Dienas mērķis: 792 vārdi. Rakstīts: 799.
— Un kā lai es to zinātu? viņš sarkastiski atbildēja. "Tātad es visu laiku esmu bijis ieslēgts tajā sasodītā ieroču un visa veida krāmu virpulī lejā!" Pēdējo reizi es biju uz zemes virsmas, iespējams, pirms vairākiem desmitiem gadu.
- A. - Es īsti nevarēju iedomāties neko citu, ko atbildēt. Varbūt mana galva vienkārši šobrīd nedarbojās ļoti labi.
Taču mūsu sarunai nebija lemts turpināties.
"Aaarghhh," es dzirdēju kaut kādu sievietes vaidu sev priekšā. Un es skrēju tālu uz priekšu.
— Ak dievs.
Es ierāvos vai, atkal, instinktīvi. Pa vidu kaut kas sagriezās. Šeit zem vienas no daudzajām Arēnas paliekām, tagad kaut kādu akmens pakāpienu bloka, gulēja blonda sieviete, iespējams, no viņas pašas asins klana. Gandrīz viss viņas ķermenis bija nospiests zem akmeņiem.
Sieviete paskatījās uz mani ar izplestām acīm. Viņš noelsās, ievilka elpu. Es stāvēju un skatījos uz viņu, nezinot, ko darīt.
- Bēdziet, mums nav laika! - pirms es paspēju kaut ko izdomāt, Akmuo ar nepacietīgu balsi pārtrauca manas domas.
Sieviete turpināja skatīties uz mani. Kad viņa nedaudz kustējās, viņas seju šķērsoja to, kas, iespējams, bija lielas sāpes, ēna, un mana sirds sažņaudzās.
"Man kaut kas jādara!"
- Kutvela. Ja jūs nepārvietosities, jūs zaudēsit iespēju tikt prom no šejienes. Vai tu redzi? Pēdējie skatītāji jau pametuši Arēnu. – Akmuoss sāka nepacietīgi mudināt. - Un tu vairs nevari palīdzēt.
- Ša! - uzkliedzu Akmenim. Sieviete uzmeta acis uz mani. Asins peļķe lēnām paplašinājās.
"Pūūū, pērkons!"
Es sakodu zobus un sakodu tos. Es saspringti sažņaudzu dūres.
"Atvainojiet," es teicu sievietei, nolaižot galvu un cenšoties neskatīties viņai acīs.
Sieviete tikai bez runas mani vēroja, un es atkal sakodu zobus un ļāvos bēgt. Asaras notecēja no viņa acīm. Ne tik daudz aiz žēluma vai dusmām uz dažiem cilvēkiem, bet kopumā pēdējo mirkļu spriedzes dēļ.
"Sasodīts! Man jāatrod izeja!”
— Tagad pa labi, — Akmuoss steidzami pavēlēja, it kā nekas nebūtu noticis.
Es pagriezos pa labi. Un es gandrīz uztriecos citam milzu akmenim. Tikai dažu pirkstu attālumā no akmens es paspēju sevi apturēt, pirms ietriecos viņam ar galvu. Es atgrūdu ar rokām un paspēru uz sāniem un ielecu spraugā, kuru biju palaidusi garām. Viņš veda starp vairākiem milzu akmens bluķiem, kas izskatījās pēc kaut kāda gaiteņa iekšpuses, vienuviet pat ar izpūstu koka durvju rāmi.
- Kur tu mani vedi? - es knapi elpot teicu Akmenim.
Es samazināju sevi un pārtraucu skriet, tāpēc es spēru soļus. Man vajadzēja atvilkt elpu, jo dega plaušas un kāju muskuļi, un kaut kur vēderā kaut kas sāka augt. Vienkārši bija grūti pateikt, vai tas bija no skriešanas, vai arī tas, ko Ovidijs ar mani nodarīja. Vēl nezinu ko.
"Ej tikai tur, kur es tev saku," norūca Stouns.
Un it kā viņš būtu izdarījis kādu burvju triku, pēc mirkļa es jau biju ārā no akmens gaiteņa. Lai gan gaiss bija putekļu biezs, es ieraudzīju to, kas man bija jāredz – akmens pakāpiena brūkošo malu. Šo no augšas nogāza akmens.
Arēna vēlāk, šķiet, ir pilnībā saplēsta, un tās sienas daļa vairāku desmitu metru augstumā ir pilnībā sagriezta gabalos. Aiz arēnas bija redzamas lielas melnas ēnas no, iespējams, citām ēkām un melnu dūmu viļņi. Mirgoja sarkanās un dzeltenās gaismas, un es nezinu, kas noticis. Es neredzēju cilvēkus. Bet tas nebija tāpēc, ka viņi tur nebija - es dzirdēju dažas balsis, kliedzienus un komandas un dziedājumus pa skaļruņiem. Es vienkārši nevarēju tos redzēt cauri visiem dūmiem, kas nāca no zemes un gruvešiem.
Dūmos kaut kas pazibēja zaļā un dzeltenā krāsā, un bija vēl viens bums un bums. Pēc sevis izkratīšanas es koncentrējos uz savu mērķi – Arēnas sienu.
Lēnām gāju līdz tai, jo nevarēju zināt, ko sagaidīt augšpusē. Bet likās, ka mani neviens nedzenās – es neredzēju ne cilvēkus, ne noslēpumainus cilvēciski domājošus kristālus, ne ko tamlīdzīgu. Un ja kāds slēpās - nu, es to nepamanīju.
Noskrējis dažus pēdējos soļus līdz drupām, es rāpu četrrāpus pāri visiem ķieģeļiem, metālam, dažām Arēnas koka daļām un akmens bluķiem. Labā sava ķermeņa puse bija karstumā, bet es sakodu zobus un centos to ignorēt. Tikai ar kreiso roku un kreiso kāju es noteikti nebūtu uzkāpusi virsotnē.
"Ko man darīt ar to Akmeni!?"
Es joprojām turēju akmeni plaukstā, un caur to nebija iespējams neko citu noturēt rokā. Piemēram, ērts akmens vai dzega kāpšanai.
"Es tevi izvemšu, labi?" - novērtējusi situāciju, ka šādi uzkāpt būs vieglāk, paskatījos uz Akmeni un jautāju viņam.
"Un es domāju, kāpēc tu mani tur?" Akmuoss sarkastiski atbildēja.
"Nāc, sūdi!"
Dusmas mani pārņēma. Es to valkāju - un viņš ir šāds. Dusmu lēkmē es to uzmetu pāri dzegai. Šis, attinot, uzlidoja augšā ar virvi un nokrita kaut kur augšā, radot džinkstošu skaņu.
Es sāku rāpties pa ķieģeļiem un akmens bluķiem. Un beidzot es satvēru pārkareno metāla margu un uzkāpu augšā. Izrādās, ka Arēnas kaujas lauku ieskauj varbūt desmit soļu plata dzega, aiz kuras sākās neprātīgi augšup paceļoties, sēdēšanas vai stāvēšanas vietas.
Noliecusies, es pacēlu Ieroci no zemes un paskatījos apkārt. Netālu es redzēju ieeju Arēnas interjerā.
"Es ceru uz izeju."
Kāds atkal rāvās uz Arēnas izpostīto pusi. Tiesa, nešķita, ka viņu kāds mēģinātu vēl vairāk nojaukt – viņa noteikti nokrita pati.
"Labāk es skrienu, pirms tas viss mani satriec!"
Es ievilku elpu un ļāvos viegli aizskriet pie tiem tumšajiem vārtiem. Tas ir vieglāk, jo man vajadzēs vairāk enerģijas, un es jau esmu noguris. Jāizmanto iespēja atvilkt elpu.
- Pagaidi, kā tu redzēji, ka šeit sabruka siena? - Es atcerējos akmens vārdus un to, kā tas mani noveda pie viņas.