Dienas mērķis: 901 vārds. Rakstīts: 935.
Akmens nopūtās un mirdzēja vēl vājāk.
- Džo. Vai vienkārši sauciet mani par Džo.
"Joe.1/
Šķita, ka manā galvā kaut kas ieslēdzas. No vārda, kas varēja lauzt mēli, kļuvu par vārdu, ko, iespējams, ikviens varētu izrunāt un atcerēties.
- Džo," es atkārtoju. - Vai ar tevi viss kārtībā?
- Nē, vai es izskatos labi? - Viņa balsī, kā vienmēr, bija sarkasma pieskaņa: "Es vienkārši... es aizmigstu, kad man nav spēka. Un es esmu iztērējis visus savus spēkus.
Akmens klusēja.
- Un kur mēs esam? - viņš piebilda. - Es tikai atceros, kā...
Viņš gandrīz nemirkšķināja.
"Kas noticis ar Stounu? Kāpēc viņš ir tik vājš?"
- Kā? - Es atkal jutos nobijies.
- Nekas, - viņš pārtrauca, - man ir svarīgākas lietas. Man tik ļoti žēl, ka esmu to no tevis noklusējis.
Es norasu siekalas. Gabriela droši vien bija dzirdējusi mani miegā, jo vismaz tagad man bija siekalas, ko norīt.
- Es gūstu spēku no tavām asinīm.
"Asinis? Mana????"
- ...Ko? - Es saritināju acis. Atgrūdu akmeni nedaudz tālāk no sevis.
Šķiet, ka ar savu reakciju biju nobiedējusi Naoki, jo viņš uzreiz metās paskaidrot ātrajā valodā:
- Nu, ne obligāti tavas asinis, bet es esmu atveseļojusies no tavām asinīm, un tavas asinis ir ļoti garšīgas, un es gribēju tev palīdzēt cīnīties, tāpēc es tās iesūcu. I...
Džo pieķērās, droši vien gaidīdams manu reakciju.
Es nezināju, kā reaģēt. Un, atklāti sakot, es jutos noguris. Gluži kā pamostoties nezin kur, tumšos pagrabos, kādā Arēnā, vai arī tiekot izmantota kādai nevienlīdzīgai cīņai Arēnas virsotnē, vai arī pirms brīža pamostoties šeit.
"Bet tajā pašā laikā tas man mazliet palīdzēja..."
- Jūs varējāt man pateikt! - es kliedzu, varbūt mazliet pārāk žēlīgi.
"Bet viņš taču varēja būt nopietns! Kāpēc viņš to nedarīja?"
- Kāpēc jūs man to neteicāt agrāk? - Es nekavējoties piebildu.
Akmens uzzibsnīja nedaudz spilgtāk rozā krāsā.
- Es negribēju tevi biedēt! Ak, un... Tu tikai turēji manu roku, kas jau bija asiņojoša. Un tu mani pamodināji no tās garlaicīgās velna bedres zem Arēnas.
"Caurums zem Arēnas... Cik ilgi tas tur ir?"
Es tikko skatījos uz šo akmeni. Tad es to noliku uz blakus esošā plaukta pie sienas un paskatījos apkārt. Man vajadzēja padomāt, ko darīt ar šo Akmeni.
"Galu galā asinis bija manas, bet viņš tās paņēma un izsūca... Droši vien tāpēc es asiņoju, kā teica Gabriele!"
Es jutu, ka vairs nevaru uzticēties šim Akmenim. Es nevarēju tam uzticēties agrāk, un nevaru arī tagad - ko vēl viņš var darīt un ko viņš man nevar pateikt? Pārņemt manu ķermeni? Izdarīt kaut ko ar to? Izmantot mani jebkādā veidā? Es pat nezināju, kāda būtne, lieta vai cilvēks viņš ir!
- Ei, man ir žēl! - Es dzirdēju klusu Džo balsi no viņa dziļumiem.
Es novērsos un paskatījos uz drēbju kaudzi, kas joprojām gulēja uz dīvāna malas. Tad, joprojām nereaģējot uz ieroci, es piecēlos, paberzēju pārsietu ķermeni un sāpīgākās vietas, nedaudz apsēdos, paņēmu drēbes un sāku tās uzvilkt.
Tas bija pelēks tērps ar sarkanām stūrainām svītrām, no stingra auduma. Tas šķita izturīgāks par to, ko valkāju pirmo reizi. Pārsteidzoši, bet šīs bikses un džemperis ar kapuci pēkšņi nedaudz izstaipījās, kad es apģērbos, un lieliski piegulēja manam ķermenim. Es kustināju rokas un kājas, kas bija patiešām labi.
Akmens man vairs neko neteica un klusēja. Vai varbūt viņš bija tik vājš, ka vispār neko neteica. Bet, kā es sapratu, ja es viņam kaut kā atkal iedevu asinis, viņam vajadzētu atveseļoties... Un, kad viņš atveseļosies, es nezinu, ko darīt.
Kad es saģērbos, man joprojām trūka apavu vai kaut kā cita uz kājām. Apskatījos pa istabu. Pēc tam es paskatījos uz dīvānu.
"Lūk, kaut kas tāds!"
Es noliecos zemāk, pret kādu neskaidru priekšmetu sienu. Man īsti negribējās iedziļināties, kam šīs lietas kalpoja, jo bija svarīgākas lietas, kas bija jāizpēta.
No zem šūpojošā sarkanā krēsla izvilku divas baltas, zemas un lokanas kurpes. Tās kaut kā pārsteidzoši pieskaņojās pārējam tērpam, vai vismaz tā man šķita manām acīm.
Un tad pēkšņi ar troksni atvērās istabas durvis. Gabriēla ieskrēja iekšā ar diviem maisiem. Es nojautu, ka ar ēdienu.
- Ak, jūs esat izlēmis! Tas ir piemērots tieši jums. - Viņa redzēja, ka es rokās turu kurpes, un mājināja ar galvu: "Un kurpes, jā, tās tev var būt, ja tās der tavai kājai. Es aizmirsu tev tās sameklēt, pirms aizbraucu.
Tad viņa kā rotaļājoties pakārtoja galvu un kopā ar ēdienu aizgāja pie galda otrā telpas galā. Es piecēlos un sāku uzvilkt kurpes.
"Vai ir kāds priekšstats, kas tagad notiks un ko viņa man ir ieplānojusi?"
- Es atnesu burgerus. Vienu no vienradžu gaļas, otru no mamuta gaļas. Es ceru, ka tu ēd gaļu? - viņa jautāja, acīmredzot par vēlu, jo bija nopirkusi un atnesusi ēdienu.
- Jā, es esmu! - Es mājināju ar galvu. Man nebija ne jausmas, kas ir dzīvnieki un to gaļa, jo neko par to neatcerējos. Taču tārps manā vēderā pieprasīja jebko. Bija svarīgi ēst.
Beidzot es uzvilku kurpes un piecēlos. Apavi, lai gan varbūt mazliet cieši, tomēr pieguļ. Joprojām labāk nekā skraidīt tikai ar zeķēm, ar kurām mani bija saspieduši Arēnā, vai vispār būt basām kājām. Vēl pirms es biju izgājusi ārā, man bija sākušas aukstēt kājas.
Es piegāju pie Gabrielas, kura sēdēja pie neliela apaļa galdiņa uz vienas kājas, blakus palodzei un skapim, no kura viņa vilka manas drēbes.
Es apsēdos un paskatījos uz ēdienu. Gabriela jau bāca mutē savu burgeri, un man priekšā uz šķīvja bija sviestmaize, kas izskatījās tāpat.
- Oi! Atvainojiet! - Gabrielle pārtrauca ēst ar pilnu muti, aizsedzot to ar roku, - Es tev nejautāju, kuru burgeri tu vēlētos! Es atvainojos!
- Nekas liels, - es pakratīju galvu, - man vienalga. Paldies par ēdienu.
Es ar pirkstu pieskāruies burgeram. Man vēderā kaut kas sažņaudzās, un, kad Gabriela ar pilnu muti mēģināja pasmaidīt un atkal sāka kumosēt, es izdarīju to pašu.
"Ak, Dievs! Ēdiens!"
Sviestmaize bija garšīga, ļoti garšīga. Tomēr es nepievērsu lielu uzmanību garšas sajūtai, jo gribēju ēst līdz galam. Lieliski.
Es bez vārdiem paskatījos uz Gabrielu. Viņa skatījās uz mani. Apstulbusi es paskatījos pa logu. Bet pēc brīža es atkal paskatījos uz viņu. Viņa joprojām skatījās uz mani.
Viņa nopriecājās, acīmredzot redzot manu apjukumu.
- Vai jums ir kauns? - viņa jautāja ar pilnu muti, un daži ēdiena gabaliņi izlidoja un nokrita uz galda, - Kā tērps? Ērts?
Es knapi klanījos, klusēdams. Šī sviestmaize bija pārsteidzoši sātīga. Vai arī mans kuņģis bija sarucis līdz magoņu sēklas lielumam, jo tik ilgi neēdu, un tajā nekas nevarēja ietilpt. Tomēr, zinot, ka nezināšu, kad man atkal būs iespēja paēst, es lēnām un piespiedu kārtā uzpildīju savu ēdienu.