Dienas mērķis: 777 vārdi. Rakstīts: 788.
"Ko tagad darīt!?"
- Kas??? - es iekliedzos, satvērusi Akmeni un nesapratusi, ko viņš no manis vēlas.
- Pagaidi, - Stouns mani bargi pārtrauca, - Un kad es saku - nolaid mani!
Es nobolīju acis uz Akmeni. Tagad tas bija spilgti zilā krāsā.
- Kas?? - nesapratu, joprojām ar acīm sekojot Ovidijam. Pēc brīža viņš jau ar sitienu salauza sev tuvāko kolonnu un izskrēja alejā. Tad, ieraugot, ka stāvu tā otrā galā, tas apstājās... Ja pareizi redzēju cauri putekļiem, tas pasmaidīja... Un sāka skriet man pretī.
- NOMET! - pavēlēja Stouns, tiklīdz Ovidijs sakustējās.
"KAS?"
Es tajā brīdī neko nesapratu. Bet, ja viņi tā saka, lai tā būtu. Tomēr, ja ne es, tad varbūt Akmens novērsīs Ovidija uzmanību. Vai... Vismaz būs vieglāk skriet.
{{NERO — apmierināt}}
"Nu, ēdiet akmeni, ēzeli!"
Es atmetu roku un tad no visa spēka metos pret smīnējušo Ovidiju, kurš jau bija varbūt divpadsmit lielu soļu vai nieka sekunžu attālumā. Tiklīdz es izlaidu Akmeni no rokām, tas pazibēja zaļā krāsā un visa gaisma spīdēja līdzi... Tad es pamanīju un atcerējos vienu lietu, ko biju aizmirsusi...
"Pala, virve man uz rokas!"
Bet bija jau par vēlu viņu apbēdināt, Akmens lidoja uz Ovīdiju... Tas pazibēja zaļā krāsā un sāka griezties, apvijot virvi sev apkārt!
{{Gesafelšteins — Alefs}}
Arēnas diktors sāka kaut ko rēkt un pūlis viņam uzreiz sekoja. Un visa aina šķita palēninājusies: Ovīdijs tuvojās, pagriežot āmuru manā virzienā, zaļais griežamais akmens metās viņam pretī, virve starp mani un akmeni, pūļa rūkšana un putekļu mākoņi, kurus es sāku ieelpot. caur manu muti.
Akmens tuvojās Ovīdijam, kura seju lēnām nomainīja pārsteigums. Un... Tatarshk! Pazibēja zaļa gaisma, tik spoža, ka nācās šķielēt. Ovidijs pagrieza āmuru manā virzienā, bet izklaidīgais akmens palaida garām un atlēca no viena no stabiem, un es atlēcu atpakaļ, velkot Akmeni sev līdzi.
Es jutu, ka virve atkal sāk tīties un Akmens atlēca no Ovidija.
– Pareizi! - Dzirdēju Akmeni kliedzam, - Šaunuole!
Tomēr šķiet, ka Ovidiuss nav tik viegli izsists, šūpojot āmuru atpakaļ, viņš atlēca vēl vienu soli un tagad izdevās mani aizķert ar smailu galu. Sāpes pāršalca visu manu labo pusi, un es jutu, ka mani orgāni un kauli nokrīt uz vienu pusi. Es dabiski nokritu tur, kur mani tagad vilka āmura sitiens…
...Un pēc izlidošanas no tuneļa pašā laukuma malā es piezemējos uz muguras. Šādi slidoju vismaz pārdesmit soļu, pirms mani apturēja berze, kas bija gandrīz pilnībā saplēsusi manas drēbes.
- Aaaargh! es kliedzu. Tas pats par sevi saprotams. Droši vien bija grūti neraudāt, kad viena ķermeņa puse bija sasitusi, bet otra puse tika nokasīta un saskrāpēta līdz asiņošanai.
Akmens, kas lidoja un kvēloja zaļi, lidoja atpakaļ uz mani. Un visbeidzot apmulsis ar pilnu ātrumu atkal ielidoja manā plaukstā. Tikai tagad pamanīju, ka arī Ovidijs nebija bez brūcēm, un viņa galva un pleci bija asinīs.
"NĒ, es JUMS PARĀDĪŠU," iesaucās Ovidijs, berzēdams asiņojošās galvas sānu. Un acīmredzot viņš bija bez auss!
— Sasodīts, mans akmens strādā! ... kaut kā.
Ovidijs pabīdīja āmuru uz otru roku, ar savu brīvo atkal pārbrauca pāri auss paliekām, izšļakstīdams tekošās asinis uz pleca un uz laukuma bruģa. Un tad viņš sāka man tuvoties pēc kadra izmešanas.
Es sapratu, ka man jāskrien! Es apmetos uz sava joprojām veselā kreisā sāna un mēģināju piecelties. Bet šķiet, ka mana labā roka, kur es turēju akmeni, bija pietiekami bojāta, lai atteiktos darboties.
- Bliaat, - es nikni nolamājos un centos piecelties un vismaz kaut kādā veidā aizbēgt, spārdot kājas. Ovidijs tuvojās, un mana sirds pukstēja kā traka.
"Met mani uz priekšu!" - atkal kliedza akmens.
Tāpēc, pieceļoties, es sniedzos pēc savas nefunkcionējošās rokas un mēģināju vismaz to izdarīt. Es piecēlos... Un, paceļot akmeni, es nometu varbūt trīs soļus uz priekšu.
"...Blemba."
Tas daudz nepalīdzēja. Es nezinu, kas bija klints, bet tas nekustējās un tad atkal sāka ripot atpakaļ.
– Jāmēģina labāk! viņš man kliedza.
Tomēr es spļāvu uz Akmens metienu, kad Ovidijs jau bija man ļoti tuvu un ripoja uz sāniem pa labi. Sāpes dedzināja pa visu sānu, bet es turpināju grūstīties un, savācis pietiekami daudz sparu un spēku, ar abām rokām pacēlos augšā un spārdu dibenu uz augšu.
Sāpes, kā jau bija gaidāms, kņudināja arī labo roku, bet man tas vairs nebija svarīgi.
"Ja es netikšu prom no šejienes, Ovidijs mani nogalinās!"
…ES piecēlos! Un spārdot kājas, es sāku skriet. Labā kāja, paldies Dievam, bija tikpat vesela kā kreisā.
Ovidijs rūca man aiz muguras.
- Pa kreisi! Pagriezieties pa kreisi tūlīt! - kliedza Akmens.
"Turieties tālāk no TĀ!"
Es noliecos ar visu savu svaru pa kreisi un pagriezos. Un es priecājos, ka es to izdarīju ar svaru, jo āmura metāla galva lidoja tikai dažus pirkstus no mana pleca un galvas pa labi, un tad vērpšanas vārpsta.
"Mans Dievs! Kā viņš viņu tā pazaudēja!?”
Āmurs, lidojot, atsitās pret kolonnām laukuma malā un pārlidoja tām uz templi. Es biju pārāk koncentrējies uz skriešanu, lai redzētu, kas notiek, bet tad es dzirdēju milzīgu, apdullinošu sprādzienu.
Bet sprādziens neapstājās un vēja pūsma mani pārsteidza. Es pēkšņi satricinājos un gandrīz nokritu, bet, paldies Dievam, es saglabāju līdzsvaru pēc akmens atmešanas. Tā es noskrēju vēl dažus soļus un, ielecot spraugā ar kolonnām, ātri apgriezos. Pūļa rēciens pārvērtās kliedzienos.
— Ak dievs!