Kā katru rītu, modinātājs zvana. Kā katru rītu es viņu ignorēju. Kā jau katru rītu, neizbēgami ir laiks celties. Duša, brokastis, burvīgs sabiedriskais transports un, visbeidzot, sasniedzu galamērķi.
Un šodien tie ir jauni, kaut arī ne gluži spīdīgi, Daniels Debesylos mājas Pacēlusi vieglmetāla vārtus, pieklauvēju pie durvīm. Klusums. Es spiežu skaļāk. Klusums. Paskatos pulkstenī – ir laiks: ne par vēlu, ne par agru. Uzmanīgi atveru durvis un sasveicinos ar tukšo māju.
Mani sagaida neliela ārtelpa: vienā pusē soliņš kurpēm un pakaramais drēbēm, otrā - mazs ķeblītis, uz kura stāv balta papīra maska. Un māja ir klusa. Varbūt viņš ir aizmirsis par mani un sēž Skyrim līdzenumos un kalnos ar austiņām (tā pati Daniela mīļākā videospēle) skrienu... Tā, es steidzos prom, mājas dziļumos.
Atrodu virtuvi, kur stāv galds ar pāris krūzēm, kuras, šķiet, nav mazgātas jau vairāk kā pāris mēnešus... Un nekā interesanta tur nav. Es kādu minūti stāvu uz vietas un kautrīgi ložu prom.
Guļamistaba un turpat aiz tās varbūt darba kabinets..? Pa vidu pūkains paklājs, viena siena tukša, pie otras neliels galdiņš ar milzīgu krāsainu mapi, ar lentīti sasietu burciņu, kas pilna ar sarkanām piezīmēm, un vairākas grāmatas. Citu sienu aizņem logi, bet trešo rotā Gustava banālākā glezna - "Skūpsts".
Lai cik brīnišķīgs būtu Klimts, lai kā es mīlu viņa darbus, nemaz nav pārsteidzoši, ka Ikea, kur iegādājos visas mēbeles mājai (nu, varbūt izņemot vintage galdu), nebija nekā interesantāka.
Istabas vidū uz minētā paklāja atrodas zems kvadrātveida galds. Lai arī paša Daniela nav mājās, skaidrs ir viens – viņam patīk laukumi. Skūpsts ir kvadrāts, abi galdi ir kvadrāti, galds arī ir kvadrāts! Pat pati istaba izskatās kvadrātveida.
- Laba diena. Daniela šobrīd nav mājās,- pēkšņi dzirdu. Es tik tikko ar pakausi iedūru caurumu griestos, lecot no šī pārsteiguma. Paskatos apkārt... Istaba tukša...
– Tu tur neskaties. Esmu šeit! - Es atkal dzirdu. Skaidrs – es biju idiots, nepamanīju! Un tējas tase, kas stāv uz galda, atkal saka:
- Daniela šobrīd nav mājās.
- Redzu, ka viņa nav, - atbildu, - vai zini, kad viņš atgriezīsies?
- Nē, - tēja īsi atbild.
Es vairs neesmu smieklīgs. Ne katru dienu man rodas iespēja intervēt šādu slavenību. Un mēs to saskaņojām trīs mēnešus, līdz viņš savā grafikā atrada minūti. Un nav - ne viņa mājā. Un tēja ir silta - tas nozīmē, ka tas bija nesen. Varbūt viņi mani ieraudzīja pa logu un aizbēga? Vai tavi mati izskatījās neglīti? Apģērbs nav pietiekami spilgts? Nu visi zina, ka Debesyla kungam patīk komunicēt tikai ar spilgtām meitenēm spilgtās drēbēs...
Tēja, acīmredzot pamanījusi manu satraukumu, jautā:
- Kas te par lietu? Es ļoti labi pazīstu šo istabu, varbūt man vajag palīdzēt kaut ko atrast?
- Nē, nē, - es atbildu. - Es biju sarunājis ar viņu interviju...
- Āāā... Tad nekas nesanāks... Lai gan pala. Varbūt varu palīdzēt? Ņem to no manis! - tēja entuziastiski lec, dažas lāses nokrīt uz galda baltās virsmas.
Runāt ar tēju nav tas pats, kas runāt ar pašu Danielu. Ne jau tālu. Nu, ja es atnācu, kāpēc tu tagad neej mājās ar tukšām rokām? Un tēja izskatās ļoti entuziasma pilna…
"Mani sauc Pasvalys," tēja pārtrauc manas domas. - Pastāsti man, ar ko tu gribi sākt?
Šķiet, ka tas man jau ir izlemts.. Tātad, sāksim!
…
… …
… … …
Sveiki! Man ir liels gods un prieks šodien jūs apmeklēt Lietuvas slavenākā sliķa Danieliusa Debesylos mājās. Lai arī paša saimnieka nav mājās, Pasvalieši mani uzņem ļoti viesmīlīgi.
Pasvalys ir viena no trim Daniela tējas krūzēm, kuri bija tur visos slinkuma, bezdarba un vilcināšanās seansos, pateicoties kuriem Danielius kļuva tik slavens Lietuvas pastorālajā ainā.
Laba diena, Pasvaly! Vispirms piecos vai mazāk teikumos iepazīstiniet ar sevi par to, kas jūs esat.
Lai cik negaidīti tas neizklausītos, esmu no Pasvales, bet kādu laiku dzīvoju kopā ar Danielu. Kopš es ievācos šajā mājā, mans higiēnas līmenis ir ievērojami krities – jāatzīst, ne manas vainas dēļ. Un tiešām - acs ir izsalcis pēc brūna plankuma krūzes iekšpusē.
Pārsvarā nākas komunicēt ar zaļo tēju - tāda draudzība ir diezgan patīkama, tikai lapas reizēm kutina sānus. To dzirdot, tēja sakustējās un viļņojās. Es pavadu savas dienas vai nu uz šī galda, vai tur virtuvē — jūs droši vien redzējāt, ka tas nāk. Tā pavadot savas dienas, es arī daudz uzzināju par Danielu.
Un kā tu raksturotu Danielu?
Slinks.
Vai jūs varētu mazliet paplašināt?
Slinkums vilcina. Un, nepietiek ar to, ka viņš sevi vilcina, viņš arī citiem par savu darbu nestāsta laicīgi – viņš kavējas līdz pēdējam brīdim, kad pasaka, ko sagaida un kāda palīdzība viņam vajadzīga. Un tad viņš izliekas, ka nemaz nav sarūgtināts, kad saņem atbildi, ka draugs nevar palīdzēt, jo viņam ir sava dzīve...
Visas lietas, par kurām es parūpējos, kad saruna ir beigusies…
Zini, varbūt varam pāriet pie cita jautājuma? Ja es izšļakstīšos pārāk daudz, es būšu tāpat kā citi nepaklausīgie izspiedušies krūzes. Tātad.. Varbūt vari šos pēdējos teikumus paturēt publiski? Lūdzu. Protams, ka varētu. Bet es nolēmu neklausīties.
Un kāda ir Daniela parasta diena?
Pieceļās. Vēlu ceļas vēlu. Dažkārt ir krietni pēc pusdienlaika... Uzvāra tēju un apsēžas rakstīt. Un, iedomājieties tādu viltību – viņš pavisam aizmirst, ka viņam ir tēja! Dažkārt mani neaiztiek stundām ilgi...
Bet pietiekami daudz personību. Nu ir Daniela diena. Viņš apsēžas pie galda un raksta. Raksta, raksta, raksta mūziku pēc atlaišanas... Raksta un tad ceļas. Un sākas – cik mežonīgs tas kļūst. Mūzika mainās un tā sāk iet pa apli... Dīvaini, kā viņš nesalauza muguru pēc paklupiena galda kājā.
Gadās arī, ka viņš kaut kur pazūd no mājas... Un te tiešām nevajag man jautāt, ko un ar ko viņš dara, kādas lietas dara.
Daniels nesen publicēja grāmatu…
Jā, Slinkais manifests. Nepietiek ar to, ka slinkais pats māca slinkumu citiem.
Vai varat pastāstīt, kā šī grāmata radās?
Tas bija ilgs, ļoti ilgs process, jau no paša sākuma caurstrāvots ar vilcināšanos, izvairīšanos no rakstīšanas un kaut kā labāka meklējumiem.
Sākumā bija doma, ka vajag grāmatu. Tad uz gadu, varbūt divus, tika uzskatīts, par ko vajag uzrakstīt grāmatu - jo izrādās, ka nepietiek ar domu, ka gribi uzrakstīt grāmatu - jādomā arī par ko grāmatu rakstīsi, ko tajā teiksi.
Idejas meklējumi ilga ilgu laiku, un, kad tie beidzās, tapa pirmais grāmatas melnraksts un ideja veidojās.
Tā bija un pārstāja būt. Tad iestājās klusums un grāmata nekur nekustējās varbūt pusgadu, varbūt pat ilgāk. Bija reklāma, cilvēki veica priekšpasūtījumus, gaidīja grāmatas. Un grāmatas nebija. Bija tikai melnraksts, no kura gandrīz neviens teikums neiekļuva galīgajā versijā.
Un tad, pēc vesela gada un pēc tam otrreiz rakstīšanas, vēl nedaudz domāšanas, pārdomāšanas, ideju meklēšanas, rakstīšanas, pārrakstīšanas un liela slinkuma, grāmata beidzot piedzima - apmēram mēneša laikā!
Tātad, redziet, slinkuma spēks - vilcināties gadiem un tad sākt un pēkšņi darīt!?
Un vai jūs kaut ko zināt par Daniela gaidāmajiem projektiem?
Tiks izdota vēl viena grāmata. Kaut kas par psiholoģiju. Ar eksperta palīdzību. Ja šī grāmata tiks izdota tuvākajā laikā, tas būs tikai eksperta smaga darba un centības dēļ. Un tādā gadījumā neaizmirsti, ka visas uzslavas pieder viņai!
Būs apmācība. Debesylos un Valtininka. Es īsti nezinu, ko tur mācīs. Kā ar laivošanu un mākoņu klejošanu? Izkopt mīlestību pret dabu? Ne man, vienkārša krūze, kas pildīta ar zaļo tēju, lai to saprastu...
Slinkais manifests Gaidāms tulkojums angļu valodā... Un izaicinājumi, izaicinājumi, izaicinājumi. Daudz no tiem.
Visas intervijas laikā jūs atkārtojāt, cik Daniels ir slinks. Vai ir kāda darbība, ko viņš NEdarītu?
Runāt Un debesis ir svētas, kad skaidrs, trīs dienas var nemitīgi līt. Nācās ne reizi vien redzēt, kad kāds atnāk ciemos, kaut ko jautā, Daniels sāk atbildēt...
...Cilvēkam paliek garlaicīgi, iziet uz pāris minūtēm ārā, ķer kaķus, ņirdz uz bruņurupuci, atgriežas. Un viņš, pat nepamanot, ka sarunu biedrs kādu laiku nebija draugs, turpina liet gudrības...
Cita lieta ir izaicinājumi.
Viņš teiks, ka vajag uzrakstīt grāmatu, aizņemsies ar citiem darbiem un atliks grāmatas tapšanu uz gadu uz priekšu. Bet, ja tu izaicini sevi uzrakstīt grāmatu trīs dienu laikā – tu neēdīsi, nemazgāsi, neies gulēt, bet grāmata tiks uzrakstīta. Kaut kāds maniaks.
Šņaukt bruņurupuci?
Ierodoties, droši vien pamanījāt, ka šī trijotne ir uzcelta citas mājas pagalmā. Galu galā liels vīrs, jau pilngadīgs, uzcēla sev māju... Vecāku pagalmā! Ha, viņš joprojām iet pie savas mātes pusdienās. Un māte mazgā viņa netīro apakšveļu - lai gan viņš pats tajās aizlāpa caurumus.
Bet te es atkal apmaldījos. Lūk. Vecāku mājā ir bruņurupucis. Vienkāršākais mājdzīvnieku bruņurupucis. Šeit jūs neko nepievienosit un neatņemsit.
Daniels, izmantojot visus informācijas izplatīšanas avotus, paziņo, ka meklē sievu. Vai varat man pateikt, kāds viņš būtu?
Nabadzīgs. Paskaties, kā viņš izskatās - krekls nemazgāts, bikses izmazgātas... Vienā brīdī staigāja pavisam saplēsts... Un zini ko? Sievas uzdevums nav valkāt vīrieša kreklu. Vai jums ir rokas? Tev ir Pirksti izkārtoti savādāk nekā sievietei? Nu, zini, ne īsti. Gan vīrieši, gan sievietes turēja mani rokās, viņi visi strādā vienādi, ceļ mani vienādi. Ko tad tu pats nevari salabot? Bet nu, pakratiet un viņam pietiek!
Nu, godīgi sakot, viņš pats prot aizlāpīt bedrītes, tāpēc varbūt viss vēl nav zaudēts.
Ja nav runa par sadzīves lietām - paskaties seju grāmatā... Draugi tur mainās ātrāk nekā rudens meža nokrāsas. Tikai viens otrs paliek uz ilgāku laiku. Un ar meitenēm ir tāpat - tu ātri paskaties, ātri apnīk, un tad raudi, ka esi viņu pametusi, līdz viņai zem acīm luncinās cita sarkanmataina aste...
Viņam nevajag sievu, bet briedumu. Ļaujiet viņam vispirms mierīgi iemācīties būt sev saimniekam un pēc tam vadīt mājas saimnieku, ar kuru var dalīt mājsaimniecības darbus, radošās ciešanas un slinkumu.
Paldies Tā labad šai intervijai.
Bija ļoti patīkami dzirdēt viedokli par spožāko sevis attīstības zvaigzni Lietuvas debesīs no pirmavotiem - neizpušķotu un nepretenciozu.
Tiksimies nākamreiz!
žurnālists,
Jurgita Raudonytė