Romualdas Drakšas: jurists (un ne jau jebkurš likums, bet krimināls!), profesors, kas raksta daiļliteratūras grāmatas. Es atcerējos viņa vārdu, jo reiz lasīju viņa zinātniskās fantastikas diptihu "Cilvēks" un man bērnībā ļoti patika... Ko tad raksta Romualds mūsdienās?
Parādās - vēsturiski fantastikas romāni par seno baltu cilvēku dzīvi.
Un, ak, cik sens. Šis nav Vītauta vai Mindauga laiks, bet vairāk vai mazāk ceturtais gadsimts! Jā, tie paši laiki, kad vēl pastāvēja Romas impērija! (Lai gan varbūt ne vislabākajā pozīcijā.)
Tātad, es izmantoju iespēju lasīt… Ko lai saka?
1. Romualdas prot rakstīt daiļliteratūru.
Autores zinātniskos darbus komentēt nevaru, jo lasījis neesmu, bet daiļliteratūru gan. Un kā ar "Cilvēku" un "Cilvēci", tā ar "Hūnu ienaidniekiem" - prieks lasīt.
Un, pagaidiet minūti. Vai varat iedomāties dīvainu romānu (varbūt no skolas literatūras kursa), kurā autors cenšas pierādīt, ka viņš prot rakstīt? Atcerieties, kā, lasot šīs grāmatas, likās kā ēst zāģu skaidas?
Drakša darbs nav tāds. Viņa darbs ir viegls, skaidrs, nesarežģīts.
Varbūt, ja jūs cerat pagriezt galvu vai jūtat, ka jūs apdullinās būvniecības troksnis, tas būs trūkums, taču es to uzskatu par priekšrocību. Kāpēc? Jo, manuprāt, daiļliteratūras lielākā nozīme ir atvieglot tavu dzīvi, atslābināt, nomierināt pēc smagas dienas, atpūtināt smadzenes no noguruma...
…“Hūnu ienaidnieki” ir relaksējoša, jo tā nav sarežģīta literatūra, un tas ir viss, kas vajadzīgs fantastikas darbam – saistoša filma.
2. Man žēl, ka šī grāmata, iespējams, nekad netiks rādīta kinoteātru ekrānos.
Būtu ļoti jautri. Tagad un šajā brīdī, lai arī grāmatu pabeidzu lasīt pirms dažām nedēļām, atceros ļoooooti sižeta līkločus (iedomājieties te Nemunas plūsmu), ainas...
Ak, jā, šī grāmata būtu lieliski piemērota zilajam ekrānam.
Bet nez kāpēc šķiet, ka tādu kā es nav daudz. Nav daudz cilvēku, kas Drakša darbu vispār lasa, nez kāpēc - spriežot pēc recenziju skaita platformā Goodreads. Īsti nesaprotu kāpēc, jo autores grāmatas tiešām neizskatās slikti, atsauksmes pārsvarā pozitīvas, bet... Ko, pietrūkst reklāmas, varbūt?
Tad varbūt tieši reklamēšos: aizej, mīļais draugs, tieši uz "Vagas" grāmatnīcu un nopērc. Var iegādāties arī tiešsaistē. Kad esat to iegādājies, saņēmis un izlasījis, atgriezieties un dalieties savās domās par grāmatu.
Padarīsim šo grāmatu vairāk lasītāju Lietuvā 🙂
3. Vēsturi nevar skatīt caur vēsturi.
Lai gan grāmatas sižets tiešām bija solīds, lai gan dialogi un tēli šķita reālistiski, bet neesmu pārliecināts... Kur tad ir "vēsturiskais romāns"? Vai mani kritēriji ir pārāk augsti? Vai es gribu pārāk daudz?
Kāpēc man dažreiz šķita, ka lasu Troņu spēli? Nu jā, lūk, vecie laiki un lialia... Zobeni un šķēpi. Kāds grib cīnīties un pierādīt, ka viņi ir lielāki blēži... Ēdiens, dzērieni, zeme, sievietes un vīrieši...
Nu, kā agrāk, tas nozīmē vēstures grāmatu?
Bet…
Protams, autors par to atvainojas jau pašā grāmatas ievadā, pirmajā lappusē. Ka nevajag lasīt šo grāmatu "kā bija", bet gan "kā varēja būt". Nu, varbūt tas tā nebija. Tā laikam nebija. Bet, hei, iedomāsimies.
Saprotu autorus - sižeta laikmets ir tāds, ka no Lietuvas vai visa Baltijas reģiona tā laika rakstīto avotu, iespējams, ir maz, ja vispār ir.
Bet kāpēc tad to reklamēt kā "vēsturisku romānu"? Jūtos nedaudz sastingusi.
Šeit kopā ar to ir interesants fakts: grāmatu izdeva Eugrimas, izdevniecība, kas sevi piesaka kā "nefikcijas izdevniecību" (vismaz grāmatas aizmugurē un savā lapā). Tas mani tikai radīja neizpratni - kāpēc viņi atļāva "Hūnu ienaidniekus"?
Nu, ja mēs ignorējam nedaudz melanholisko vāku - grāmata pirkt un vērts izlasīt. Es to vērtēju ar 4/5 mākoņiem, kas manā mērogā ir ļoti labi 🙂
