Oda priekam I – Kad aizmirstu vārdus

365 teksti mīlestība oda priekam
Vēstules

Dienas mērķis: 137 vārdi. Rakstīts: 459.

Pirms diviem gadiem un trim mēnešiem es biju iemīlējies kādā meitene. Viņas vārds bija Mileta, un viņa, iespējams, bija visbrīnišķīgākā meitene, kādu man jebkad nācies satikt... Līdz es sapratu, ka kļūdījos.

Tagad es prātā pārdzīvoju tikšanās ar viņu, mūsu komunikācijas epopeju, cenšos viņu saprast - saprast, kāds es biju toreiz (un divi gadi ir ilgs laiks, lai būtu 24 gadus vecs!). Toreiz es biju citāds: klusāks, noslēgtāks, bailīgāks, nezināju, ko darīt ar savu spēju radīt.

Un es viņai uzrakstu vēstuli.

Dažas nedēļas pēc pirmās tikšanās. 2013. gada 31. jūlijs. 

Kad es aizmirstu vārdus.

Sveiki. Jā, jūs, sveicināt.

Es nezinu, kā to izteikt vārdos. ...Un es rakstu tieši tāpēc, ka reizēm tos aizmirstu.

Kaut kur tālu prom, aizmirstības miglā, es tev esmu teicis, ka tad, kad esmu kopā ar tevi, es aizmirst savus vārdus. Es aizmirstu savu valodu. Es aizmirstu savas domas, zinātni, fiziku, visu apkārtējo pasauli, savas atmiņas, savus stāstus, savus smieklīgos stāstus, es aizmirstu, kas notiek manā galvā.

Tas ir dīvaini.

Es to reti kad aizmirstu.

Es zinu, ka viens no veidiem, kā izvairīties no domām, kas mutuļo manā galvā, ir runāt. Vai rakstīt. Bet kopā ar tevi man pat nav nepieciešams runāt vai rakstīt, lai aizmirst visu, ko nav vērts atcerēties.

Tas ir dīvaini.

Tu kā vilnis izstumj sīkas gliemežvākus, smilšu graudiņus krastā, kur tos noglāstīs basas kājas.

Kad tu man jautā: "Daniels, labi, tagad ir tava kārta - pastāsti, kas ir tavā prātā", es apjuku. Jo es saprotu, ka... es neko nedomāju!

Klausīties ir viegli - man patīk klausīties citu cilvēku stāstus, pieredzi, pasauli. Man patīk vērot cilvēkus. Tāpat kā putni uz ķiršu ziedu zara, čivinot un aicinot savus draugus uz maltīti ar gardām, spīdīgām ogām.

Putnu vērošana ir prieks. Tāpat kā, iespējams, visus citus dzīvniekus. Taču būtu grūti pateikt šiem dzīvniekiem, ko es domāju, ja tie pēkšņi uzrunātu un pajautātu.

Kad esmu ar tevi, es nedomāju. Un es nezinu, kāpēc.

Es nedomāju par to, par ko parasti domāju.

  • Par darbu, par cilvēkiem, kurus satieku, par rakstīšanu, par savām vēlmēm un sapņiem, par mūziku, jūras šalkoņu, taustiņu skaņām uz klaviatūras, rakstot šo tekstu.
  • Par koku zaru fibonači kārtojumu, par koku virsmas integrālās summas formulām, par kvantu elektronu lēcieniem mūsu degunos (kas liek mums sajust visdažādākās smaržas), par grafīta un grafēna molekulāro struktūru.
  • Par dabas skaistumu, par to, cik skaisti var būt cilvēki.
  • Par elektroenerģijas cenām. Par politiskajiem līderiem. Par sociālekonomiskajiem rādītājiem Lietuvā vai citās valstīs.
  • Par vēstures faktiem un skaitļiem.
  • Par to, kāpēc dzeltenās lietas patiesībā nav dzeltenas, bet gan ir visās iespējamās krāsās, izņemot dzelteno.
  • Par ledāju kušanu un tā izraisīto okeāna atdzišanu. Un tad ledāji atkal veidojas.
  • Par to, kā laikapstākļi Lietuvā ir atkarīgi no kalniem... Amerikā!

Es aizmirstu savas domas, es aizmirstu pat to, ko biju plānojis ar tevi darīt.

Kā tas ir iespējams?

Jūs liekat man justies patīkami slinki. Nē, parasti, kad es esmu slinks, es sevi mocīju un mēģināju atrast kaut ko tādu, kas patiešām dotu efektu. Ar tevi es esmu slinks, un viss.

Dīvaini. Tas ir vienkārši dīvaini.

Sliktākais tomēr ir tas, ka es kaut ko izdomāju un tad, kad tu to jautā, aizmirstu. Velns.

Aizmirstot vārdus,
Daniels

Atbildēt

Atstājiet savu komentāru. Anonīmi.