Paskaidrojiet - kā jūs to darāt? Kā jūs katru reizi, kad es sazinos ar jums, justies tik silti un mājīgi?
Kā panākt, lai jau pēc pāris minūšu ilgas sarunas es sāku just, kā dienas nepatīkamie pārdzīvojumi izskrien no galvas... Un iekšā steidzas maigs pozitīvisms?
Kā panākt, lai pēc dažām minūtēm es justos kā putns, kas no rīta redzu ilgi gaidīto sauli un dziedu tās priecīgo rīta dziesmu?
Kā panākt, lai vēl pēc dažiem mirkļiem man sāk šķist, ka nevēlos mainīt to, kā šobrīd jūtos... Un vēl pēc mirkļa vai diviem es jūtos kā zefīrs karstā kakao – kūst, lai kur es atrastos?
Kas tu tāds esi, lai tev būtu tādas pilnvaras?
Man tas nav normāli. Es neesmu tas, kurš ātri izkūst vidē, kurš ātri nonāk laimes stāvoklī vai kāds, kurš ir ļoti laimīgs, saskaroties ar cilvēkiem...
…Bet tas, ko es aprakstīju, notiek.
KĀ? Es to nesaprotu.
Bet ziniet, varbūt man ir vienalga, kāda ir atbilde uz šo jautājumu. Kamēr jūs nepārtraucat darīt to, ko darāt.
Nepārtrauciet, labi?
...Un es nepārstāšu darīt to, ko daru ar tevi - nepārstāšu tevi turēt rokās, nepārstāšu pūst tavus matus, nepārstāšu klausīties tavās domās, nepārstāšu kopā lasīt grāmatas, nepārstāšu tevi saukt par mīļākajiem vārdiem... Un darīt visu pārējo, kas tevi pārvērš par cukura kubiņu karstā tējā.
ES apsolu.
Jo es nezinu, ko tu ar mani dari. Bet man tas patīk.
kušana,
Daniels