Un tad es vēl rakstīju. Šeit ir vēl daži atjaunināti teksti no arhīviem. Kur varēju - atstāju stilu, lai var redzēt atšķirību ar pašreizējiem tekstiem.
21. janvāris. Zēnu salas stāsts.
Sala nebija nekas īpašs…
Vai nē - tā bija.
Tā bija sala nezināmā un nemanāmā okeānā, ko ieskauj klusi un tikko viļņojoši ūdeņi.
Visticamāk, ka viņiem nebija pazemes straumes. Virs tiem nav vēju.
Tikai migla, bezgalīga migla, kas labākajās dienās neļauj redzēt neko vairāk par puskilometru un sliktākajā – pussoli.
Šī migla bija tāda, kas salai radīja zināmu pauzi. Laiks viņā it kā apstājas un nekustas... Lai gan bija redzams, ka kustas. Zēns cēlās no rīta, veica savus ikdienas darbus un vakarā devās gulēt. Tas notika katru dienu, un mainījās tikai laikapstākļi un ikdienas darbi.
Uz salas nebija citu iedzīvotāju, izņemot zēnu. Kādreiz tur bija, kā skaidri nojaušat pēc atlikušajām pilsētām, mazpilsētām, būdām un iestrēgušiem un pusgaismotiem auto.
Sala bija pilna ar visādiem putniem, kas bija īpaši kautrīgi (puikam tas likās normāli) un dzīvniekiem, kas bija vēl kautrīgāki.
…Nu… Ja mēs teiktu, ka zēns ir vienīgais inteliģentais (gudrāks par, piemēram, meža kuili) būtne uz salas, mēs varētu mazliet melot…
Jo uz salas dzīvoja arī Citi.
Nepazīstamas, nekad nezinošas radības, kas parādās un pazūd... Kuras puika nekad nesaprata.
27. janvāris. Ko es rakstu, kad es rakstu.
Pretēji tam, ko jūs varētu domāt, es nejūtos, ka es rakstu, kad es rakstu.
Man pat negribas runāt.
Man pat nav sajūtas, ka es grebtu vārdus akmenī, kur tie paliks cirsti uz visiem laikiem.
…Bet.
Kad es rakstu... man liekas, ka es dziedu.
It kā putns būtu skaļāks, čīkstētu, čivinātu, čivinātu vai kā citādi izlaistu triļļus.
Kad es rakstu... es jūtos kā putns.
Mazs, ne īpaši raibs, bet patīk čivināt. Kā zvirbulis vai tamlīdzīgs putns.
28. janvāris. Rīta pasts [cenzēts].
Es tikai atgādinu, ka būtu lieliski dzirdēt no jums šodien. Lai nav pašam jāizdomā. c:
Zini, man ir slikti, ka tev tā jautāju.
Es saprotu, ka jūs nevēlaties domāt. Reibonis. Ka tev ir grūti un sāpīgi to darīt...
…Bet es arī esmu cilvēks. Taču es ar jums komunicēju jau četrus mēnešus, rakstu atklātas un nebeidzamas vēstules, lai risinātu problēmas... Bet diez vai jūs veltāt laiku, lai atbildētu uz manām domām ar savām. Nu jā, es redzu, ka reizēm tu tērē spēkus, lai atrakstītos (nevis gulēt vai piedzerties)... Bet lielākoties tu tomēr atbild uz maniem jautājumiem ar "varbūt"... Un tas būtībā neko nenozīmē...
Un es nezinu, vai jūs to darāt tāpēc, ka vēlaties, lai es pieņemu lēmumus, vai arī tāpēc, ka nevēlaties domāt un vēlāk to nožēlot. Vai jūs uzmanāties, lai nedalītos ar mani savās domās, vai arī jums tas vienkārši nepatīk, jo nevēlaties sazināties.
Nezinu, varbūt tavu draugu, ģimenes un bijušo mīļāko vidū bija ierasts, ka mēģinot ar tevi runāt, ja tu atbildi, tu atbildi, ka atbildēt ir pārāk grūti... Varbūt tev tas tiešām ir dabiski.
Bet vismaz es... Ja jums rodas jautājums, protams, es pret to izturos necieņa.
Nu ne tavs draugs, ne mīļākais, ne kas zina, es nejūtu.
Un es saprotu, ka tev vajag laiku, ka tev patīk lēnām komunicēt, ka svarīgākais ir būt atvērtam un laimīgam, kā labākajiem draugiem... Un dievs, man tas viss patīk!
Bet man ir apnicis tavs noslēpums... Tas ir par daudz, par daudz.
Tādā ziņā, mans Dievs, kā lai es Tevi saprotu, kad pēc tam, kad es uzrakstīšu, tu uz pusnedēļu pazūdi ne no šī, ne no tā... Tu taču jautri spēlē feisbukā, un vakaros, brīvs no darba, nodarbojies ar burvestībām? Kad vienā mirklī nosūti jauku sms (kaut vai "mau." stilā), un nākamajā vairs neatbild? Kad tu prasi man uzrakstīt vēstuli, un pēc uzrakstīšanas saki, ka tev ir pārāk grūti domāt, tu par to domāsi vēlāk... Bet tad neizdarīji to, ko solīji?
Nu, vārdu sakot. Vai jūs saprotat, par ko es runāju? c:
…Atbildiet jā, un mēs turpināsim savu piedzīvojumu. Es priecāšos saņemt no jums vismaz vienu atbildi. Varēšu atkal kļūt par brīvu un bērnišķīgu Danielu, kāds esmu ar draudzenēm. Saki nē, un es tevi aizmirsīšu. Varēsi darīt to, ko reiz ieteici, un pazust nepamanīts.
Atbildiet varbūt - un es pieņemšu lēmumu. Taisnība... Es nezinu, cik tas tev būs par labu, jo es arī esmu cilvēks un vēlos sevi pasargāt no enerģijas un laika tērēšanas. Kad es to daru, es to daru no visas sirds... Un es vēlos, lai, ja es sazinātos ar jums, jūs arī to vēlētos. Lai man nemitīgi nešķiet, ka rakstu/runāju/jautāju/dodu/interesantu/daru par daudz oo
Hm
Kaut kā sanāca par nopietnu un par ilgu... Tā tam nevajadzēja būt 😀
joprojām raksta
Daniels