Dienas mērķis: 746 vārdi. Rakstīts: 371.
Divi soļi. Sienas bija tieši man blakus, un es jutu, ka tās tūlīt atspiedīsies uz manas muguras un iegrūdīs mani... Šajā milzu smalcinātājā.
"Mans Dievs."
Es aizvēru acis, ieelpoju. Es izdvesu. Un kad es atvēru acis, es aizmetu roku... Un taisni vētrā!
Sāp! Man ir!
Es sāku vilkt visu, ko biju paņēmis... Kad pēkšņi kaut kas apvijās ap manu roku un stipri to saspieda! Nez no kurienes es atlaidu visu, ko turēju, un izrāvu roku.
Nākamās trīs sekundes bija tik ātri, ka tik tikko sapratu, kas noticis. Tiklīdz es izvilku savu roku, pēkšņi tā trakā dūkoņa fonā apstājās, ieroči pārstāja krist, un tie, kas vēl bija gaisā, iekrita bezdibenī. Bezdibenis vienā mirklī aizvērās tā, ka pat zeme satricināja, un no velns zina, kur atskanēja spalga vīrieša balss:
"Ak jā, mazulīt!" Ooooooooooooooooooooo!
* * *
Un tajā brīdī es pamanīju, ka man ap roku ir aptīts kaut kāds garš pavediens vai aukla! Es paspēru soli atpakaļ no zāles centra un šausmās paspiedu roku.
Taču izrādās, ka uz rokas bija ne tikai vītne - arī tās galā bija piestiprināts kaut kāds gaismeklis, bet gandrīz uz pusi mazāks par manu galvu, sarkans akmens!
"Aaaah!"
Sāku vēl vairāk kratīt roku, bet vītne nemaz neatslāba, un akmens nekur nelidoja, neskatoties uz kustību.
- Čau, necilvēks, beidz! kāds atkal kliedza.
Ar akmeni satvēru diega galu un mēģināju to noraut no rokas. Tas nekustējās. Tad sāku tīt nost no rokas, bet tā arī tur nekustējās. Tā visa laikā arī zāle kaut kā tika pārveidota, izrāde atkal nokrita, pacēlās un atgriezās normālā stāvoklī.
— Beidz pie velna! - atkal iesaucās balss un vītne vēl vairāk savilkās ap roku.
- Pie... Stop! es kliedzu pretī. Es pat nezinu, kam tieši es kliedzu, bet droši vien pavediens.
...Un pavediens sāka kā adata atraisīties no rokas. Tas spīd, spīd un beidzot palika tikai kā šaura rokassprādze, un akmens man pat nemanot ielēca plaukstā.
- Oooo, cik labi! - atskanēja balss un sarkanais akmens manās rokās iedegās.
"Mans Dievs. Kas pie velna!?"
Es palūkojos uz sarkano akmeni. Un tad es atkal sāku izmisīgi kratīt roku.
- Ej ellē! - tagad es iekliedzos akmenim.
- Ej pats! viņš atcirta.
"Nāc," es turpināju spiest roku.
Kad pēkšņi pamanīju, ka... Ieroču ūdenskritums zāles vidū jau sen ir beidzies, un ir tikai grīda un mirdzošā bedre augšā. Atskanēja čaukstoša skaņa.
Sienas, beidzot ierāmētas aizmugurē, stūma mani uz zāles centru... Un grīda sāka celties pretī gaismai.