Mēs bieži sev uzdodam tādus jautājumus kā, kas ir cilvēciskās vērtības, kā atrast savu dzīves aicinājumu vai pārvarēt bailes no kritikas...
Izmantojot sociālos tīklus, jūs, iespējams, sekojat ne vienam vien jums patīkamam cilvēkam, bet kā izvēlēties, kuri ir mūsu īstie skolotāji, kas var mūs iedvesmot vai sniegt noderīgus padomus?
Pieredzē piekrita dalīties psiholoģe – psihoterapeite. emuāra Living Psychology Autors Līna Vēzeliene.
Ir labi dalīties ar to, kas ir dzīvs!
Psiholoģe un psihoterapeite L. Vėželiene savā personīgajā blogā raksta, ka viņas mērķis ir dalīties ar to, kas ir dzīvs un kas, pēc Frīdriha Nīčes domām, ir "cilvēciski, pārāk cilvēcīgi".
“Cenšos rakstīt par to, kas man ir interesants. Un mani interesē tas, kas ir dzīvs un kas ir cilvēks. Un tā noteikti nav akadēmiskā psiholoģija vai teorētiskā morāles ētika. Mani neinteresē cilvēciskās vērtības, bet gan cilvēka īpašības."
Psihologs pie cilvēka īpašībām piedēvē katra cilvēka spēju just, dusmoties, mīlēt, kļūdīties, paklupt, piecelties, uzvarēt, zaudēt. Un viņa piebilst, ka, ja būtu vajadzīga vērtība, kas aptvertu visas iepriekš minētās cilvēka spējas, viņa to sauktu par noteiktību.
Intervētājs īpaši apbrīno cilvēkus, kuri ir īsti, jūtīgi, bet ne neaizsargāti, kuri atļaujas būt visādi! Uz jautājumu, kā ikvienā atklāt cilvēciskās īpašības, Vėželiene saka, ka uz jautājumu atbildēs savā veidā:
"Jums vienkārši jāļauj viņiem būt. Ja ar vērtībām saprot jūtīgumu, noteiktību, sirsnību, atvērtību iekšējai un ārējai pasaulei.
Radinieki ietekmēja emuāra dzimšanu.
Līna atceras, ka sākt veidot emuārus viņu mudināja ģimene un tuvākie draugi. Kā viņa pati uzskata, iespējams, viņa jau kaitināja savus radus vai draugus ar nepārtrauktu piezīmju plūsmu par redzēto, piedzīvoto vai lasīto, tāpēc ieteica visu pierakstīt un publiskot plašākai publikai. Līna piebilst, ka, rakstot blogu, viņa nav meklējusi skolotājus vai iedvesmas avotus, bet domas plūdušas pašas no sevis.
Par bloga rakstīšanu L. Vėželiene saka, ka šo aktivitāti viņa nesauktu par izglītojošu, jo, pēc viņas teiktā, tas celtu pavisam citas prasības izglītībai vai izglītībai:
«Lai sasniegtu izglītojošu mērķi, vairāk jāpaļaujas uz zinātniskiem pētījumiem, psiholoģijas zinātnes teorijām, varbūt jāsniedz precīzi avoti. Es tā nedaru. Tāpēc mani subjektīvie novērojumi un atsauce tikai uz "mīļākajiem" autoriem nav klasificējama kā izglītojoša.
Sociālā tīkla kontā "Dzīvā psiholoģija". gandrīz 11 tūkst Lina Vėželienė, psiholoģe un psihoterapeite, kurai ir sekotāji, dalās ar to, kas viņu iedvesmo un iedrošina. Intervētāja priecājas, ja viņas emuāra raksti noder vēl kādam.
«Kopumā, kad sāku rakstīt, nebiju gaidījis tādu sekotāju skaitu, domāju, ka man būs kādi desmit vai divpadsmit interesenti. Es tik ļoti gribēju padalīties, ka biju noskaņota rakstīt arī diviem lasītājiem.»
📚 ATJAUNOTS:
Jau iznākusi intervētāja grāmata "Septiņi nāves grēki psihologa kabinetā"!
Labs skolotājs ir...?
Efektīva un kvalitatīva mācīšanās ir labu rezultātu garants. Taču mācību efektivitāte ir atkarīga ne tikai no paša skolēna – skolotājam ir liela ietekme. Jautājām Līnai, kādam jābūt skolotājam, lai viņa gribētu viņam sekot, klausīties viņā un mācīties no viņa.
Pēc Līnas domām, cilvēks vēlas sekot kādam, kura vērtības harmoniski sasaucas ar viņa vērtībām:
“Tas nav obligāti “labs” skolotājs, tas ir vienkārši kāds, no kura ir ko mācīties konkrētā dzīves posmā. Tāpēc par skolotāju var kļūt vecāki, draugs un pasniedzējs no YouTube."
Līnai, bloga "Gyvoji psikologija" veidotājām, labs skolotājs, pirmkārt, ir tas, kura vārdus nepārspēj darbi.
"Ja cilvēks pats dzīvo tā, kā viņš māca dzīvot citiem, un man patīk, kā viņam izdodas dzīvot, viņš man jau ir skolotājs."
Mīlestības pilnas attiecības ar sevi ir nepieciešamas sava aicinājuma meklējumos.
Katrā dzīves jomā mēs varam viegli atpazīt, kuri cilvēki vēlas strādāt un kuri ne. Un protams, vienmēr, ja ir iespēja, izvēlamies to frizieri, skolotāju, ārstu, kuram, kā mums liekas, rūp tas, ko viņš dara un dara to ne tikai naudas dēļ. Šāds cilvēks ne tikai sirsnīgāk un cieņpilnāk komunicē ar mums, bet arī viņa darba rezultāti ir daudz labāki.
No psiholoģijas viedokļa cilvēka attiecības ar darbu var būt trīskāršas:
- strādāt par naudu
- Strādāt karjeras labā,
- Strādāt kā aicinājumu.
Par aicinājumu L.Vėželiene stāsta, ka cilvēki terminu "aicinājums" saprot ļoti dažādi. Pēc speciālistes domām, daži aicinājumu saista ar plaši atvērtām veiksmes un atzinības durvīm, kuras atliek tikai atrast un viss pārējais nāks klāt. Citiem aicinājums ir kāda īpaša misija, vēlams tikpat globāla kā pasaules glābšana. Citiem atklāt aicinājumu nozīmē izraušanos no ikdienas rutīnas vai vienkārši nomainīt darbu, kas nepatīk, pret ko tādu, kas sagādā prieku.
"Ja jau ir vēlme "meklēt savu aicinājumu", es vispirms ieteiktu atbildēt uz diviem jautājumiem: ko tas man nozīmē un kāpēc man tas ir vajadzīgs?"
Tāpat speciāliste iesaka aicinājumu meklēt nevis ārējā vidē, bet gan sevī. Viņa piebilst, ka meklēt nevajag, plīvojot no vienas aktivitātes uz otru vai no viena semināra uz otru, bet gan uzmanīgi un ar cieņu ieklausoties savās maņās un sajūtās.
Psihoterapeits ievēro, ka labas attiecības ar sevi ir īpaši nepieciešamas mērķtiecīgiem aicinājuma meklējumiem. Viņa šīs nosauktu par mīlestības attiecībām, jo, viņasprāt, nevis prāts ved uz aicinājumu, bet gan sirds.
Bailes no kritikas ir pārvarētas!
Iespējams, katrs no mums ir piedzīvojis vienu vai otru kritiku, taču nereti gadās, ka kritika kļūst par nastu kvalitatīvai dzīvei. Tāpēc labāk pieņemt un iemācīties tikt galā ar kritiku, jo tās pārvarēšana reizēm maksā pārāk daudz enerģijas.
...Tiem, kam jau ir izveidojusies pašpārliecinātības sajūta un stiprāka āda, varbūt tikai šo lasot pasmaidīs, bet kritika daudziem ir ļoti jūtīga tēma!
Kā norāda psiholoģe-psihoterapeite, pirms meklēt veidus, kā pasargāt sevi no kritikas, ir svarīgi apzināties, ka kritika nav apzinātas un morālas sabiedrības dzimusi labestība, kas bez ierunām ir jāpieņem. Līna Vēželiene ir cieši pārliecināta, ka 99 gadījumos no simts kritika atrodas uz psiholoģiskās vardarbības robežas, jo tā nav nedz palīdzoša, nedz atbalstoša, nedz labvēlīga.
Viņa ievēro, ka tikai izņēmuma gadījumos cilvēks, kurš ģenerē kvalitatīvu kritiku, patiešām novēl mums vienmērīgāku izaugsmi: garīgo, psiholoģisko, profesionālo.
"Ja jums ir palaimējies saņemt šādu kritiku, bet pārmērīga maiguma vai pārmērīgas lepnības dēļ esat to uzņēmis un apvainojies, vienīgais līdzeklis šajā gadījumā ir pazemības audzināšana." Vienmēr novēlu gan saviem lasītājiem, gan sev neatmest nevienu domu tikai tāpēc, ka ir ļoti biedējoši saņemt kritiku. Esmu ievērojis, ka tie, kas var tikai kritizēt, nav tik laimīgi kā tie, kas var ņemt un darīt. Lai cik nepilnīgi, tomēr savdabīgi..."
Dalās pārdomās speciāliste L. Vēželiene.
- Kristīna Lazickienė 1
Palīdzu uzņēmumiem komunikācijas jomā - rakstu rakstus, veiksmes stāstus un dalos ar uzņēmumu labo praksi. Sazinieties ar Facebook.↩
Bija ļoti interesanti lasīt!