Dienas mērķis: 938 vārdi. Rakstīts: 952.
Es piecēlos stabilāk un pārvietoju ieroci uz savu labo roku, paceļot to tā, lai būtu ērti mest.
"Man nebūs iespējas no šejienes uzsūkt tavas asinis," čukstēja Stouns.
"Ak, jā, protams."
Es paskatījos uz savu kreiso roku. Asinis sāka plūst jau pēc dažiem mirkļiem, un Džo, šķiet, uzsūca visas asinis, kas iznāca.
"Cik daudz asiņu viņš dzer?"
Bet tām pārdomām nebija laika, nolēmu vēlāk Akmenam par to pajautāt. Ej prom no šejienes.
- Sagatavojies, - sāka zilbēt Gabriele, kliedzot arvien skaļāk, - būt aiz-do-mi-nuo-ta!
Pēkšņi viņas dildo sāka mirdzēt sarkanā krāsā un izauga garāka un platāka. Gabriela stāvēja, turot viņu ar abām rokām, iepletusi acis, skatoties, kā viņš aug, un stāvēja ar pilnu smīnu.
"Kas par?? Vai tas joprojām palielinās??"
Es aizmetu roku... Es to satvēru un uzmetu Gabrielai!
Džo kvēloja sarkans, kad viņš griezās un bam! Gabriela ar zobena sitienu viņu atsita!
Džo atgriezās pie manas rokas, un es iekliedzos un atkal metu viņu atpakaļ, otrādi! Taču Gabriela to atvairīja arī šoreiz, pilnībā ignorējot manu sitienu.
"Kas par!?"
- ES teicu. For-do-mi-nuo-ta! - teica Gabriele, - Tu nelaidīsi cauri manam vairogam. Un, kad mans instruments pietiekami izplešas, es jūs sagraušu vienā sitienā!
Gabriela maniakāli iesmējās, un ierocis kļuva ļoti garš.
"Ko man darīt!?"
Es nezināju, ko darīt, istaba, kurā es atrados, bija sasodīti maza un man jau kļuva klaustrofobija. Un es nezinu, kā es būtu izvairījusies no viņas sitiena. Es paskatījos uz durvīm un devos uz tām.
- Nu tu nekur neiziesi no manas mājas bez atvadu apskāviena! - Gabriela kliedza.
- Esi uzmanīgs! Akmens iesaucās tajā pašā mirklī.
Bet Džo brīdināja pārāk vēlu. Rimbo sitiens gāja pāri plecam un mugurai.
Es iekliedzos no sāpēm un nokritu zemē. Es gandrīz nokritu, jo grasījos piecelties. Tomēr Gabrielas zobens, kas izrādās lokans kā čūska, nekavējoties atgriezās no otras puses un atkal lādējās. Šoreiz caur ausi un pa visu vaigu, atstājot dedzinošas sāpes.
"Pie velna, nē!"
Es pagriezos un dusmās metu Džo pa istabu pret Gabrielu. Taču šoreiz viņš tika atvairīts. Atkal iemetu. Atgrūda. Atkal. Atgrūda. Atkal. Atgrūda. Atkal. Atgrūda. Atkal. Atgrūda. Atkal. Atgrūda. Atkal. Viņš cīnījās un smējās. Atkal sāk smakt. Un viņš atkal cīnījās pretī.
- Es tev teicu, ka mani pieņēma šim darbam ne velti! Tādus tīģerus kā jūs man bieži nākas pieradināt. Tu domā, ka esi pirmais!? Gabriela iesmējās, kad es nošņācu.
"Es zinu viņas vājo vietu!" - Akmuo pēkšņi iesaucās.
"Kas?" Kur?”
"Ko, tu esi noguris, mazulīt?" Vai jūs vēlētos būt lielās tantes Gabrielas rokās? Gabriela pasmīnēja.
- Esi aizņemts kā parasti. Bet, kad es saku jā, nomet mani uz grīdas. Tam vajadzētu būt pa kreisi no dīvāna, pa labi, Akmuo man sāka klusi skaidrot.
Dažas reizes pamāju ar galvu, īsti nesaprotot, ko tieši ierocis darīs, bet zem pērkona pērkona varēja mēģināt. Ja tikai tā es piebeidzu to tārpiņu.
"Ko, nopietni?" Vai vēlaties apskāvienu? - Gabriela bija pārsteigta, viņas acis pietūkušas, nolaižot ieroci.
Tas bija viss, kas man bija vajadzīgs. Es uzreiz lecu pa kreisi, cik vien varēju, kas ir tikai viens solis, un nodomāju mest ar akmeni Gabrielai.
- Ak, tu melis! Gabriela iekliedzās, pacēla ieroci atpakaļ un saraucās.
Un es iemetu! Sagriezu roku it kā normāli mestu, bet metos uz grīdas.
Džo mirgoja zilā krāsā un atlēca no grīdas soli tālāk no Gabrielas... Un ar sitienu un čīkstēšanu zaļā dzirkstele atsitās pret viņu! Tikai šoreiz tas nebija tiešs trieciens, bet gan no apakšas.
"Jā!"
- Uz šo! kliedza savu parakstu atpazīstamības frāze Akmens vārdā Džo. Un ņurdēja, griezdamies Gabrielas apakšžoklī.
Gabriela pat pacēlās gaisā no trieciena un lidoja atpakaļ, stāvot dažus soļus, sāpēs kliedzot. Bet mans sitiens ar to nebeidzās, jo Džo, tiklīdz viņš sāka griezties atpakaļ, viņš atkal bija manā rokā, un es viņu atkal palaidu. Šoreiz Džo neļāva nevienam apturēt Gabrielu, un viņš notriekās, atkal raidot dzirksteles tieši viņas krūtīs.
No sitiena Gabrielu beidzot nogāza no kājām, un viņa nokrita ar visu svaru uz muguras, uz zemes. Viņas galva atradās knapi centimetra attālumā no palodzes. Skapjos atstātie trauki pat nodrebēja, kad Gabriela atsitās pret grīdu.
- Bvargs! - viņa iekliedzās guļus, spļaujot asinis.
Vairāki viņas zobi gulēja uz zemes asins peļķē.
— Man šķiet, ka viņa vairs nepretosies.
"Es tev teicu, ka es nespēlēju spēles," es teicu, stāvot ar atdoto akmeni rokā un skatoties uz ļodzīgo Gabrielu.
"Ak, cik smagi es to pateicu!"
— Pabeidz viņu! - Akmuos sauca mani ar pēkšņu šņākšanu, mirgodama sarkana.
"Pabeigt? …Nē es negribu…"
"Nē, viņa nav tā vērta," es teicu.
Es negribēju pabeigt vai pat nogalināt Gabriellu. Kāpēc man tas būtu jādara?
- Bet! Džo sāka iebilst: "Viņa ir padomes locekle." Viņa ir viena no tām, kas mani ievilka tornado zem Arēnas!
- Kas? Padome? tu? - Es biju pārsteigts. Gabriela spļaudīdamās paskatījās uz mani, bet šķita, ka viņai nebija ne spēka piecelties, ne gribas kaut ko citu darīt un turpināja šņākt un asiņot.
"Es tev neteicu?" Tāpēc mani izveidoja šīs sasodītās pilsētas domes ieroču nodaļa pirms dažiem vai desmitiem, kas zina, cik gadiem... - Džo ieturēja dramatisku pauzi, - ...Un tad viņi iemeta kaut ko vai atkritumus. tas nolādētais ieroču tornado!
- Tu? – Es biju pārsteigts, skatoties uz Akmeni. Es īsti nezinu, kāpēc es biju pārsteigts, jo es pat nevarēju iedomāties citu viņa pagātnes versiju, bet he, tas joprojām bija jauns. It īpaši, ja sarunu biedrs ir tavā rokā.
- Jā, jā, es! - aizkaitināti sacīja Akmens, - Tagad izdarīsim līdz galam! Kas viņa teica, ka ir - dzīvnieku laboratorijas direktore?
Es īsti nesapratu, tas ir retorisks vai nopietns jautājums.
- ... Nu līdzīgi, - nomurmināju, cenšoties saprast, kura versija tā ir.
- Lūk! - viņš atcirta, - tāpēc Dzīvnieku laboratorijās viņi pārbauda dzīvniekus un redz, kādi maģiski spēki tiem piemīt, ko varētu izmantot, lai radītu maģiskus kristālus. Tādiem cilvēkiem kā es!
— Tādiem cilvēkiem kā jūs? - Es biju pārsteigts.
Gabriele nospļāvās un vēlreiz runāja ar Akmeni:
"Tu saproti, ka šajā brīdī, kamēr..."
- Jā, tādiem kā es! dievs Nu…
- ...jūs runājat ar sevi, Padome jau nāk...
– …vai tādi kā es. Ne tiem…
"...sargs, vai ne?" - viņa pavēra savu asiņaino muti bez vairākiem zobiem.
- ...tādiem gudriem kā es. Džo augstprātīgi atcirta.
"Ak dievs, viņi atkal runā kopā!" ES neko nesaprotu!"
Es mēģināju aptvert abas lietas, ko abi runātāji teica vienlaikus. Bet tas bija diezgan grūti. It kā vienlaikus domāt par to, kā izdzīvot un kur es šobrīd dzīvoju.