Vai jums dažreiz šķiet, ka jūsu dzīvē trūkst kāda posma? Šķiet, ka viss ir kārtībā, bet kaut kas joprojām nav kārtībā? Dzīvot pēc laimīgas dzīves noteikumiem, bet nejūtaties kā uzvarētājs?
Arī es tā jutos, līdz beidzot atrisināju vienu no savas personīgās dzīves mīklām un sajutu milzīgu atvieglojumu.
Tagad es vēlos dalīties ar šo atklājumu ar visiem.
Savā īsajā mūžā un vēl īsākā apzinātās izaugsmes periodā esmu sapratis kaut ko tādu, kas ir aizmirsts un aizēnots, pārāk reti praktizēts un kas, manuprāt, ir svarīgs solis ceļā uz labāku dzīvi.
Ar pārliecību varu teikt, ka mīlu sevi.
Un es ceru, ka šis apgalvojums nešķitīs egocentrisks. Protams, es nepretendēju uz visu zināt vai būt eksperts šajā jomā. Es arī nevaru teikt, ka mīlu sevi visos aspektos vai simtprocentīgi – to nav iespējams zināt.
Bet es esmu pārliecināts, ka dabiska mīlestība pret sevi ir vitāli svarīga.
JAUNUMS: Varat arī noklausīties rakstu - ierunājusi meitene no Debesy Justīna Pilkaite:
Kas mums ir mīlestība?
Cilvēki to saprot dažādi. Vienkāršākais apraksts ir pozitīvu sajūtu kopums, kas vērsts uz konkrētu personu vai cilvēku grupu. Protams, var būt arī mīlestība pret darbību, darbu, bet par to mēs tagad nerunājam.
Mīļotāji mīlestību definē šādi:
- Būt kopā,
- Vēlme nest laimi citam cilvēkam,
- Vēlme justies laimīgam vienam,
- Pilnības sajūta un tamlīdzīgi.
Vecāki mīlestību raksturo šādi:
- Rūpes,
- palīdzēt,
- Vēlme sniegt savam bērnam labāko,
- Pieķeršanās un tā.
Un kā mēs definējam sevis mīlestību?
IZAICINĀJUMS
Ja domājat, ka mīlat sevi, mēģiniet atrast vārdus, lai aprakstītu sajūtu, kas jums ir pret SEVI. Kādas sajūtas rodas, domājot par sevi? Kā tu sevi redzi no malas? Vai esat lepns un apmierināts ar sevi? Vai varbūt tu esi dusmīgs un nesaproti?
Ir svarīgi iedziļināties savās patiesajās sajūtās, nevis tajās "standarta" vai tajās, ko mums iebaro vide.
Padomā par to. Nav tik viegli, vai ne?
Kāpēc iedvesmojošas frāzes var būt maldinošas?
Pirms to atklāt st.iebuklinga recepte, kas sākas ar sevis mīlestību, man ir jāprecizē dažas lietas.
Kā jau minēju, mīlestību katrs saprot līdzīgi, bet tomēr savādāk. Un patmīlība ir vēl savādāka. Nepieļaujiet kļūdu, domājot, ka patmīlība var būt akla! Nē, nē, tas tā nemaz nav. Ļauj man paskaidrot.
Jūs, iespējams, esat dzirdējuši iedvesmojošo frāzi daudzas reizes "mīli sevi tādu, kāds esi". Ko tas īsti nozīmē?
Tas nav nekas vairāk kā attaisnojums, lai cilvēks paliktu tajā pašā punktā un nejustos slikti par to. Liekais svars, smēķēšana, pārmērīga alkohola lietošana, dažādas citas atkarības un apsēstības, dusmas, agresija, manipulācijas... tās ir tikai dažas lietas, kas vieniem piemīt un no kurām citi vēlētos savā dzīvē atbrīvoties.
Un šķiet, ka tieši tad, kad viņi sāk spert savus pirmos soļus uz izaugsmi, kāds svešinieks iznāk no ērkšķogām un čukst: "mīli sevi tādu, kāds esi". Un viss ir kārtībā MrasikeiNēia.
Cilvēks uzskata, ka viņam nav jāmainās, jo pats galvenais ir mīlēt sevi ar visu netīro bagāžu! Šī ir maldinoša frāze, un daudzi to pārprot. Jā, sevi vajag mīlēt, bet ne akli. Jums ir jāmīl sevi, jo jums patīk pats. 1
Personīgi es apzināti nemeklēju mīlestību pret sevi...
... Tikai pateicoties laimīgām sakritībām, vairākām grāmatām un dzīves pārmaiņām, pēkšņi kādu dienu, gultā lokoties, sapratu - mīlu sevi!
Bet, ak, tā mīlestība ir melis!
Abstrakti runājot, Patmīlību var iedalīt divos veidos:
Kāda ir atšķirība starp šiem veidiem?
Sekla mīlestība ir tāda, kurai nerūp ilgtermiņa risinājumi. Viņai rūp tikai ŠEIT UN TAGAD, un nākotne un sekas neeksistē.
Šāda mīlestība ir paredzēta tikai mierinājumam, ļaujot sev mirklim, nedomājot par nākotnes izredzēm. Es šādu mīlestību sauktu par meliem. Tas ir tāpat kā ar tiem dīvainajiem putekļsūcēju pārdevējiem – tas pārvērš tavas smadzenes putekļos, un, kamēr tu saproti, kas noticis, ir par vēlu meklēt vainu.
Piemēram:
Marīte vēlas skatīties televizoru. Rāda savu mīļāko filmu. Taču viņa zina, ka vajag iemēģināt etīdi uz klavierēm, jo pēc mēneša vēlas piedalīties Mātes dienas koncertā. Marijai ir divas izvēles:
- Nemēģiniet un neskatieties video,
- Mēģiniet un neskatieties video.
Pirmajā gadījumā Marite uzreiz gūtu gandarījumu no smieklīgiem video. Otrkārt, gandarījums par iznākšanu uz skatuves būtu jūtams pavisam drīz.
Arī baudas "daudzums" ļoti atšķiras. Pēc koncerta apmeklējuma un aplausu saņemšanas Marite izjustu lielāku eiforiju nekā pēc video noskatīšanās.
Maryte uzskata, ka dalība koncertā viņai dotu lielu pārliecību nākotnē turpināt savu pianistes karjeru. Viņa arī lepotos ar sevi. Bet video ir tik jautri un vilinoši…
Ko izvēlētos TU? // Ilustrācijas autore Milēna Koļa
Dopamīns diktē savus noteikumus?
Mēs esam prieku meklētāji radījumi. Mūsu smadzenēs atrodas tā sauktie baudas centri, kur izdalās ķīmiskais savienojums dopamīns. 2 Viņš ir atbildīgs par to, lai mēs justos laimīgi. Tāpēc ir ļoti normāli, ka jums ir atkarība no dopamīna. 3
Kas stimulē dopamīna ražošanu? Lietas, kas mums patīk un lietas, kas mūs izklaidē. No laba seksa līdz skaistam manikīram. 4
Mēs gribam prieku ātri un daudz, tāpēc gandrīz vienmēr izvēlamies vieglāko ceļu. Tāpēc daudzi cilvēki to dod priekšroku skatoties televizoru un spēlējot datorspēles, nevis vingrot vai pagatavot gardas vakariņas.
Bet patiesa mīlestība prasa zināmas pūles.
Tikai ne tāpēc, ka tas tiek panākts ar ciešanām, bet tāpēc, ka esam aizmirsuši un nepieraduši pie sava dabiskā stāvokļa, kas ir patmīlība. Cilvēks, kurš patiesi mīl sevi, vienmēr novēlēs sev to labāko. Nevis fiktīvais, bet ilgstošais labums. Tāda labestība, kas garantēs laimi uz ilgu laiku.
Tāpēc, ja Marite izvēlētos mēģinājumu, nevis skatītos video, viņa nodrošinātu sev lielāku laimi nākotnei, tagad upurējot kaut ko mazāku. Un vēlāk tu pateiksi sev paldies.
Tomēr daudziem cilvēkiem ir ļoti nepareiza izpratne par sevis mīlestību.
Tā nav akla sevis pielūgšana un mierināšana vai savu kļūdu pieņemšana. Protams, mums visiem ir trūkumi. Tomēr ne visi no mums ir apņēmības pilni tos labot. Patiesa patmīlība nav kā plāksne, kas iestrēdzis tavā galvā, kas liek tev justies labāk par saviem sliktajiem lēmumiem.
Patiesa patmīlība ir tad, kad tu patiesi vēlies sev labāko un velti savu enerģiju tā sasniegšanai.
Burvju likums.
Bet tas viss malā! Es beidzot varu to atbrīvot vienīgais princips, kas jums ir nepieciešams mīlēt sevi. Vai tu esi gatavs?
Jums ir jābūt pilnībā atvērtam pret sevi.
Jā, es saprotu, ka burvju likums neizklausās īpaši maģiski. Bet patiesība slēpjas šajā vienkāršībā.
Tikai pilnībā atvērts pret sevi cilvēks var augt un pāriet uz "augstāku līmeni". Vai jūs zināt, cik reizes esat sev par kaut ko melojis un pēc tam to nožēlojis? Droši vien bezgalīgi. Es zinu, jo arī es to darīju.
Katru reizi, kad tev par kaut ko jāpieņem lēmums, bet tu jūti šaubas, pajautā sev: "Vai es tiešām to gribu"?
Šeit ir daži praktiski padomi, kā būt pilnīgi atklātam pret sevi.
PIRMAIS: Neignorējiet savas emocijas.
Kad jūtaties dusmīgs – pasakiet (sev), ka jūtaties dusmīgs; kad jūti mīlestību - saki, ka jūti mīlestību; kad jūti bailes - saki, ka jūti bailes un tā tālāk.
Ja kāda situācija jūs kaitināja vai lika justies nepatīkamai, veltiet laiku, lai pārdomātu notikušās sajūtas. Nokļūstiet savā stāvoklī un nemēģiniet to apspiest.
Pajautājiet sev: Kāpēc šī situācija mani kaitināja? Un atbildiet uz jautājumu pēc iespējas detalizētāk. 5
Mēģiniet analizēt savas jūtas katrā neērtā situācijā.
...Un nebaidies atzīties sev, ja jūti greizsirdību, kaunu, nicinājumu – šīs emocijas nedrīkst slēpt, tās ir jāizpēta un jāsaprot, kur un kādam nolūkam tās rodas. Jūs varat bezgalīgi analizēt sevi savā prātā - neviens jūs nedzird, tāpēc neviens jūs nenosodīs.
OTRĀ: Ja dzīvē ir situācijas, kurās nevēlies iekļūt, neiesaistieties tajās.
Piemēram, ja nevēlies braukt ciemos pie vīramātes un baidies vīram pateikt – tev ir jāpiekāpjas –, tu dari pret sevi nepareizi.
Jums rūpīgi jāpārdomā, kāpēc nevēlaties to darīt. Varbūt vīramāte tevi kritizē un tas grauj tavu pašapziņu? Vai varbūt vēlaties uzzināt katru sīkumu par savu dzīvi, kaut arī nemaz nevēlaties ar to dalīties? Vai arī viņa ir briesmīga persona — tirāns ar sievietes galvu — un jūs nevēlaties ar viņu neko darīt?
Tad atbildiet sev godīgi, kāpēc tas tā ir, un pieņemiet lēmumu, kas jums šķiet visloģiskākais un vislabākais. Piemēram, es sev teiktu: “Manā dzīvē ir tik daudz negatīvu cilvēku nav nepieciešams un nemaz nav svarīgika šī ir mana vīra māte”.
Īsāk sakot, kad jūs saprotat savas iekšējās sajūtas un to, ka tām ir pamats un tās nav tikai izdomātas, dariet to, kas, jūsuprāt, padarīs jūs vislaimīgāko. Nebaidieties teikt "Sasodīts" un nedariet nepatīkamas lietas. Dzīve ir pārāk īsa spītībai.
TRĪS: zini savas rīcības pamatu.
Galu galā var būt arī pretējs variants. Varbūt kāds jums ir lūdzis kādu pakalpojumu, ko jūs teorētiski varētu izdarīt lieliski, bet jūs esat apmulsis vai jūtaties kautrīgs vai neveikli. Piemēram, stāvot uz skatuves priekšnesuma laikā un rokās karogu.
Koncentrējieties un pajautājiet sev: kāpēc tu tiešām nevēlies to darīt? Vai jūtat bailes? Neuzticība? Kauns? Saprotiet, ka dažas jūtas nav balstītas uz personisku pieredzi un ir vienkārši neracionālu baiļu piemērs.
Atbildiet sev, kāpēc jūs patiešām nevēlaties veikt šo pakalpojumu. Nemēģiniet izvairīties.
Pielāgojiet jautājumu no pirmā soļa un atklājiet patiesās sajūtas, kas izskaidro, kāpēc jūs tā jūtaties. Un tad, ja nolemjat, ka nav laba iemesla kaut ko nedarīt, vienkārši uzdrīkstēties un pieņemt piedāvājumu.
Izmantojiet šos vingrinājumus savā ikdienas dzīvē. Ja kāds tev lūdz no rīta iztīrīt māju, bet tu to nemaz nevēlies darīt, pajautā sev, kāpēc. Jūs, iespējams, izdomāsit simts attaisnojumu, kāpēc tagad ir slikts laiks, taču patiesība ir tāda, ka jūs vienkārši esat slinks. Un lieliski! Vissvarīgākais ir būt atvērtam pret sevi.
Jums precīzi jāzina, kāpēc jūs darāt to, ko darāt un vai jūs patiešām vēlaties to darīt. Jo, ja negribi, kāpēc to darīt?
Pakāpies uz augšu!
Aizmirstiet to, ko uzskatījāt par "normālu", "pieņemamu", "vajadzīgu" un tā tālāk līdz šim. Katram no mums, iespējams, mūsu vidē ir vairāki cilvēki, kuri atkārtos to pašu, ko viņiem ir atkārtojuši citi cilvēki.
Bet neatkarīgi no tā, ko viņi saka vai domā... vissvarīgākais ir palikt atvērtam sev. Nevienam nav tiesību jums atņemt šo iespēju vai piespiest jūs rīkoties citādi!
Centies ieklausīties sevī un apzināties, kas ir īsts un kas nē, necenties izpatikt citiem cilvēkiem. Ja vēlaties kaut ko darīt - patiešām vēlaties - dariet to. Ja nevēlies, tad nedari to. Ja jums kaut kas ir apnicis, sakiet to. Ja jūtaties nenovērtēts, tad kāda iemesla dēļ jūtaties tā.
Un, ieraugot savas patiesās vēlmes, sāksi būt atvērtāks pret sevi, nebaidīsies atzīt nepatīkamās sajūtas vai savus trūkumus. Jūs sagatavosiet ideālu augsni pašcieņai un mīlestībai. Tad sapratīsi, kas īsti kaitē tavai dzīves kvalitātei un kas palīdz pāriet uz augstāku līmeni.
Tādā veidā jūs varat patiesi mīlēt sevi un palīdzēt citiem darīt to pašu.
Nu, varbūt es tevi nenovērtēju par zemu un tu varētu man pamācīt par sevis mīlestību no cita leņķa? Pēc tam, lūdzu, atstājiet komentāru zemāk. Un pastāstiet man, ko jūs domājat. Jo es pati vēl tikai mācos.
Vēlos vairāk mīlēt sevi,
– Milēna Koļa
Tātad, ja vēlies viltus mīlestību, skanīgas, pacilājošas vai uzmundrinošas frāzes – tu esi nepareizā vietā! Tādus padomus var atrast tabloīdos, bet ne šeit, Mākoņu emuārā.↩
Un tas izskaidro, kāpēc daži no mums publicē trīs pašbildes dienā — ir patīkami iegūt uzmanību un vēl vienu Kling skaņu no sava viedtālruņa.↩
Pierakstīt var visu – ieliet savas sajūtas piezīmju grāmatiņā vai datorā.↩
Šo rakstā aprakstīto patmīlību es sauktu par tēvišķu patmīlību. Būsim laimīgāki, ja vienkārši uzņemsimies pilnu atbildību par sevi: mierināsim, lutināsim, sodīsim, izglītosim, trenēsimies, un galvenais, ieklausīsimies sevī - tādi mēs esam un ko vēlamies 🙂
Tieši tāda mīlestība man bija prātā 🙂 Priecājos, ka lasītāji saprata manu domu. Mums ir jāmīl sevi tā, kā priekšzīmīgs tēvs/māte mīlētu savu bērnu!
lielisks raksts, paldies. Piekrītu arī tam, ka svarīgākais ir nevis attaisnoties sev, bet gan skaļi pastāstīt, kas patiesībā notiek. dzīvosim, sapņosim, radīsim un nebaidīsimies, jo mūsu dzīvei nav nekāda sakara ar to, ko dara citi.
Naaa... Jums ir ~mazliet~ kopīga. Galu galā tas, ko dara citi, maina! 😀
(Tikai varbūt ne tik liels, kā dažreiz šķiet. 😉 )
Sievietes rakstītajā ir daudz pārdomu par to, ko dara un patīk darīt sievietes, un kā ir ar vīriešiem? Viņiem nav raksturīgi pārdomāt, pārdzīvot (atkal ne stresa nozīmē) situācijas. Vai vīriešiem tas prasa papildu piepūli?
Neraksturīgi? Man tas ir raksturīgi. Par citiem nezinu. Vai tiešām visiem/vairumam? 🙂
Ļoti interesanti, visu rakstu izlasīju draugiem pa telefonu
Brīnišķīgs raksts,viss ir patiesība,jo tā bija mana pieredze.Tik bieži pakļaujamies citu vēlmēm,aizmirstot sevi,un tad paliek slikti.Ir par ko padomāt un kaut ko mainīt savā dzīvē.Paldies.
Prieks, ka tev patika, Andželīna! :))
Es jūtu nebeidzamu prieku pievienoties šai brīnišķīgajai diskusijai.
Raksts kā vienmēr par TLDR, bet tur ieraudzīju dažus uzgleznotus vārdus - aizskāra sirdi, tagad es mīlu savus 112 kg vēl vairāk, ceru, ka nepaies ilgs laiks, kad būšu 113 kg, bet ja iedotu to no vidukļa, tev Daniels no mutes izbirtu raksti - tu uzrakstītu divdesmit no tiem 😀 Lai veicas , nebeidz rakstīt, tu mani iedvesmo dzīvot un es negribu mirt.
Ja es nebūtu nekas pirms mūsu ceļu krustošanās, mēs varētu to dalīties ar vienu sievieti, varu derēt - protams. Es atdotu savu un viņas māsu.
Tikai tev,
Tavs uzticīgais krupis
…Daļu no jūsu komentāra es nesapratu, Care, bet tas arī viss – man tas joprojām patīk. Tam ir savs stils. 😀
Un šo rakstu, tiesa, ir sarakstījusi Milēna Koļa. Es nodošu vārdus! 😉
Varbūt mēs esam tas tūkstotis???? x)
…Daudz laimes dzimšanas dienā x)))
Lielisks raksts, es tevi atklāju nejauši, paldies, ka esi ☺ mākonis, paldies par pozitīvo ☺
sveiks, manā dzīvē viss apgriezās kājām gaisā pēc viena teikuma, ko izlasīju "Es novēlu tev kļūt par cilvēku, ar kuru jūs vēlētos pavadīt visu savu dzīvi". Kopš tā laika es katru dienu mēģināju par tādu kļūt. Šodien es esmu tas cilvēks. Kad mīlu sevi, varu dot mīlestību arī citiem, jo saka, ka nevar dot to, kā pašam nav. Palutini sevi, izbaudi sevi, esi pats. Es no sirds novēlu jums mīlēt sevi! Paldies par rakstu. Veiksmi!
Ir brīnišķīgi dzirdēt tik labas ziņas 🙂 Veiksmi arī jums, mīliet un dalieties mīlestībā apkārt.
Kā es gribētu to iemācīties, es zinu, ka tas ir iespējams, bet mana bagāža ir tik smaga, tas vecais dzīvesveids
Labdien, rakstā "Kā es sāku izsekot savam laikam" tika pieminēta ļoti laba doma, ka racionāli novērtēt sevi dažkārt var būt tas pats, kas atkal un atkal pārbaudīt matemātikas uzdevumu ar saplīsušu kalkulatoru. Galu galā tāpat ir šajā gadījumā, kad cenšamies izvērtēt, ko vēlamies un kā jūtamies. Galu galā, kad jums ir jāuzņemas neiespējams uzdevums, smadzenes automātiski rada vismaz 5 ļoti loģiskus un racionālus iemeslus, kāpēc šo uzdevumu var atlikt/mainīt/atcelt. Un tajā brīdī šķiet, ka tas ir tieši tas, ko mēs "pa īstam" vēlamies un kā jūtamies. Tas ir jautājums, kā racionāli sākt sevi šādi vērtēt un paliek neatbildēts, jo tu nekad nebūsi patiesi racionāls, ja būsi racionāls pret sevi.
Katrā ziņā ļoti labs viedoklis, Čārlij. Paldies. Interesanti, ko komentēs Milēna. Bet varbūt tad koncentrēšanās uz to, ko tu domā, ka patiešām vēlies... Palīdz nenoklīst starp miljons alternatīvām? Jo tā notiek, vai ne? 🙂
Vairākas lietas man palīdzēja sākt racionalizēt sevi.
Pirmkārt, tas prasīja zināmu drosmi, jo sapratu, ka, esot atvērtai pret sevi un neslēpjoties aiz ieganstiem un attaisnojumiem, reizēm nāksies rīkoties tā, kā man nepatīk. Bet es to pacietu, jo sapratu, ka tās lietas man palīdzēs "izaugt" un vēlāk tas tomēr nāks par labu manam raksturam.
Otrkārt, man bija jāizlemj, ka dzīvošu sev un sev tuviem cilvēkiem, draugiem. Tad man kļuva daudz vieglāk atrast sevī īstās atbildes, jo necentos nevienā iekļauties, mani vairs neierobežoja sabiedrības veidotās sienas un pārstāju baidīties no tā, "ko citi padomās". Es tikai meklēju "sevi", pat ja man kaut kas nepatīk vai es gribēju kaut ko izdarīt nepareizi.
Un treškārt, es meklēju trūkumus sevī. Tur, kur mēs cenšamies no kaut kā izvairīties, iespējams, no kaut kā baidāmies vai arī mums nav labi un slinki mācīties. Šādas situācijas ir ļoti izplatītas, sākot ar trauku mazgāšanu un beidzot ar svarīgu darbu vilcināšanu. Biju pat atkarīga vienā brīdī, kad centos atrast sevī pēc iespējas vairāk trūkumu, ko vēlētos labot. Un nemaz nebija bail to darīt, jo nolēmu "pacelt sevi" augstākā līmenī, proti, izlabot dažas savas vainas.
Kāds draugs nesen labi norādīja, ka mums nepatīk citos cilvēkos tās īpašības, kuras mums pašiem nepatīk. Tāpēc tas būtu lielisks sākumpunkts, no kura jūs varētu sākt analizēt sevi - vērot vidi un to, kas jūs kaitina, un pēc tam godīgi atbildēt sev: "vai es pats tā uzvedos?" Veiksmi attīstībā 🙂
Raksts ļoti labs, padalījos, varbūt kādam ļoti noderēs
Raksts tiešām lielisks, daļēji piekrītu, un daļēji man ir kā iemīlēt sevi, kur tu sāc saprast savas jūtas, domas un cik ļoti cilvēks sevi mīl no viena vingrinājuma, kas ilgst ne vairāk kā divas minūtes. Kam rūp mans fcb Just Lilija 😉
ir smieklīgi dzirdēt šādus teicienus "Es mīlu sevi" - un sākas stāsti par viņu skaistumkopšanas procedūrām - depilāciju, manikīru, ilgu miegu.
Un ka ir vēl viena daļa - sevis kā cilvēka audzināšana - djin.
Man pašam nācās piedzīvot dīvainas situācijas aiz sevis riebuma. Šķiet, savtīgums un egoisms ir slikti, jo māca palīdzēt citiem, nevis domāt par sevi... Bet patiesībā vispirms ir jādomā par sevi, lai palīdzētu kādam citam.
Vēl viena lieta, kas man šeit iestrēga: visas mūsu emocijas ir likumīgas. Man bija problēmas ar dusmām. Viņš man šķita pretlikumīgas emocijas. Agrāk tā bija kā jebkura nelegāla lieta, bet tā bija kaut kur paslēpta, neredzama. Viņš nesteidzās ārā, jo tas ir nepieklājīgi. Un viņa palika iekšā un pati mani saindēja. Tā vietā, lai dusmotos, es noriju dusmas, kas uzkrājās. Un vēl reiz izcēlās. Tikai nevaldāmi un negaidīti. Pārāk daudz un nelaikā.
Sevis nesodīšana par to, ko jūtat un kā jūtaties, ir svarīgs solis pretī sevis mīlestībai.
Ja es nemazgāšu traukus. Es negribu, tāpēc nemazgājiet tos?Un ja tā dienu no dienas?
Es uzskatu, ka mīlestība pret sevi vispirms sākas ar jūsu domu analīzi. kad zini, ko vēlies, kas liek tev justies laimīgam, tad tu saproti, ka darot to, kas sagādā prieku un mīlot sevi, apmierinās tavas laimes alkas.