Prāts būtībā nav miers. Viņš ir mūžīgais problēmas radīšanas un risinājuma avots.
Dīvainā kārtā viņš pats rada problēmu un tad mēģina mūs pārliecināt, ka zina, kā to atrisināt un ka tā vispār ir jāatrisina.
Pats prāts ļoti reti atpūšas, tas vienmēr ir ārpus pašreizējā brīža.
Prāts vienmēr cenšas vai nu iedziļināties nākotnē un radīt prognozes, vai arī iedziļināties pagātnē un vienmēr nebūt šeit. Tādā veidā laime vienmēr ir rīt vai bija vakar.
Mēs neesam tikai mūsu prāti.
Mēs esam tie, kas to piedzīvo, tie, kas vēro visus tā ārienes un ļauj tam būt tādam, kāds tas ir. Tikai pats prāts var neļaut sev būt tādam, kāds tas ir.
Bieži novēroju, ka cilvēki, kuri ir apguvuši kādu vienu metodi, kā palīdzēt tikt galā ar savām jūtām, “iestrēgst” mūžīgajā prāta uzlabošanā. Nav brīnums, ka lielākā daļa mūsu sabiedrības pielūdz ideālus prātus, kas spēj radīt un racionāli argumentēt katru dzīves posmu vai tās diskusijas.
…Šķiet, ka, ja tu spēj labāk izspēlēt dzīves kārtis, tu vari būt laimīgāks.
Bet vai jūs domājat, ka pēc sasniegtā mērķa nebūs nākamā mērķa?
Vai mēs godīgi vēlamies šo mērķi? Vai varbūt tomēr mēs vēlamies mieru?
Prāts var mums izdomāt bezgalīgus uzdevumus. Vārti pēc vārtiem un pēc tam vēl divi vārti. Tas nekad nebeidzas.
Bet mēs neesam tikai mūsu prāti, mēs esam tādi kurš piedzīvo prātu, kas to pamana.
Ievērojiet, jo vairāk mēs iegremdējamies prātā, jo sarežģītāk, sarežģītāk, jo vairāk jautājumu, jo vairāk haosa, jo mazāk laimes. Jo vairāk ārā no prāta - jo mierīgāk, jo biežāk esam šeit, jo labāk ir būt pašreizējā mirklī, jo vieglāk izbaudīt to, kas ir šeit un tagad.
Ļaujiet prātam spēlēt un radīt savas dziesmas un laiku pa laikam pamaniet, ka jūs esat ne tikai tas, bet arī tas, kas to piedzīvo, un tas ir mūžīgs miera avots.
