Dienas mērķis: 146 vārdi. Rakstīts: 368.
Laiks iet uz beigām. Sapņi nepazūd. Pēdējā vēstule meitenei, kuru es mīlēju.
Gads un 4 mēneši jeb 500 dienas pēc šķiršanās: 2015. gada 16. decembris.
Aiz loga pļavās pūta vējš.
Un es stāvēju viņa priekšā kaila.
Šis nebija parasts vakars - parasti es reti stāvu kaila pie vaļēja loga, nemaz necenšoties noslēpt savas ne pārāk atlētiskās kājas, gurnus, slīpās kājas un zēnu krūtis. Īpaši tad, kad mani lieliski izgaismo palmas atspulgs, un man šķiet, ka redzēju pa ceļu garām ejošu meiteni.
Viņa tur bija tikai uz mirkli, un, tiklīdz es izkāpu no gultas, viņas vairs nebija. Un, lai gan es biju gaidījis desmit minūtes, viņas īsi apgriezta baltā galva neparādījās ne no rullīša, no kura viņai vajadzēja izlīst, ne no nākamā rullīša, ne no jebkuras citas vietas. Bija tā, it kā viņa būtu tur aizbēgusi un paslēpusies.
Es domāju, kā ģērbties, iziet nakts tumsā un atrast viņu. Bet es atturējos. Tā vietā, vēl dažus mirkļus nogaidījis, es pagriezos, aizvēru aizkarus un devos gulēt.
Nākamajā rītā es saņēmu zvanu uz durvīm.
* * *
"Mileta! Mileta! Mi-ileta-a!", es kliedzu. Mileta neatbild, un mana balss pazūd miglā.
Tā ir dīvaina sajūta stāvēt miglā, kad tava draudzene tikko tevi pametusi. Jūs domājat, ka pēc šķiršanās izjutīsiet tukšumu, bet miglā ir gluži pretēji? Miglā jūs jūtaties pasargāts, aizsargāts un drošībā.
* * *
Mēs skatījāmies viens otram acīs. Kā visdullākie mīlnieki pasaulē. Mēs gulējām vienā gultā, mūsu kājas bija savijušās, un plaukstas bija paslīdējušas viens otram zem galvas.
Mēs skatījāmies. Un mēs smaidījām. Nedroši, ar lūpām, kas nedaudz trīcēja no prieka. Mēs jutāmies labi. Mēs vēlējāmies, lai šis mirklis ilgst mūžīgi.
* * *
Viņas mati bija īsi nogriezti. Tas bija pirmais, ko es pamanīju - es vienmēr vispirms pamanu meitenes matus. Viņa bija tērpusies koši rozā blūzī un izaicinoši skatījās uz mani.
Mani tas netraucēja. Kāpēc man tas būtu jādara? Galu galā es biju tas, kurš apkārtējiem cilvēkiem jautāja, kurš no viņiem ir vai nu smieklīgs, vai gudrs un gribētu braukt ar kajaku kopā ar mani. Es pasmējos, pakratīju galvu un pamāju ar roku uz tuvāko kajaku. "Šis būs mūsu," es viņai uzreiz paskaidroju.
* * *
"Es viņu mīlu," es domāju. "Es viņu mīlu - neticami," es atkārtoju domās. Man gribējās uzrakstīt kaut ko jauku par savu draudzeni, taču neko nevarēju izdomāt. Manā galvā virmoja miljons domu, bet neviena no tām nebija pietiekami interesanta, mīļa un patiesa, lai to izteiktu.
Es sēdēju un domāju: "Es viņu mīlu, es viņu mīlu, es viņu mīlu". Es atkārtoju kā idiots. Bet tas man neradīja nekādas jaunas domas.
Atmiņā paliekošs,
Daniels