Dienas mērķis: 217 vārdi. Rakstīts: 352.
Es lasu tavu atbildi... Un atvainojos – es nevaru izdomāt, ko tev atbildēt. Es zinu, ka vēlaties lasīt atbildes uz saviem jautājumiem, atrisināt savas bailes, iztīrīt miglu…
Bet, u.c. Domas vispār nenāk prātā. ES lasu. es smaidu. Klausos lielisku mūziku. Es pakratu galvu kā apmulsusi.
Un es jūtos brīnišķīgi.
Dievs, es nezinu, kā mēs sazinātos, ja satiktos. Es zinu, ka ir grūti atvērties, kad es to nejūtu. Es zinu, ka tev patīk vērot vaboles uz ielas.
Bet, ja man nebūtu paticis sazināties ar jums mūsu pirmo tikšanos laikā, es tagad ar jums nerunātu. Vienkārši. Tā kā divi plus divi ir pieci, trīs kanādieši un tā tālāk.
Vai ir jēga uztraukties pirms pasākuma?
Vai ir kāda jēga plānot ceļojumu... Ja nezināt, vai tas notiks? Kad, kur un kā?
Varbūt mēs nesanāksim. Jo Lietuvā sāksies karš.
Varbūt piedzēries džipa vadītājs, kad tiksimies, nolems doties uz boulingu.
Varbūt… Ir daudz “varbūt”, ko jūs varat iedomāties.
Bet, kamēr nav pienācis laiks, nav jēgas domāt.
Nav slikti to darīt. Nē. Mūsu smadzenes pēc būtības ir fantazētāji, domātāji, sapņotāji – viņi to dara, negaidot mūsu apstiprinājumu. Vienas smadzenes domā, bet otras vēro, kā mēs domājam, un mēs to nekontrolējam.
Bet, kad mēs domājam, mēs aizmirstam to, kas mums ir šobrīd – brīdi. Tagad. Apkārt.
Es atceros, kā mani aizrāva ceļojumos redzēt, ka ģimenes locekļi vairāk rūpējas par mājām, darbu vai fotografēšanu... nekā paši ceļojumi.
Ziniet, ja mēs ceļosim, mēs ņemsim tikai vienu kameru. Ļoti vienkāršs un piemērots tikai dažām fotogrāfijām. Tā, ka negribas pievērsties tiem... Un aizmirsti apkārtējās vides smaržas, tēli, sajūtas. Gaumes un cilvēki. Troksnis un sīkas detaļas.
Man ir sajūta, ka tu man piekrīti šajā jautājumā. Es to nezinu, bet kaut kā intuitīvi (vai es uzrakstīju pareizi) man ir sajūta. Galu galā es atceros, kā, ejot pa Viļņas alejām, jūs tikpat bieži kā es pamanījāt uzrakstus uz sienām, ietvēm, āra logiem vai pīlāriem.
Un šajā brīdī es jūtos kā ceļojumā.
Un es izbaudu mirkli.
Es tagad sēžu un smejos. Klausos brīnišķīgu mūziku. Es pakratu galvu. Aizveru acis, pirksti skrien pāri tastatūrai. Un es jūtos laimīga.
Es ceru, ka jūs jūtaties tāpat. Tagad. Un vienalga, pa dienām - man ir sajūta, ka es gribētu tevi tādu redzēt. Es pats būtu laimīgs. Vēl jo vairāk, tas ir.
*Pauze*
Ak! Bet es uzrakstīju vēl vienu vēstuli-ziņu-grāmatu-kaut ko! Un es teicu, ka nerakstīšu!
Ceļojot ar prieku,
Daniels