Dienas mērķis: 1342 vārdi. Rakstīts: 1343.
- Ak, tiešām? - Es izlikos, ka nesaprotu viņa sarkasmu, un nekavējoties metos pie viņa, it kā grasītos viņu pakārt kopā ar sevi zem ūdenskrituma.
- Hei, hei! - viņš iesaucās, - vai tu esi sāc palaidis garām sarkasmu? Ko tu domā, ka tev ir jāraksta lieli burti uz sevis, kad es esmu sarkastisks?
Es pasmējos par šiem vārdiem un par domu, ka šie burti ir uz Naoki.
- Vai jūs varētu? - Es paraustīju plecus.
- Ja jūs patiešām kaitina, iespējams, ka jā. Bet tikai ar vārdiem "ej pa drāzi".
Es nopriecājos.
- Nu, nu, nu, nu, tad labi pavadiet laiku uz dzegas," es rotaļīgi pamāju Naoki pirkstiem un aizgāju ūdenskrituma virzienā.
- Aha, nevajag noslīkt. Man pēc tam nebūtu ar ko runāt - visi šajā vietā ir kaut kādi sektanti.
Es atkal pasmējos. Ūdenskrituma ūdens bija silts un patīkams. It kā tieši piemērots manam mīļajam. Vai arī kaut kā ļoti precīzi izmērīts.
Bija kaut kas ļoti atsvaidzinošs un patīkams, kad pēc vairāku dienu ilgas neierašanās dušā bija jāiet dušā. No manis nomazgājās sviedri, vecās brūces, putekļi un citi netīrumi, kā arī zāļu vai līmes smaka. Un es pirmo reizi sajutu, ka viss šajā pasaulē nav nemaz tik slikti pēc tam, kad biju izlīdis no Arēnas un izbēdzis kāda terora akta laikā, vai vismaz tā man teica.
Ūdens tecēja pa manu ķermeni, kas bija vismaz nedaudz slaidāks nekā jebkad agrāk, un es jutos dzīvs. Un šī maldinošā kustīgā dabas aina bija pavisam skaista. Tikai varbūt tā būtu bijusi skaistāka bez baltā cauruma tās vidū, kaut kur debesīs virs kustīgās straumes.
* * *
- Laiks celties, Šiška, - es dzirdēju Naoki balsi.
Es atvēru acis un pagriezos gultā prom no viņa. Antonio stāvēja kameras durvīs, tērpies jaunā, tagad zilā uzvalkā, ar nelielu portfeli rokās.
- Atkārtoju, celieties, - viņš pamāja ar roku.
"Ak, sūdi!"
Guļot gultā ir daudz ērtāk, nekā zaudēt samaņu kaut kur pilsētas vidū uz kādas neskaidras ielas. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka es aizmigu Antonio pirmos vārdus.
Es ātri atliecos atpakaļ un uzvilku segu uz augšu, lai Antonio priekšā nenokļūtu kaila.
- Kā jūs šeit nokļuvāt? Kā jūs vispār atvērāt durvis? Man likās, ka es tās aizvēru? - Es uzmutu un visu izlēju Antonam sejā. Atbildes bija patiešām interesantas.
- Es tās atbloķēju, - Anrontio sacīja, it kā tas būtu pats dabiskākais, - jūs neatbildējāt uz klauvējienu. Un mums ir laiks doties. Celieties, gatavojieties, jums ir apmēram piecas minūtes. Es pagaidīšu aiz durvīm. Iesim!
Viņš pamāja ar roku viņai uz pieres, pagriezās un aizcirta durvis.
- Tu gulēji grūtāk nekā... Nu, ne es, ne akmens, - sarkastiski komentēja Naoki.
- Tu, šķiet, nemaz neguli," es uz viņu paskatījos.
- Labi, es to salaboju, lauka akmeni," Naoki labojās. Labāk par to vairs nebija, bet, nu, ko nu, pie velna, tas derēs.
Apskatīju istabu. Kopš vakardienas nekas nebija mainījies. Izmetusi kalderu... Es nekavējoties satriecos un atgriezos pēc tās.
- "Brr," es saku, kratot galvu.
- Četras minūtes," dziedāja Naoki.
"Iespējams, ka viņam nav nekādas nozīmes. Limpete."
Es sakopoju spēkus un izlēcu no gultas.
"Sūdi. Un kur ir manas drēbes? ...Veļas mazgātavā!"
- Ak, ak," es ķiķinu, uz pirkstgaliem ejot uz vannas istabu. Kādu iemeslu dēļ grīda bija pat diezgan auksta. Es nezinu, kāpēc.
Atvēru vannas istabas durvis, un mani atkal pārņēma skaņas, smaržas un dažas ūdens šļakatas, kas plūda man pa ceļam. Kā izslēgt ūdenskritumu, ja to vispār ir iespējams izslēgt, es arī vakar nebiju atradusi. Tāpēc vakar atstāju to darboties, tāpat kā to atradu...
"Varbūt durvju aizvēršana un neesamība istabā to attur no bēgšanas. Kaut kā. Es nezinu..."
Tuvojoties veļas mašīnai uz akmens grīdas, uz mirkli aizlūdzos, lai drēbes tajā vēl nebūtu pilnīgi slapjas vai pilnas ar ūdeni. Tad nospiedu pogu, atbloķēju durvis un aizvilku tās vaļā.
Paldies dieviem, veļas mašīnā nebija ūdens. Un pēc tam, kad es iebāzu tajā roku... es izvilku pilnīgi sausas drēbes!
"Spēks!"
- Trīs minūtes," no otras istabas atskanēja Naoki balss.
- Minūtes nepaiet ātri, nevilcinieties! - Es viņam teicu.
Bet es tik un tā palielināju tempu, un, nometusi drēbes uz grīdas, steidzos uzvilkt bikses un džemperi. Kaut kā starp ādu un biksēm kaut kā pietrūka, jo bikšu ceļgals brīžiem ļoti pietuvojās manam... Ceļgalam... Bet tā nebija nekāda traģēdija.
"Vienkārši daudz viegluma un papildu ventilācija."
Pēc ģērbšanās es izlēcu pa durvīm uz istabu. Es paskatījos uz spoguli pie sienas. Šie tumšie loki ap acīm patiešām pēc miega nenoplauka un nepazuda.
- Tāpat kā vienmēr," Naoki komentēja no sava gultas stūra.
- Shh! - Es teicu, sakopjot matus.
"Ai, tas ir tas. Tas darbosies."
Apgriezusies, es atgriezos pie gultas un meklēju Naoki starp gultas segām.
- Es esmu šeit! Vai tu neredzi! - Es dzirdēju Naoki runājam kaut kur otrā gultas galā.
Un tikai capt! Pazīstama sajūta - pazīstama aukla pēkšņi apvijās ap manu plaukstu, un es sajutu, kā Naoki lido man pretī.
"Ai, ak!"
- Pasteidzies," Antonio man teica, kad durvis atvērās. Viņš smēķēja cigareti un atbalstījās pret sienu pie manām durvīm.
"Vai viņš šeit smēķēja?"
- Vai tas ir slikti? - pajautāju es, joprojām stāvot durvīs un izejot ārā.
- Nē, - viņš pakratīja galvu, - bet tas tikai parāda, ka tu nespēj sekot līdzi laikam un ierasties, kad vajag.
- Jūs taču teicāt, ka atvēlējāt man tikai piecas minūtes, - es aizvēru durvis, un tās aiztrūcās. Antonio atgrūda sevi no sienas, vicinot pirkstos cigareti, un nekavējoties sāka iet uz liftu.
- Nāciet, - viņš teica, - tas, ka esmu jums atvēlējis piecas minūtes, nenozīmē, ka jums jānāk ātrāk. Ko darīt, ja pēc piecām minūtēm tev šodien kaut kur jāparādās? Vai arī jūs ieradīsieties agrāk un, iespējams, sabojāsiet visu plānu?
"Viņš runā nopietni vai joko? Es nevaru saprast viņa balsi..."
- Protams, ka nē, - es pakratīju galvu.
- Lūk, tā," viņa piekodināja un noklusēja.
"Tas ir... Hm. Labi... Es to īsti nesapratu."
Mēs klusībā devāmies uz liftu. Iekāpām un sākām pavadīt laiku klusumā.
- Interesanti, ko padomās istabas pārvaldnieks, ja tāds ir, vai Babki karalis, kad ieraudzīs caurumu sienā, - Naoki asprātīgi komentēja no aiz rokas.
Es nopriecājos.
"Ha, nopietni!"
- Kaut kas smieklīgs? - Antonio pajautāja vecajam vīram liftā, nodzēšot kristāla cigareti.
- Nē, - es pakratīju galvu.
"Šodien viņš ir nedaudz citādāks. Nopietnāks un nomāktāks vai kaut kas tamlīdzīgs."
Kad lifta durvis atvērās, mēs piebraucām pie metro līnijas. Es neredzēju nevienu citu cilvēku, tāpat kā vakar.
- Un kāpēc es šeit nekur neesmu redzējis citus cilvēkus? Kāpēc šeit ir tik kluss? Šķiet, ka šī ir lielāka ēka, vai te nav tikai daži no mums," es uzdevu viņam satraucošu jautājumu, jo viņš tajā brīdī nospieda metro izsaukuma kastītes pogu.
- Jūs esat šeit zem aizsega, vai mēs to vakar neminējām? Jūs esat īpašs viesis, slepens un svarīgs. Pilsēta nedrīkst zināt, ka esat šeit, - viņš paskaidroja, nevēršoties.
"Hm. Tātad, kā... Tātad visi cilvēki... Vai viņi slēpjas? Vai kāds viņus paslēpa no manis un kaut kur ievietoja? Cik interesanti..."
- Tie visi ir cilvēki... Viņi ir kaut kur... Kur viņi ir? - Es īsti nesapratu.
- Vienkārši YYY automatizētā sistēma izplāno visu personālu un iemītniekus tā, lai viņiem nebūtu jānodarbojas ar jums, tas ir viss. Dažas minūtes pēc tam, kad mēs atstāsim šo staciju, tā būs pilna ar cilvēkiem, - Antonio pamāja ar roku, un es sāku iztēloties, kā cilvēki visur, tiklīdz mēs izbrauksim, satraukti gaida savus metro vagonus, - bet šobrīd viņu grafiks ir tāds, ka vienmēr ir ko darīt. Vai arī viņi izmanto kādu no šiem liftiem, sistēmām un pārvietošanās veidiem. Vai, piemēram, sistēma padara viņu veselības dienu ar pastaigu.
Antonio smējās, un viņa smiekli atbalsojās no stacijas akmens velvēm.
"Cik dīvaini..."
- Vai cilvēki šeit dzīvo saskaņā ar ļoti stingru darba kārtību?
- Un kā jūs domājat, kāpēc es tā reaģēju, kad jūs pirms dažām minūtēm pametāt savu istabu? - īsspalvainais vīrietis pasmaidīja, pagriežoties. Kaut kā bija ļoti dīvaini vērot viņa seju, kad lielāko daļu mūsu saziņas redzēju viņu profilā vai no muguras.
Es negribīgi mājināju ar galvu.
- Dzīvojot pilsētā, ātri pierodat pie šīs rutīnas. - Bet šeit, YYYY, visi dzīvo saskaņā ar pilsētas sistēmu. Produktivitāte, efektivitāte, kvalitāte un tā tālāk ir Babku karaļa idejas.
"Un viņš nešķita ne pārāk produktīvs vai efektīvs - vakar viņš pavadīja tik daudz laika, komunicējot ar mums."
Kad viņš klusēja, es neko neteicu, un mēs turpinājām stāvēt, vērojot sliedes un tukšo zāles sienu priekšā. Metro vagons ilgi nekur nebrauca.
- Ja sistēma ir šādi veidota, vilcieni nekursē ilgi," komentēja Naoki.
"Metro vagons. Bet taisnība, taisnība..."
- Tātad tagad ir jāatgriežas pie Babkas karaļa? - Es mēģināju pārtraukt klusumu.
Un tajā pašā mirklī, kad gaisma atspīdēja, pa vienu no caurumiem izskrēja kariete un ar pīkstieniem apstājās mūsu priekšā. Man pat mati sažņaugās no vēja, kas bija vēja brāzmas, kas radās līdz ar visu šo kustību.
Kravas durvis atvērās, un Rūta jau bija iekšā.
- Nē, - pēc pauzes sacīja Antonio, kāpjot iekšā, - taisni uz maršruta autobusu uz pilsētu. Mēs jau esam nedaudz nokavējušies.
Es sekoju Antonio uz vagonu un apsēdos uz soliņa viņam blakus, pretī Rūtai. Viņa bija tērpusies tajās pašās drēbēs kā vakar.
- Tagad es jums pastāstīšu plānu. Un turieties, mēs lidosim ātri," sacīja Rūta.
Un līdz ar viņas vārdiem tajā pašā mirklī vagons satricinājās un lēca uz priekšu tik ļoti, ka es gandrīz apstulbu un nenokļuvu līdz galam. Tikai pēdējā brīdī man izdevās satvert krēsla atzveltni un atsperties atpakaļ.