Dienas mērķis: 754 vārdi. Rakstīts: 759.
- Apbrīnojama cīņa! - diktora bagātīgā balss atskanēja visos arēnas kristāla skaļruņos - Amazing! Vai jūs piekrītat man?!?
Publikas rēkoja no prieka un enerģijas. Lūka neatpalika.
- Tad labi, jo šodienas spēles vēl nav beigušās! - Publikums atkal rēca - Jo mums jums ir izcila cīņa. Vai vēlaties to redzēt tieši tagad?!?
Pūlis rēca gandrīz divreiz skaļāk. Es nezinu, kā tas ir iespējams, bet izrādās, ka tā.
- Tad es piedāvāju jums cīņu starp vienu sievieti... - sācis raidījuma vadītājs un dramatiski pauzējis, - ...un mūsu trešo šodienas čempionu Ovidiju Trešniausku [[Ovidijus bieži plūc kauliņus?]]!
Viena figūra, Ovidijs, pacēlās no uzvarētāja laukuma, paķēra savu kristāla āmuru, nometa mēteli un uzlēca uz transporta kristāla, kas pat nebija nokļuvis līdz laukumam. Pūlis gavilēja, jo ne katrs cīnītājs uzdrošinājās riskēt ar savu dzīvību TREIZ dienā naudas un kristālu dēļ.
- Nu, jūs jau paši zināt par Ovidiju, - smējās diktors pa skaļruņiem, - tāpēc ļaujiet man pastāstīt par sievieti, kura stāsies viņa priekšā!
Acs kaktiņā pamanīju vēl dažus militārus automātus, kas lidinājās virs arēnas, bet vairs nepievērsu tiem uzmanību. Arēnā tūlīt sāksies spēle.
- Šī meitene bija pilsētas domes locekle... Bet viņa uzdrošinājās aizsniegt roku mūsu Lielās pilsētas akā un tās varenībā! - Runātāju pārtrauca dusmīgā pūļa gavilēšana, tāpēc viņš dažus mirkļus pagaidīja un tad vēl aizrautīgāk turpināja: - Tātad Mūsu Lielā Padome ir atņēmusi šai sievietei atmiņu un nodevusi viņu Spēlei. Ja viņa uzvarēs, viņa tiks izsūtīta uz otru Pasaules malu. Ja viņa zaudēs, viņas dvēsele tiks izdzēsta no šīs zemes virsas.
Pūlis rēca. Lūks, kas atradās netālu, atkal vicināja rokas gandrīz kā dzirnavas. Labi, ka neviena no meitenēm, kuras viņš vakar klubā centās pārsteigt, tagad viņu neredzēja, jo tagad viņas nebūtu gribējušas ar viņu runāt. Es pasmējos.
- Tātad... es jums prezentēju... Gilē, bijušo pilsētas domes deputātu!
* * *
Grīda vibrēja un dungoja, paceļot mani uz augšu. Es paskatījos uz to, kas bija pieķēries pie manis, uz būtni, kristālu vai nezinu, kā citādi to nosaukt. Tas mirgoja sarkanā krāsā un tabulēja visos virzienos.
- Ļaujiet man ielēkt jūsu rokās, - viņš teica.
Es atvairīju viņu ar skatienu, paskatījos uz sienām, kas gāžas, un tik un tā piezemējos. Lai gan mana roka bija paspējusi nosmērēties ar asinīm, sākot no pirkstiem līdz pat kaut kur zem manas halāta melnās piedurknes, pati asiņošana, šķiet, bija apstājusies.
Es noliecos un pavelku diegu, kas bija apvijies ap manu roku... Un pēkšņi tas sāka pats sevi atraisīt un ielēca manā plaukstā, un sarkanā gaisma atkal spilgti spīdēja.
- Mmm! - kā no baudas nopūtās akmens.
- Kas tu esi? - es jautāju, vēl aizvien uzjautrināts. Es sev izklausījos mierīgāka un pārliecinātāka, nekā jutos. Ap mani dungoja zeme, ap mani skanēja noslēpumains šņākstēšana un ceļš uz nekurieni, un bija grūti saglabāt mieru.
- Es esmu Naoki Goro Tišimura Kamato Tajama!
"Tas neko neatbild."
- Nē... es domāju, kāda jēga!?! - Es atvilku to no sevis un sāku uz to skatīties.
- Es esmu Naoki Goro Tišimura Kama..." akmens atkal sāka, bet man izdevās to pārtraukt.
- Nē, tādā nozīmē, ka... Kas tu esi? - Es atkārtoju, uzsverot pēdējo vārdu tā, lai arī idiotam droši vien būtu skaidrs, ka es neprasīju vārdu.
- Nu, es esmu Naoki Goto Tishimura Kamato Tajama! - tas, kurš ir atpakaļ.
Es nopūtos un ciešāk saspiedu to rokā. Šoreiz kristāls nebija mīksts kā Džeimsam, bet gan ciets, ciets un stūrains, kā jau to varēja gaidīt pēc izskata.
- Ei, ei, pārstāj stumt, kuce!
- Jūs taču zināt, ko es jautāju, vai ne?
Akmens pasmējās, atslābināja pavedienu un nedaudz atkāpās no manas rokas. Tagad es ieraudzīju, ka akmens sānos ir rieva, kurā pavediens bija atslābis un, iespējams, savērpies. Tomēr viņš uzlika tā īso galu man uz rokas, bet es pagaidām tam nepretojos.
- Protams, ka zinu, muļķīt, - viņš atkal izsmējās.
- Hei! - Es kliedzu, atkal viņu viegli piespiežot: "Es neesmu muļķis! Tu esi!
Akmens iesmējās.
- LABI, LABI. Es esmu tavs ierocis. Un skaties uz augšu, es domāju, ka es tev būšu vajadzīgs. Es tev būšu ļoti vajadzīgs.
"Ko?"
Es paskatījos uz augšu. Un patiesi, dzeltenīgo gaismu sāka nomainīt balta... Un augšā bija kaut kas balts un spožs. Tur skanēja kāda vīrieša balss, kas kaut ko neskaidri teica, un skaņa kļuva arvien zemāka un augstāka.
Es saspiedu Akmeni ciešāk, jo tas bija vienīgais, kas man bija. Akmens siltums un cietība deva man nedaudz spēka.
Es jutu, ka atkal sāku svīst.
* * *
Jo augstāk, jo vairāk gaismas ieplūda manā caurumā, kas, kā tagad sapratu, bija liels lifts uz nekurieni. Beidzot es sāku saskatīt slieksni augšpusē, kuram tuvojos. Un trakā šņākšanas līmenī es beidzot ieraudzīju kaut ko augšpusē. Sienu... Ēku... Torni... Kaut ko!
"Ak, Dievs, kur es esmu?"
- Turiet mani, - mierīgi sacīja Stouns. Bet man tas nebija jāsaka, es jau biju apvīta ar viņu. Es joprojām nezināju, ko turu rokās, taču bija skaidrs, ka tas ir vismaz ciets. Varbūt, ja būs nepieciešams, es kādam norāšu galvu.
- Tātad... Es jums dāvinu... - Es dzirdēju kāda vīrieša bagātīgo balsi, bet pūlis apslāpēja visu, ko viņš pēc tam teica, tāpēc es nesapratu, ko viņš dāvināja. Akmens manā rokā mirdzēja.
Slīpums zem manis turpināja rūkt, un es turpināju kāpt augšup.