Dienas mērķis: 1016 vārdi. Rakstīts: 1063.
"Vai Gabriela blefo?" Šķiet, ka viņa mazliet blefo... Bet ja nu viņa to domā? Ko darīt, ja viņa nopietni ir tik stulba un man to saka!
“Ieroči kā Džo? Padome tos ražo un pēc tam iznīcina? Bet Džo... Kā vīrietis. Kas ir šī padome!?”
"Nocirta."
"Aaaaargh, aizver muti abi!" - es iekliedzos aizverot acis. Un, skatoties tieši Gabrielai acīs, es viņai piedraudēju:
— Un šoreiz es tevi atstāju dzīvu. Ja es uzzināšu, ka tu dabūsi citu tādu meiteni un mēģināsi viņai kaut ko tādu nodarīt... Tā būs tava pēdējā dzīvā diena. skaidrs?
Gabriela sakustējās, piespiedās pie sienas un atspiedās pret to, tad nedaudz pacēla galvu. Un izspļāva krēpas tieši sev virsū (varbūt nejauši) un gandrīz ņirgājoties atbildēja:
"Neuztraucies, es centīšos jums to neziņot," viņa baismīgi pasmīnēja.
- Hm. Man nepatīk tava laipnība. Viņa ir padomes locekle un viņai jāmaksā par saviem grēkiem, - Stouns nopietni sacīja.
- Ša. Ne šoreiz. - es teicu, turot viņam plaukstā Akmeni, - Nākamreiz tu dabūsi savu. Bet es nevaru viņu tiesāt.
"Vai tu atkal runā ar sevi?" Gabriele izsmējīgā balsī komentēja.
Es pagriezos pret viņu. Es nolaidu roku un piegāju pie Gabrielas, kas guļ uz grīdas.
Tad es pacēlu kāju... Un es viņai no visa spēka iespēru kaut kur starp ribām un gurnu.
Gabriela satricināja un saviebās sāpēs. Taču ar to nepietika. Es aizvēru kāju un spārdu otrreiz. Viņa saritinājās vēl ciešāk, satverot sānu. Uz viņas biksēm sāka izplatīties liels urīna traips.
"Par garu mēli. Atceries mani."
- Jā! Pareizi! - kliedza Akmens.
Bet es viņu ignorēju un vairs nepieskāros Gabrielai. Es pagriezos uz papēža, izsitu viņas ieroci pa istabu un devos uz durvīm.
"Man vajadzētu Akmeni kaut kur nolikt, lai pilsētā neviens to neredzētu... Vai, vienalga, kaut kur ērtāk nolikt."
Es paskatījos apkārt. Un es pamanīju uz grīdas nomestu Gabrielas to pašu melno mugursomu, no kuras viņa bija izkratījusi ārā kaudzi ar visādiem krāmiem.
Tad es viņu pacēlu, vēl pāris reizes pakratīju.
- Ak nē, - teica akmens, - kāpēc tu ņem šo mugursomu?
"Kam, kam, tas ir skaidrs," es atbildēju, atverot mugursomu un ieliekot Akmeni iekšā.
– Bet te smird! Ak Dievs, tas smird! Ļaujiet man vismaz nogalināt to Gabrielu vai kas viņa tad ir! Apžēlojies! – Akmuos tūdaļ sāka vaimanāt.
"Tev viss būs labi," es viņam atbildēju, iebāzot viņu iekšā un aiztaisot rāvējslēdzēju.
Bija vēl daudz zvēru un komentāru no Džo par smaku un to, kā viņš gribēja nogalināt Gabrielu, bet es jau biju izlēmusi. Tomēr es neesmu redzējis labāku mugursomu apkārt, un es nevarēju nepiesaistīt cilvēku uzmanību, tiklīdz es aizbraucu no šejienes, lai kur arī es atrastos. Lai gan šādi ieroci būs grūti izvilkt no mugursomas, tas ir labāk, nekā staigāt ar to plaukstā, kad tas ir tik milzīgs.
Es uzmetu mugursomu pār plecu un paskatījos uz Gabrielu. Viņa paskatījās uz mani no visas istabas.
"Nožēlojams."
Tad es pagriezos atpakaļ uz papēža un atvēru istabas metāla durvis un nekavējoties tās saziepēju.
“Ja tiešām nāk apsargs, iespējams, ka turpat blakus. Man jāsteidzas!”
* * *
Aizvēru aiz sevis Gabrielas kabineta durvis. Es atrados pilnīgi tukšā, kārtīgā un tīrā biroja telpā ar stikla starpsienām. Un bez manis, šķiet, te nebija neviena cilvēka.
"Ja būtu, viņi jau būtu atnākuši, kad es cīnījos ar Gabrieli."
Es paberzēju savu dupsi, kas joprojām bija ļoti nedaudz pietūkuši. Un tad sāku meklēt izeju – pat nezināju, ka atrodos ēkas augšējā stāvā. Varbūt sestajā, ja viņi visi ir tik gari kā šis. Es gāju pa koridoru.
"Pala, kas tur bija?"
Es ātri pagriezos, paskatījos, kur tikko biju pagājusi garām. Un es nekļūdījos - tās bija durvis ar pelēku kvadrātu ar uzrakstu "izeja" augšpusē.
"... Nu, tas ir vai nu ļoti strupas lamatas, vai arī kāds domā, ka šīs ēkas iedzīvotāji ir idioti."
Es paraustīju plecus un aizcirtu durvis, ejot atpakaļ. Tās atvērās, un aiz tām bija kvadrātveida kāpnes uz leju un uz augšu, ko apgaismoja tikai viens kristāls vidū augšā. Pieņēmu loģisku lēmumu un devos lejā.
Viens, divi, trīs, četri, pieci... Seši - domās skaitīju stāvus, cik stāvus jau esmu nokāpusi. Un sešos, kad tiku pie durvīm, es viņus izstūmu.
Es atkal izgāju tukšā koridorā, kas daudz neatšķīrās no pirmā. Tikai šajā tas beidzās ar stikla durvīm, kas veda ārā no ēkas!
"Tas ir tas, kas bija vajadzīgs!"
Kad ierados, paskatījos ārpus durvīm. Tie veda uz skaistu zaļu pagalmu, vairākām bruģakmens takām un lieliem vārtiem, aiz kuriem bija redzamas vairākas ēkas un stāvoši cilvēki. Kaut kur tālumā bija ēku virsotnes, bet likās, ka aiz vārtiem bija grava.
Es atgrūdu vaļā stikla durvis, un mani pārpludināja saules gaisma, siltums un klusā pilsētas burzma un dažu dzīvnieku un putnu skaņas. Izrādās, turpat pie ieejas smēķēja kāda veca kundze sarkanā uzvalkā, kuru skatoties es viņu nepamanīju.
Viņa uzmeta man ne tik dziļu skatienu, pavilka vēl pāris vilkumus no sava gruzdošā kristāla un izpūta gaisā dūmu bumbiņas, lai izbaudītu.
“Šķiet, ka viņa par mani nemaz nerūpējas. Mums jāpārvietojas, pirms es radu aizdomas."
Izejot ārā, aizvēru aiz sevis durvis un sataisījusi mugursomu, no kuras atkal dzirdēju Stouna murmināšanu, nokāpu lejā pa kāpnēm, nepaskatoties uz sievieti.
"Vai es izskatos dīvaini? Vai es staigāju dīvaini? Kāpēc manas kājas tā kustas? Vai es viņai neradīšu aizdomas?"
Nolaidusi acis, es raudzījos zemē, tad it kā cita starpā uzmetu skatienu ēkas augšai, no kuras iznācu, un turpināju censties saglabāt bezrūpīgu izskatu.
"Šī ēka... Vai tas ir būris?"
No šī leņķa īsti nevarēju pateikt, kad atrados viņam blakus, bet jo tālāk viņš gāja, jo vairāk viņš izskatījās pēc liela, liela metāla būra. Šo efektu radīja metāla apšūtas sienas un stikla logi, kas stiepjas visā taisnstūra ēkas augstumā.
Tomēr es pagriezos uz sev priekšā esošo ceļu un turpināju iet prom. Sieviete laikam man nepievērsa uzmanību, jo nedzirdēju nevienu aiz muguras – ne bļaujam, ne nekur ejam.
Es piegāju pie lieliem ķieģeļu vārtiem attiecīgi lielā sienā, kas izrotāta ar kaut kādu skulptūru.
Un kļuva skaidrs, ka izbraucot tiem cauri es nokļūšu kaut kādā parkā. Ārpus vārtiem atradās neliela teritorija, kur daži cilvēki stāvēja un pļāpāja pie dažiem galdiņiem zem lapenes nojumes, un aiz tā bija taka lejā gravā.
No gravas pacēlās koku galotnes, vairāki māju jumti... Un...
"Kas tas par smaku?"
…Tas smaržoja pēc dzīvniekiem, un, godīgi sakot, gluži kā Gabrielas mugursoma vai viņas kājstarpe, brīdī, kad viņa uzsēdās man virsū.
"Pala, viņa pieminēja institūtu pie zoodārza..."
Es apstājos un pagriezos atpakaļ uz ēku, no kuras nācu. Tas patiešām bija milzu būra formā, kas augšpusē sašaurinās līdz kupola formai, un virs tā bija redzams liels, laikam dekoratīvs āķis.
Tad es pagriezos atpakaļ uz vārtiem.
"Jā. Protams. Zooloģiskais dārzs."
Kļuva skaidrs, ka dzīvnieku un putnu skaņas, cilvēku rosība un šī smaka ir kaut kādā veidā saistītas. Un liels būris varētu neizskatīties tik dīvaini, zinot, kam tas blakus stāv. Protams, tas joprojām izskatījās sasodīti dīvaini un biedējoši, kāpjot augšup un, iespējams, vakaros atstājot garu biedējošu ēnu otrā pusē, bet vismaz idejai ir jēga.
"Oriģināli," pie sevis skaļi komentēju.