Dienas mērķis: 252 vārdi. Rakstīts: 262.
Eh... Es pamodos un tie sabrukušie griesti atkal ir virs manis. Pelēka, pelējuma krāsa, kas vietām noēd apmetumu un putekļus. Un atgādina man, kur es esmu.
Klauvē, klauvē, klauvē, klauvē, klauvē!
Kāds enerģiski pieklauvēja pie durvīm.
- Ak, bliaat!, - kliedza pazīstama vīrieša balss, - Vai tu atkal tur iekšā? Ejiet ārā, tā ir privāta teritorija!
Ar viņa pēdējiem vārdiem es jutu, ka mana galva uzsprāgs no iekšpuses. Tās nebija lielas pārmaiņas, es tās jutu, kopš pirms dažiem mirkļiem pamodos, bet varbūt es tikai tagad apzinājos sāpes…
– Ak, šī ir pēdējā reize. Vēl šodien vari izkļūt ārā, un rīt mēs šīs drupas nojauksim! Eiroremontas, - iesmējās tās pašas balss īpašnieks Aļģis.
Sasmalcināts Aļģis. Es te guļu tikai uz laiku - un vai nesāp, ka šī bijusī noliktava vēl nedaudz stāvēs? Kāpēc viņam tā niez visu sabojāt? Varbūt tad lai viņi arī savas mājas nojauc??
Es grasījos viņam pateikt kaut ko pretīgu. Bet es vienalga klusēju - nē, es viņam vairs neteikšu, ka viņš ir tāds. Es ievilku elpu, apgāzos uz sāniem, novērsos no brūnajām durvīm, kas šķībi stāvēja sienā, un cieši aizvēru acis.
Aizverot acis, galvassāpes nepazuda, bet nebija svarīgi, kas tas A… Silass parādīsies. Vismaz šodien. Vēlāk, kā gribi, bet ļauj man.
- Nu, tu ej, - kliedza Aļģis, - ja tu rīt būsi šeit, mēs ietrieksimies ar jums visiem iekšā.
Atskanēja viens stiprāks sitiens pret durvīm — iespējams, sitiens —, un tad zāle čaukstēja, Aļģijam attālinoties arvien tālāk.
Es atviegloti uzelpoju.
Atkal pagriezos uz muguras, pielaboju segu, kurā biju ietinusies un vēlreiz paskatījos uz pelēkajiem, brīžiem zaļgani un neglītajiem griestiem. Tas man atgādināja manu dzīvi šobrīd.
Es sakodu zobus un atkal cieši aizvēru acis. Galvassāpes neapstājās. Arī uzmācīgas domas.
Kad tas apstāsies?
piedzēries,
Daniels