Akmens!
Es pielēcu pie plaukta ar Akmeni un paķēru to. Tad es nostājos aiz izvirzītā pavediena un pagriezos un ar vērptuvi uzmetu Gabrielai Akmeni, gluži kā Arēnā.
Babah! Akmens atsitās pret Gabrielu un ielidoja atpakaļ manā plaukstā.
Tomēr tas gandrīz nekādu kaitējumu Gabrielai nenodarīja. Viņa pat nenorūca.
"Kas?" Es gaidīju vairāk!"
Gabriela pasmīnēja, pieskārās savam nedaudz apsārtušajam vaigam un nospļāva zemē šķietamo flegmu.
"Vai jūs to saucat par sitienu?" viņa pasmīnēja.
- Asinis! Man vajag asinis! Stouns iejaucās.
— Tieši tā! ...Zem negaisa, bez asinīm viņš ir nevērtīgs!"
"Nu, ja jums patīk spēlēt rupji, es jums parādīšu, kā spēlēt rupji," Gabriela draudīgi sacīja, sperdama soli tuvāk man.
Es atkāpos līdz plauktam, atpakaļceļa nebija. Bet tad Gabriela noliecās un sāka kaut ko meklēt zem gultas.
"Asinis. Man vajag asinis. Kur ņemt asinis?"
Es ar acīm pārmeklēju visu istabu, mēģinot atrast maģisko atbildi. Pistole ir apžilbinoši klusa, bet kaut kur ausu dziļumos dzirdētais atkārtojums nepalīdzēja:
"Pērkona negaisa laikā jūs zināt, kas jums jādara." Man žēl. Es tikai gribēju palīdzēt.
Gabriela iztaisnojās. Rokā viņai bija garš melns... Diks arī.
— Lūk, paskaties uz manām lietām! viņa svinīgi teica: "Mans lielais O!" Ierocis, kas sagādā prieku! Pride vārda cienīgs priekšmets! Es iztērēju visus savus ietaupījumus, lai iegādātos šo lietu!
"Durvis. labi Es dejoju!"
Sakopusi spēkus, es izlecu no vietas, cenšoties aizbildināties garām Gabrielai.
Taču viņa reaģēja uz manu kustību un, neskatoties uz savu garo monologu, noteikti izstiepa manu kāju, jo es uzreiz sajutu brīvā kritiena paātrinājumu un nokritu ar seju pret skapi.
Sasodīts, es uzdūros skapim un kad tas pēkšņi no augšas satricināja, droši vien atveroties skapja plauktiem, iznāca dažādas raudas un nezin kas.
Es apgriezos un aizsedzu galvu ar rokām, cenšoties aizsargāties. Kāds metāla trauks viņam vēl uzkrita uz galvas, bet tas vairs nebija tik svarīgi. Pasargāties no Gabrielas bija svarīgāk.
Es atvēru acis, un Gabriela stāvēja man blakus un noliecās pār mani ar savu lielo suni rokās. Viņa pasmīnēja. Man apkārt gulēja vesela kaudze sīkumu - trauki, burciņas, kaut kādi aparāti, pelēki kristāliņi un tamlīdzīgi.
Es satvēru Džo roku ciešāk. Man nebija ne jausmas, ko darīt, bet es jutu, ka labākais, ko darīt, tiklīdz Gabriela pakustējās, ir bloķēt viņas sitienu un ripināt uz sāniem. Un tad vēlams piecelties un skriet. Vai cīnīties.
- Meitiņ, man vairs nav spēka, ko vairāk darīt. Drīz vairs nevarēšu, - Akmuoss klusi iesāka savu monologu, bet, kamēr viņš runāja, ierunājās arī Gabriele:
- Tā kā…
- ...Un runāt. Par…
- ...Vai tev pietrūka spēka skriet? - pasmaidīja Gabriela.
- ...es ar savām asinīm un es dzīvošu. Jūs jau zināt…
- Es tev saku, tu vari viegli izkļūt no maniem nagiem...
"Vai Gabriela viņu nedzird vai kā?" Es nesaprotu, ko viņi runā kopā!"