Šī vēstule – domu straume – tapusi pirms kādiem 2 gadiem. Es to atradu savā datorā vecā OneNote piezīmju grāmatiņā. Šeit es piedāvāju divreiz saīsinātu un sakārtotu tekstu. Pirms diviem gadiem man sāpēja, un tagad ir patīkami to atcerēties!
* * *
Šodien pamodos ar sajūtu, it kā virs manis plaisātu stikla griesti... Un no augšas vispirms lāsēs, tad straumēm nāktu ūdens vilnis.
Es pamodos ar sajūtu…
…Cik dīvaini.
Panika.
Es pamodos ar paniku. Bailes.
Es nesaprotu, kas ar mani notiek. Vienā mirklī pazaudēju pārliecību par saviem spēkiem, sev, citiem cilvēkiem... Reāli un pasaulei. Ar savām vēlmēm, uzskatiem, visu.
Man šķiet, ka es tūlīt nomiršu.
Es neko nesaprotu.
Nekas.
ES neko nevēlos.
Tikai miers.
Kas ar mani notiek?
es nesaprotu.
Pilnīgi noteikti.
Es gribu piedzerties.
Lai gan es principā nedzeru.
Es gribu smēķēt zāli tāpat kā citi cilvēki.
Lai gan principā es negribu piedzerties.
Es nevēlos aizēnot savas domas.
Es nevēlos radīt sev mākslīgu vieglumu.
Es negribu mīlēt, jo esmu piedzēries.
Es nevēlos runāt, jo nekontrolēju savu mēli.
Nu jā – tā ir vieglāk, labāk, jautrāk...
…Bet es nevēlos likt sev reiboni. Principā - nē!
…
Tajā pašā laikā... es gribu, lai man reibst galva.
Šis brīdis.
Jūtos kā slīkstu jūrā ar betona kurpēm.
Man šķiet, ka visa mana pasaule ir sabrukusi…
...Un es nesaprotu, kāpēc.
es nesaprotu.
Es domāju par tevi visu dienu, Simona.
Es gaidu, kad jūs man atrakstīsit.
Lai gan es jau rakstīju pārāk daudz.
Pat tagad es rakstu pārāk daudz.
Es domāju pārāk daudz.
Es ceru pārāk daudz.
Es gribu pārāk daudz.
Es pārāk daudz sapņoju.
Es gaidu pārāk daudz.
Es ceru pārāk daudz.
…es pārāk daudz raudu.
Kāpēc es raudāju pēdējo reizi, pirms mēs aizmigām?
Kāpēc es gribēju tikai apskaut, kā mazs bērns... Skūpstīja pakausī, kaklā, ausī, vaigā, degunā un lūpās?
Kas ar mani notiek?
Kur ir mana pašapziņa?
Kāpēc es sāku baidīties… Lietas, no kurām es nekad nebaidījos?
Kāpēc es baidos tev rakstīt?
Kāpēc es baidos nosūtīt šo vēstuli?
Zinu - vai arī nosūtīšu kaut kad tālā nākotnē kopā ar simtiem citu vēstuļu...
...Vai arī drīz nosūtīšu, stulba impulsa pārņemta, kas liks man turpmāk to nožēlot.
Galu galā zem pērkona...
…Šī vēstule, šis domu juceklis, viss, par ko es pēkšņi kļuvu…
…Tā ir tikai muļķība.
Es pat nezinu, kāpēc es rakstu.
Es vairs neko nezinu.
Es tikai gribu tevi mīlēt.
Es vienkārši rakstu to, kas pirmais ienāk prātā.
Es tikai gribu dzīvot mierā.
Es tikai gribu, lai mani apskauj.
Kā mazam bērnam.
ES tikai gribu…
…Sasodīts…
KUR IR MANA PĀRLIECĪBA PAR SAVĀM SPĒKĀM?
KUR VIŅI IR?
KUR?
KUR TAS IR?
…
Galu galā es zinu - kad es uzticos saviem spēkiem, es esmu burvīgākais, skaistākais, visforšākais cilvēks, kāds jebkad bijis. Nu, vismaz priekš sevis. Tas parādās arī citiem. Un šajā brīdī, es nesaprotu, kāpēc, es kļuvu pavisam citāds.
Pārslēdzās slēdzis, iešāvās drošinātājs, un manas spējas bija zudušas.
Sasodīts.
Palīdzi man.
Lūdzu.
esi ar mani
ES lieku
Man vajag savus draugus, bet es nevaru viņus sasniegt.
Viņi pazuda. Ba-ba. Boom-bam-bim un prom.
Man Skotijā bija labākais draugs, kurš mani saprata un sniedza patiešām labu padomu.
Bet sasodīts.
Man jādara tas, ko tikko sapratu.
Man vajag būt vīrietim.
Cilvēks, pie velna.
Jo neviens cits kā es pats man nepalīdzēs.
Es dodos uz pilsētu.
Pastaigājies.
Uz kafejnīcu.
Apsēdies.
Man ir jāatgūst savi spēki.
…Kāpēc viņi pazuda?
Un kāpēc es ilgojos pirmo reizi atgūt spēkus?
Kur pazuda mans spēks?
Kas es esmu?
…
KAS ES ESMU?
SASODĪTS??
…
Citi cilvēki nav daļa no manis, teikts grāmatās.
Es tam ticu.
Citi cilvēki nav daļa no manis.
Jūs, meitenes, neesat daļa no manis.
Bet kāpēc man ir tik grūti noticēt?
Kāpēc es joprojām vēlos būt kopā ar tevi, mazliet mazāk tagad, kad es to saprotu?
Vai jūs domājat, ka jūs mani izlabosit?
Domā, ka padarīsi mani labāku?
Kā būtu, ja tu man iemācītu visu, ko māci pats?
…Un kāpēc es jūtos zemāka par tevi?
Kāpēc es jūtos... nesavtīga un vāja?
Kāpēc?
Nedomā neko, Daniel, tā man vakar teica Vi, iesauka Liepos piektais.
Un man to ir TIK GRŪTI izdarīt, ka es pat nezinu, vai tas vairs vispār ir iespējams.
Es uzliku rokas uz galvas.
Es izbraucu ar pirkstiem caur matiem.
Es berzēju aizvērtās acis.
Man tas šķiet grūti.
Šis brīdis.
…Un es saprotu, ka šobrīd es runāju kā mazs, uzmanības meklētājs… Kā kāds nožēlojams robots, ko bija radījis Ledus karalis.
…
Nedomājiet neko.
Neko neplāno.
Negaidiet neko.
…
Ja es jums nosūtītu šo vēstuli tieši tagad, šajā brīdī, es atbilstu pirmajiem diviem kritērijiem. Es tagad nedomāju, es tikai runāju. Es nedomāju, es vienkārši rakstu. Es nedomāju, es tikai dodu.
…Bet es joprojām tā ceru.
Es joprojām cerētu, ka tev veiksies labāk... Lai gan es pat nezinu, ko gribu!
Es nezinu, ko es gribu!
NEZINU.
Es gribu būt kopā ar tevi.
Un tas pats bez tevis.
Lai tu mani tādu neredzētu.
…
es nesaprotu.
Es neko nesaprotu.
Pilnīgi noteikti.
es nesaprotu.
Mana galva tūlīt uzsprāgs.
vectēvs
Un tas uzsprāgs.
…
es nopūšos.
Es šodien visu dienu elsoju.
Es gribu raudāt, bet no manām acīm neizplūst neviena asara.
…
Pirms stundas es ieslēdzu internetu. Ierakstīju googlē "kā atgūt pašapziņu", atvēru pirmās lapas... Un atstāju, neko neizlasot.
…
Domas apstājas.
Es vairs nevaru neko izdomāt.
Viņi apstājas.
Viņas…
Klusums.
…
Es tikai gribu būt stiprs.
Lai atkal būtu es pati.
Atkal uzticieties saviem spēkiem.
raudāšana,
Daniels