Debesyla ieteica man pievienoties izaicinājumam un palikt vegānam vismaz nedēļu. Izaicinājumi nav mana stiprā puse, jo es vienmēr paslīstu pašā sākumā vai pusceļā. Tā ir taisnība, ka, ja es izturos un atrodu motivāciju mērķim, es varu pārvarēt izaicinājumu bez jebkādām grūtībām.
Mākoņu meitene stāsta Ieva Jukštaite
Šoreiz riskēju un nolēmu pievienoties šim izaicinājumam, jo ieradumu maiņa prasīs tikai vienu nedēļu.
Es šo izaicinājumu uztveru ļoti nopietni.
ES izpildīju savus mājasdarbus:
- Izvēlējos piemērotāko nedēļu un informēju tuvākos draugus par gaidāmajām izmaiņām. Protams, saņēmu daudz dažādu atsauksmju: daži bija atbalstoši, citi domāja, ka tā ir smieklīga un nevajadzīga pieredze.
- Konsultējos ar draudzeni, kura ir vegāne: ko viņa iesaka ēst, kādus ēdienus var ieteikt nogaršot utt.
- Sērfoju internetā, meklējot piemērotas receptes un sapņoju, cik daudz garšīgu lietu pagatavošu šajā nedēļā.
- Es sastādīju provizorisku ēdienkarti katrai dienai un pārtikas preču sarakstu, ar kuru steidzos uz veikalu.
Tātad savu sagatavotību un attieksmi vērtēju 9 no 10 ballēm. Eh, es zinu, ka jautāsiet, kāpēc ne 10 šeit, galu galā mājasdarbi ir lieliski izpildīti.
Labi, es jums atzīšos, ka mana lielākā bēda bija sapratne, ka nevarēšu ēst olas. Man ļoti patīk no rītiem gatavot omleti ar spinātiem, saulē kaltētiem tomātiem vai lasi... Un tagad 7 dienas (varbūt kādam ir tikai 7 dienas, bet man visas 7 dienas) es tos nevarēšu ēst...
Es mēģināju tiešsaistē meklēt olu aizstājējus, taču neviens no olu aizstājējiem mani nepārsteidza. Nu nodomāju, pietiks, kaut kā paņemšu.
Ar gaļu tādu problēmu nebija, jo apmēram pusotru gadu gaļu neēdu un bez tās iztiku maksimāli labi. Es atceros, ka gaļas neēšana bija dabiski. Tas nebija izaicinājums vai lēmums, kas pieņemts kāda cita iemesla dēļ. Tikko apzināti sapratu, ka gaļu šobrīd negribu un neēdīšu.
Tātad pirmā izaicinājuma diena pagāja raiti.
Otrkārt - vislabākajā iespējamajā veidā joprojām ir optimisma pilns. Priecājos par savu spītību un labajām emocijām. Ar apbrīnu un lepnumu visiem stāstīju par savām uztura izmaiņām. Taču trešajā dienā optimisms pēkšņi izgaisa.
Mans ķermenis kliedza, es gribu omleti, iedod man to omleti. Nekādas auzu pārslas ar banānu un riekstu sviestu mani neapmierināja. Es pretojos pirmajam nopietnajam uzbrukumam.
Taču līdz ceturtdienas vakaram mans garastāvoklis bija pilnībā sabojāts. Es ēdu saldumus, lai kompensētu ēdienus, kurus nevarēju ēst. Ak jā... Lai būtu apmierināts, vajadzēja veselu šokolādes tāfelīti.
Cenšoties atvieglot garastāvokli un paaugstināt emocijas un motivāciju, devos uz kafejnīcu, lai nogaršotu savu mīļo vegānisko melleņu kūku. Es nopirku gabalu un sapratu, ka es to vairs negribu. Negribu gabaliņu debešķīgi garšotas kūkas... Tas ir nopietns signāls, ka kaut kas nav kārtībā.
Pienākusi piektdiena – noskaņojums bez mazākā optimisma.
Es pie draudzenes griežu salātus - zaļās lapas un dārzeņus un slīgstu pie Džiugo siera. Es visu laiku sevi mierinu, ka vairs nav daudz palicis. Pēc divām stundām es saku savam draugam: "Es gribu ēst." Un viņas reakcija liek man smieties: "Ko es tev došu ēst?" Galu galā, jūs nevarat ēst neko...".
Sestdiena - turpinu baudīt saldumus, garastāvokli paceļ jauns garšu salikums - cepti puravi, aunazirņi, ķiploki, dārzeņu buljons un tomātu mērce. Svētdiena - mostos ar domu, ka šodien ir pēdējā izaicinājuma diena. Un arvien biežāk man prātā nāk jautājumi: ko es gribu ar to pierādīt? ko man sniedz šis izaicinājums? kāpēc šī diēta mani izsit no līdzsvara? kāpēc es nomainīju vienu baudu pret citu? vai ir vērts ciest..? Tieši tā, jūs dzirdējāt vārdu spīdzināšana.
Šis diētas veids man kļuva nepatīkams pašās izaicinājuma beigās, jo:
- Manas emocijas šūpojās kā pulksteņa svārsts.
- Ķermenis jutās smags, un vēders bija uzpūsts kā balons. Un es gaidīju citu rezultātu – atvieglojumu.
- “Olu ēšanas” prieku nomainīju pret “saldumu ēšanas” baudu. Visvairāk mani kaitināja tas, ka nedēļas laikā apēdu tik daudz saldumu, cik, iespējams, trīs nedēļu laikā.
Es labi apzinos, ka, ja es būtu turpinājis to izaicinājumu ilgāk par 7 dienām, viss droši vien būtu normalizējies un es uz visu nereaģētu tik jūtīgi. Bet... Ēšana man ir prieks, un man nepatīk sevi pārāk ierobežot. Tā nu pēc šī izaicinājuma nonācu pie svarīgākā secinājuma, ka šāds diētas veids šobrīd nav priekš manis. Pārmaiņām ir jānāk dabiski, nevis jākļūst par sāpēm. Mēs varam pakāpeniski ieviest izmaiņas savā dzīvē.
Un visbeidzot, es atzīšos, ka nevaru paļauties uz to, ka pilnībā izpildīšu šo izaicinājumu. Svētdienas vakarā nolēmu vairs neciest un ar lielāko prieku apēdu gabaliņu kūpinātas desas. Es nemaz neesmu dusmīga vai sevi nosodoša