Dienas mērķis: 769 vārdi. Rakstīts: 774.
Pūlis rēca, bet viņš to pārtrauca:
- Esiet sveicināti LIELAJĀ KAUŅAS ARĒNĀ, meitenes! viņš man dramatiski kliedza, pie pēdējā vārda pieklusinot balsi un izrunājot uzrunu, kas, iespējams, bija domāta kā ņirgāšanās par mani.
Es tikai noelsos, noelsos, iespiedu akmeni plaukstā un piecēlos mazliet ērtāk. Joprojām nebiju izkustējies no apļveida lifta, ar kuru kāpu augšā, bet nedomāju skriet nekur citur. It īpaši, ja visur var būt pilns ar visādām lamatām un nezin ko. Un es pat nebiju pārliecināts, kāpēc es vispār esmu šeit un kādam nolūkam es šeit nokļuvu.
- Nebaidies! viņš dramatiski kliedza. - Tava nāve būs viegla un ātra! Es neesmu tāds kā iepriekšējais uzvarētājs! Es neesmu nekāds dzīvnieks.
To pateicis, viņš pagriezās uz balkonu vai laukumu stāvot, lidojot vai nezinot, kā turas pa kreisi no manis, un ar rādītu pirkstu piemiedza aci. Šķiet, ka viņa vārdi un rīcība ir piesaistījuši pūļa uzmanību, un pūlis atkal rēja un skandēja. Nebija skaidrs, kas tieši tas bija no tik tālu, bet tas noteikti bija ritmisks un atkārtojas.
— Tāpēc, ka es, meitenes, — viņš turpināja, pagriezies pret mani, — esmu Ovidijs pieklājīgs! Es vienkārši atnāku, sakopoju prātus un savācu atlīdzību. Nekas vairāk.
Pagriezies, viņš beidzot pagriezās pa labi, pacēla āmuru, pamāja ar to un paklanījās pūļa priekšā, kas sāka rēkt kā tornado. Dziedāšana kļuva arvien skaļāka. Pēkšņi es sapratu, ka pūlis skandina viņa vārdu!
— Cilvēki viņu pazīst!
- Kas viņš ir? - es caur zobiem ņurdēju pie akmens, nenovērsdama savu jauno, acīmredzamo sāncensi līdz sakāvei vai pat nāvei.
"Es pat nevaru iedomāties," viņš pazibēja sarkans un apklusa. Tad pēc mirkļa steidzamākā un varbūt pat bailīgākā balsī viņš piebilda: - Ak, pagaidi, tu zini kā mani izmantot??
"Izmantot?"
Es paskatījos uz akmeni manā rokā.
"Sasodīts. Tā ka man laikam būs kaut kā jācīnās. Un šis akmens ir... Mans ierocis!? Ko es dabūju no tā sasodītā tornado tur lejā!??"
– Man nav ne jausmas, – es izteicu. Man atkal sāp galva, vai arī tā pat nav apstājusies, tāpēc sāp vēl vairāk.
- Un tagad mēs cīnīsimies! Ovidijs man kliedza, pieceļoties dramatiskā pozā. Es īsti nesapratu, viņš par mani ņirgājas vai tas bija tikai viņa stils, trenējās un izķidā visādas pozas, vai nu paceļot pirkstu pret debesīm, vai izpūšot krūtis, tas ir kas cits.
"Pagaidi," es viņam uzkliedzu. Ovidijs pacēla uzaci: "Ja nu es negribu cīnīties?" - ES jautāju.
Ovidijs uz brīdi apstājās. Un, iespējams, tikai pēc pauzes viņam prātā ienāca doma par to, ko es teicu. Un tad viņš izplūda smieklos!
- Čau! - iekliedzos, sākot atkal nervozēt, - Es runāju nopietni! Kur es vispār esmu? Kāpēc es esmu šeit? Un kādi cilvēki jūs visi esat? Un ko tu no manis gribi!??
Bet šķiet, ka mans monologs tikai izraisīja vēl lielāku smieklu uzplūdu no Ovidija.
— Ēzelis.
Tad tik pēkšņi, kā bija sācis smieties, Ovidijs apstājās. Un, nometis āmuru no pleca, viņš to paņēma vienā rokā. Kaut kā viņam izdevās ar vienu roku satvert neprātīgi biezā āmura rokturi, bet es nevarēju saprast, kā viņš to izdarīja - vai nu viņam tiešām rokās ir kaut kādi taustekļi, vai arī tā ir ļoti dīvaina optiskā ilūzija.
"Meitiņ, jūs zinājāt, kur nonāksit, kad uzdrošinājāties spītēt mūsu visu Lielās Pasaules pilsētas padomei!" Pilsētas burvības un kristāla spēki nav domāti tev, nodevēj! Un zini -, - Ovidijs sāka braukt ar monologu.
— Bet es neko neatceros! – pārtraucot viņa sarunu, es iekliedzos un varbūt nedaudz pārāk enerģiski paspiedu rokas, – NEKO neatceros! Nekas.
"Meitiņ, vai tas, jūsuprāt, ir pietiekams attaisnojums pret Ovidija pieklājīgā taisnīguma akcentu?" Pret mūsu domes gribu? Pret visu labo un svēto?
"Es…," es iesāku, bet, pirms es paspēju kaut ko pateikt, mani atkal pārtrauca Ovidijs.
- Nē! — viņš kliedza, paceļot āmuru gaisā, it kā turētu rokā mazu āmuru. Sāka šķist, ka viņa ierocis bija tikai viltota viegla rotaļlieta, taču tas nepaskaidroja, kā viņš pirmais ar vienu sitienu sadragāja kolonnas un statujas. Tava nāve būs tava atbrīvošana!
Pūlis rēca un satrakojās. Pēkšņi atskanēja apdullinošs bungu būkšķis vai kaut kas tamlīdzīgs, un Ovidijs, abās rokās satvēris āmuru, piecēlās kājās, it kā būtu gatavs lēkt man virsū.
"Āāā," Ovidijs iesaucās, skrienot man pretī. Es, sasprindzinot muskuļus, uzreiz satvēru akmeni rokās un pagriezos un sāku bēgt uz templi aiz muguras.
"Ak dievs, ko darīt!? Ko darīt!?"
- Pareizi, skrien pareizi! - kliedza Akmens. Es atļāvos tur skriet. Pa labi bija kaut kas līdzīgs taciņai ar kolonnām, kas uzbūvētas abās pusēs. Kaut kas lidoja ļoti tuvu manai galvai, bet man nebija laika ne mirkli meklēt, lai redzētu, kas tas ir.
Skrienot pagriezos pret Ovidiusu. Viņš neapstājās un nāca man pretī, gandrīz visā sarkanā krāsā un izmantoja āmuru, lai nogremdētu kolonnas, skulptūras un citus atkritumus, kas tagad atradās starp viņu un mani.
- Ātrāk! - Akmuo iesaucās, it kā es tur būtu stāvējis. Bet man to nevajadzēja teikt, es tik un tā skrēju tik ātri, cik varēju.
Dažus mirkļus vēlāk es sasniedzu alejas galu, un man priekšā bija plakans kvadrātveida laukums. Es ļāvos viņai skriet vēl ātrāk.
- Pagaidi! Ļoooooooo! - kliedza akmens man gandrīz pie alejas ieejas. Sāku stāvēt un skatījos uz akmeni, tad pagriezos pret Ovidiju, kurš jau bija gandrīz ārā no drupām un iegāja alejā.