Dienas mērķis: 1078 vārdi. Rakstīts: 1122.
— Debīli, hronometrs.
- Nu, paskaties. Kurš būvē stulbas tualetes un būdas kā debesskrāpjus? Kāds prāts ir vajadzīgs, lai to izdomātu?
— Te nevajag prātu, — Jonass nolieca galvu, — te vajag tikai daudz naudas. Un kāda tev starpība? Vai tas sāp? Gribi drātēties?
Džons un Toms gulēja kopā.
- Debīliķi. - Es klusībā nolamājos, - Te bija skaistas pļavas, es bērnībā ganīju aitas... Un tagad, pļavas vidū, ir vesels milzis. Un paskatieties uz visiem tiem nocietinājumiem un lielgabaliem un tamlīdzīgu velnu.
No dienvidiem atkal atnāca kāda raķete. Atkal atstājot aiz sevis dūmu un mākoņu pēdas.
"Un skaties, visādas stulbas lido un bojā gaisu," es norādīju ar pirkstu, to pastiepdama.
Džons nopūtās. Un es sapratu savu vārdu būtību - tā bla, uz Gaujas un Babkii Karalias celto pilsētiņu lido tikai no tualetēm, bidē un tamlīdzīgām tualetes telpām. Man bija kopīgs sekss, nedaudz nestabils no ilgstošas smēķēšanas.
- Svarīgi, lai viņi dod mazuļus, - Toms praktiski nošāva, - un nekam citam nav nozīmes. Un, ja darbu paveiksim šodien, tad redzēsi – vakarā atgriezīsimies mājās bagāti.
- Vai piedzēries kā čības, ja mēs vispār atgriezīsimies, - Jonass vēlreiz sacīja, tiklīdz beidza smieties.
- Viņa, vai ja mēs atgriezīsimies. Dzirdēju, ka vienam no tiem sarkanajiem pisuāriem ir labs brālis, - es piebildu, arī pļāpādama.
Vilciens turpināja tuvoties Gaujas pilsētai YYY. Un augšā, pa vidu šiem mūsu valsts laukiem, pacēlās dažādas formas baltas, pelēkas un vairākas spilgtas krāsas ēkas.
Ne tik sen to nemaz nebija, bet pēc tam, kad Babkiai Karalius atvēra biznesu ar tualetes iekārtām, tas parādījās tikai pēc dažiem mēnešiem un gadiem.
Neieņemams bandas cietoksnis. Un neviena cita Banda vai pat sasodīti Lielā, sarkastiski sakot, Pilsēta mums nestāsies pretī. Babijas karalis šeit pārvalda visu.
* * *
Raķete neizturēja ilgi. Droši vien viņas milzīgā ātruma dēļ. Viņas ātruma dēļ brauciens nebija garš, tikai dažas minūtes, un tā laikā es gandrīz nevarēju kaut ko darīt vai pat runāt - mani piespieda pie sēdekļiem paātrinājums.
Brīdi, varbūt pirms dažām minūtēm, mēs bijām sasnieguši, iespējams, mūsu lidojuma augstāko punktu un pacēlušies augstu virs mākoņiem. Kaut kur tālu prom no Pilsētas, kurā es pamodos.
Un tagad Antonio mani aizveda uz nezināmu vietu un caur galvenajiem kuģa ekrāniem priekšā es redzēju zemi, kas tuvojas mums priekšā un nelielu, bet augstu, baltu ēku pilsētiņu.
— Varbūt kaut kādu cietoksni?
- Jūsu asinsspiediens ir palēninājies! Naoki iecirta, it kā es klausītos statistiku par savu asinsspiedienu: "Tu vēl esi dzīvs?"
"Tas noteikti palēninājās!" Tātad jūs redzat mani piespiestu pie šī sasodītā sēdekļa!
Bet es tikai iesmējos. Bet man joprojām bija grūti elpot zem šī spiediena.
Pilsēta tuvojās mums pretim un raķetes priekšpuse gāja uz leju.
“Pala… Kā mēs beigsim? Avarēsim? MANS DIEVS??"
Es pagriezos pret Antonio, cik vien varēju, bet es neredzēju Antonio caur krēsla sāniem, viņa galva bija pārāk dziļi viņā.
Un tad, pārsteidzot pat sevi, es ļoti ātri samierinājos ar savu likteni.
"Nu, viņš būtu varējis mani nogalināt, nenogalinot mani. Viss, es ceru, varbūt, lūdzu, ak Dievs, lūdzu, varbūt, būs labi. Var būt."
Jo tuvāk pilsētai tuvojās kuģis, jo vairāk tas nogāzās uz leju. Un izskatījās, ka mēs lidojam tieši milzīgas ēkas vidū, dobumā tās vidū.
Mana doma nebija nepareiza. Un mirkli vēlāk mēs apšļācāmies kādā zaļā šķidrumā.
Raķete apstājās uzreiz! …Un viņai apstājās, es kopā ar Stounu metos uz priekšu no krēsla.
Mans lidojums bija īss un jauks. Tieši vadības raķetes kristāla panelī ar pilnu seju, apvilktām ribām, iezīmētu roku un akmeni rokā.
Kuģa vadības panelis izšļakstījās, sadaloties vairākos simtos gabalos, un tā virsma bija iegravēta ar regulāriem kristāla lūzumiem.
- Mans Dievs! Antonio man aiz muguras kliedza: "Vai tev viss kārtībā?"
"Sasodīts!" - nolamāja Naoki, kurš kaut kur ripoja, kuru īsā lidojuma laikā no bailēm paspēju atlaist no rokām.
"AU"
- Oooo, - es dungoju.
Tad es atgrūdu plaukstas no raķetes datora ekrāna, kas kļuva par saplaisājušu stikla grīdu. Kristāla stikla gabali bija salauzti gludās līnijās, kā tas kristāliem pienākas. Un iegravēts manās plaukstās. Un uz viņiem bija manas asinis.
"Teksts"
No manas pieres nokrita asiņu lāse ar kristāla lausku.
- Pagaidi, es tūlīt būšu klāt. - kliedza Antonio un es dzirdēju viņu kaut ko skrāpējam aiz muguras. Droši vien atsprādzēja savu sēdekli, - Ak, pagaidi, nē, kuģis grasās pagriezties atpakaļ.
— Vai grasāties atgriezties?
Pirms viņš kaut ko paspēja izdarīt, kā Antonio teica, kuģis to izdarīja. Un ar gandrīz tādu pašu paātrinājumu, iespējams, iekļuvis šķidrumā, tas sasvērās un apgāzās atpakaļ uz dibena. Es, protams, nokritu atmuguriski no vertikālā ekrāna atkal uz kuģa grīdas. Mazie kristāla gabaliņi lidoja man līdzi, un es piezemējos uz sava dibena uz kaut kā cieta un neērta.
- Ak dievs! es iekliedzos sāpēs. Es jau sāku aizrīties, - Ko es izdarīju, ka mani šādi spīdzina? Kāpēc atkal mans…
- Šikna! Naoki apslāpētā balss iejaucās, pirms viņš paguva pabeigt.
- ...Šikna, - pabeidzu.
"Ak Dievs, tas ir Džo!"
Šķietami kosmiskā sakritība, Naoki ripošanās pa grīdu sakrita ar manu lidojuma trajektoriju prom no raķetes vadības centra.
Es ātri apritos uz sāniem un izvilku Džo no apakšas.
- Labāku vietu, kur aizlidot, nevarētu iedomāties, vai ne!? - Akmens man sašutis kliedza, mirgodams zilā krāsā.
- Čau! - Es viņam uzbrēcu, - Tātad es nezināju, kur es eju, kā es varēju apgriezties! Jāpriecājas, ka vēl neesi ielīdis man zem muguras, jo laikam jau es būtu invalīds!
- Ak, ak! - sarkastiski iesaucās Džo, - Parādījās invalīds! Un tam, ka tu visu manu ķermeni iebāzi savā lielajā, neglītajā, smirdīgajā dupsī, nav nozīmes, vai ne!?
"Blemba, es tevi dažreiz tik ļoti ienīstu!" Es viņam kliedzu, vicinot roku uz priekšu un atpakaļ un neizlemjot, vai mest viņu pāri istabai un, iespējams, nejauši salauzt, vai vienkārši pakratīt un sagādāt viņam galvassāpes. Ja viņš to jūt no kratīšanas un fanošanas.
Antonio pēkšņi man aiz muguras izplūda smieklos.
"Un zini, jūs jau bārā bijāt ļoti burvīgs, kad runājāt ar savu ieroci." - smīnējot un skatoties uz mani, viņš atkabina drošības jostas no krēsla. – Tu man atgādini, kad reiz bērnībā man arī bija iedomāts draugs, televizora pults. Labi laiki.
Antonio atkal nopūtās, pieceļoties.
"Kas?" Iedomāts draugs? Kas vēl? Naoki??"
- Kas? - neko nesaprotot, pamāju ar galvu, skatoties uz Antonio, - Kāds iedomu draugs?
— Lūk, tavs ierocis. - viņš piesita ar pirkstu, pienākdams tuvāk Antonio, - Kā tu teici, ka viņu sauc?
Antonio notupās man blakus un ar pirkstiem pieskārās manai pierei. Es mazliet atkāpos, bet ļāvu viņam pieskarties tam, uz ko viņš gribēja skatīties.
"Zini," sacīja Antonio, "tas asinis nav labas."
Jutu, kā asinis lēnām tek pāri manai pieri un pil uz mana džempera. Es noliecos, lai uz to paskatītos, un tad nokrita vēl ducis pilienu.
"Sūds."
"Man likās, ka tu zini..." Naoki klusi apklusa.
- Stoksi, iesim uz medicīnas punktu tevi pārbaudīt. Tu esi diezgan piekauts,” Antonio pastiepa man roku, turpinot ignorēt Naoki vārdus.
Es paskatījos uz Antonio roku un paņēmu to ar savu labo plaukstu. Nelielas sāpes tika implantētas kaut kādā jaunā vietā, es domāju, no kritiena uz ekrāna, bet es tikai stiprāk sakodu zobus.
Es piecēlos un nedaudz pakratīju galvu. Galvassāpes nejutu, bet asins lāses nebeidza skriet. Tad es noliecos, izturot atkārtotās muguras kolikas, paņēmu Naoki rokā un piecēlos. Es jutu, ka viņš uzreiz pieķeras mazajiem skrāpējumiem no stikla un kristāliem plaukstā, iespējams, apturot asiņošanu, baudot asinis. Es paskatījos uz to plaukstā.
"ES neko nesaprotu. Par ko viņi runā? Viens viens, otrs otrs..."