Es biju nesen Vipassana meditācijas apmācībā. Par to bija daudz runāts viss nāk pa viļņiem. Nāk, iet, palielinās, samazinās, niez vairāk, niez mazāk, interesanti, neinteresanti, gribas vairāk lasīt, kas te rakstīts, negribas vairāk lasīt, kas te rakstīts, gribas salabot matus, tu negribi, tu gribi sasniegt mērķus, tu negribi...
Arī brīvajā laikā sāku interesēties par putniem. Daži putni dzīvo vieni, bet citi dzīvo ganāmpulkos. Bet abām šīm putnu sugām ir viena kopīga iezīme: to rutīna.
Rutīnas, rutīnas, rutīnas. Ganāmie putni lido apkārt, apaļi, apaļi, līdz, ak! Atrada ko ēdamu. Ak! Atradusi vietu atpūtai. Ak! Atkal jālido riņķos, jāatgriežas rutīnā. Viņiem un vientuļajiem putniem ir sava noklusējuma kārtība.
Es domāju... Vai tiešām stārķis grib atgriezties Lietuvā, lai pāroties, izaudzinātu bērnus, apēstu 156 peles un 14 vardes un pēc tam lidotu atpakaļ uzstāties tās nozīmi? Vai stārķi rodas nejauši? Un vai cilvēka nozīme(-es) atšķiras no stārķiem, govīm un lašiem?
Tagad, kad vairs nerakstu emuārus un neizaicinu sevi, iekšēji jūtos tukša. Kaut kā pietrūkst. Nu ne tā, kā bija. Bet ne tā, kā tas varētu būt.
Un tas varētu būt... Uh... Ja es šai skaistajai meitenei pateiktu, ka man viņa patīk... Varbūt... Ah, nu, ja...
…Jo vairāk jūs skatāties uz savu tukšumu, jo vairāk tas saka. Solījumi. Čuksti. Jūs varat, jūs varat, jūs varat. Gribi, gribi, gribi. Vajag, vajag, vajag. Vajag, vajag, vajag. Ir jēga, jēga, jēga. Pareizi, pareizi, pareizi.
Un tukšums, ak, nekad nepiepildās. Vienmēr ir vairāk.
Šis tukšums ir iemesls, kāpēc mēs dzīvojam tik ērti. Iemesls, kāpēc mums ir tik daudz.
…Bet tiešām?
Varbūt iemesls tam visam bija tas, ka kādam bija rutīna un dzīvoja viļņveidīgi? Vai esat bijis Vipassana? Vai viņš bija šajā brīdī, godīgi sakot, un nevēlējās neko vairāk, tikai darīja to, ko viņam lika darīt tajā brīdī?
Arī es pati nezinu, cik ļoti vajag sevi piespiest kaut ko darīt. Vai tam vienkārši jānotiek pašam no sevis? Vai vēl vajag piespiest to, kas iegūts ar spēku, garu, disciplīnu, morāli?
Ko tu domā?