Dienas mērķis: 1068 vārdi. Rakstīts: 847.
Es paklausīgi uzreiz nolaidu roku un vispirms sāku staigāt un tad skriet atpakaļ pa kāpnēm. Antonio skrēja man pakaļ.
"Kas tur notika?" Es iekliedzos, kad skrēju augšā.
- Sargs. Bet tagad nav īstais laiks, sasodīts! viņš kliedza pretī: "Mani piekariņi tos tur neturēs mūžīgi!"
"Jūsu piekariņi?"
- Kā viņiem iet? Es iekliedzos vēlreiz, mēģinot kliegt pāri draudīgajai gongingai un cīņai.
- Vēlāk! Antonio izpļāpājās, iespējams, kļūstot diezgan nepacietīgs.
Mēs skrējām augšā un augšā pa kāpnēm. Un pēkšņi kāpnes beidzās ar durvīm. Es pagriezos pret Antonio, gaidot viņa norādījumus.
Antonio piespieda mani uz sāniem pret sienu un atvēra durvis, dažus roktura pagriezienus uz priekšu un atpakaļ.
Ārā kņada un sirēnu vaimanas bija vēl skaļākas, pāri ēkas plakanā jumta malai cēlās spilgtas gaismas un dūmi.
Pēkšņi plaisa durvīs iedegās baltā gaismā, un Antonio sastinga savās pēdās. Tad, tā stāvēdams, viņš sastingusi pagriezās pret mani:
"Sūds," viņš teica ledainā balsī, "mums būs jāskrien." man šķiet
- Skriet? - nesaprazdams jautāju. Galu galā es jau aizbēgu, ko tad viņš vēl tagad grib?
Antonio sastingusi paskatījās uz mani. Tad viņš atviegloti uzelpoja.
- Nu vai ne. Sekojiet soli aiz manis. neapstāties Nekavējies, - viņš pārdomāja, - vai tu to darīsi?
- Un tu vispār vari paskaidrot, kas te notiek?? Es sakodu zobus, pieprasot atbildes.
"Nē, es nevaru," viņš rupji atcirta.
- Šikniuss. Bet jums nav daudz izvēles, sacīja Džo.
Man savās domās bija viņam jāpiekrīt. Es nezinu, kurš ielauzās lejā, es nezinu, kurš neizskatījās draudzīgs, es nezinu, kurš, iespējams, bija domes apsargs... Un Antonio teica, ka viņa mani tur iegrūda.
- Nu, es tev uzticēšos. Pagaidām, - es pamāju ar galvu Antonio.
– Pietiek, ja atpaliek – savas problēmas. - viņš pasmaidīja, skatoties uz viņas muguru, - Tad sagatavojies sekot. Kad es noskaitu līdz trīs.
Antonio nometa ģitāru no pleca un pacēla to. Tad, izvilcis no tā kādu pelēku kristālu, viņš to nosvieda zemē, kas ar klabēšanu uzreiz noripoja pa kāpnēm. Tā vietā viņš caurumā ievietoja tāda paša izmēra violetu kristālu, izvilkot to no uzvalka kabatas.
- Labi. Antonio man pamāja. Es satvēru Akmeni savā rokā un gatavojos kustēties: "Trīs... Divi... Viens!"
Antonio ar elkoni atsitās pret durvīm, un tās uzreiz atvērās! Tālumā uz ēkas jumta stāvēja kuģis, kas, iespējams, bija tikpat liels kā tramvaja kabīne. Vai raķete. Kurš pie velns ko lai zina - īsti nesapratu, bet tā tur stāvēja.
Antonio nekavējoties izgāja ārā un viņu apgaismoja gaisma.
"Pagaidi!"
Es arī uzreiz pielēcu, cenšoties turēt līdzi viņa mugurai.
- PĒDĒJAIS BRĪDINĀJUMS, - kaut kur netālu no tālienes atskanēja apdullinoša balss.
Es metos skatīties, no kurienes tas nāk... Un es ļoti nodrebēju vai pat kliedzu, kad ieraudzīju automātus tieši virs durvju ieejas... Un visur ēnas taisa sev apkārt robežu, slēpjoties tumšos dūmos.
Es turēju Akmeni savā plaukstā un sekoju Antonio atmuguriski, cenšoties tikt viņam līdzi. Es nezinu, kas viņam bija, bet viņš bija sasodīti drosmīgs šajā situācijā. Vai vismaz tā izskatījās viņa mugura un pakausis, kad viņš sekoja.
- JA..., - tā pati vienmuļā vīrieša balss sāka raudāt.
Taču to pārtrauca Antonio, kas ar pirkstiem pārbrauca pa ģitāras stīgām. Atskanēja daži apdullinoši akordi... Un, vējam pūšot no ģitāras, ap Antonio un mani acumirklī iedegās violets kupols.
"Kas par!?"
Bet man nebija laika izdomāt neko citu, jo mani uzreiz pārtrauca un nobiedēja apkārt lidojošo automātu čīkstēšana. Ap mums izcēlās uguns aplis, un es neapzināti paslēpos zem tā.
- Nepārtrauciet! — iesaucās Antonio, kad viņš attālinājās. Un atkal spēlē dažus akordus.
Es neapstājos un uzreiz pielecu kājās un sekoju viņam. Antonio radītais vairogs turējās ap mums, un mēs varējām sekot līdzi pilnam sprādzienu, uzliesmojumu un cietumu aizsprostam.
"Zem pērkona, kāds salūts!"
– Mums jāpaspēj līdz raķetei. Kustini kaulus, es ilgi neizturēšu! - viņš mudināja.
Pēc dažiem skriešanas mirkļiem sasniedzām raķetes atvērtās durvis un lēcām iekšā. Antonio ātri nospieda apaļu pogu blakus durvīm, un tās vienā mirklī nosvilās. Pēc tam viņš nosvieda ģitāru malā un devās prom pa šauro balto koridoru.
- Apsēdies! viņš pavēlēja, kad es skrēju viņam pakaļ, norādot uz vairākiem lieliem krēsliem, kas bija novietoti netālu, kristāla ekrānu rindu priekšā, un satverot mazo zilo kristālu ap manu kaklu.
Sarkanu un melnu tekstu ķekarus mirgoja pāri ekrāniem, un viens rādīja, kas izskatījās pēc lauka ainas, kurā Sargsargs aplis lido tuvāk un joprojām šauj uz mums.
- Kas viņi ir!? - es viņam uzkliedzu, nokrītot krēslā.
- Vēlāk! Kur pie velna ir tā poga, kad to vajag!? - vairāk pie sevis vai nezina, ko kliedza un jautāja atbildē.
Pēc mirkļa un vēl dažiem raķešu trīcošiem blīkšķiem viņš beidzot kaut ko atrada.
- Šeit! - viņš kliedza, ielecot sēdeklī man blakus, - Turies!
Raķete satricināja, viss tās iekšpuse izgaismoja baltu... Un tā sāka celties augšā. Jutu, kā mans svars mani iespiež krēslā, noliecoties gandrīz taisni uz augšu.
- Nu tev ir draugi, Šiška! Džo šokētā balsī noelsās.
Es tikai histēriski pasmējos par viņa komentāru. Tiešām izrādās, kādi man ir draugi, pie velna, Roks, kas runā, un puisis, kurš spēlē ģitāru un novērš sasodītus sprādzienus un kuram ir kaut kāda raķete.
"Pala, kur mēs ejam?? Vai tā ir raķete? Raķetes kustas!”
"Ei, kur mēs esam..." es sāku jautāt Antonio, bet raķete pēkšņi nosprāga.
…Un pēc īsa mirkļa tas satricināja daudz spēcīgāk un pacēlās gaisā!
"Ak, Kungs, es te nomiršu!"
Es jutu, ka iegrimu vēl dziļāk krēslā. Vēl nedaudz, un es droši vien būtu izslīdējis tam cauri un iznācis no otras puses, un ar pilnu ātrumu atsitos pret sienu aiz muguras.
- Ooo! Džo entuziastiski kliedza, it kā viņam te būtu kāda pievilcība.
Viņa sejas izteiksme man neko daudz nepalīdzēja. Varbūt Antonio mierīgums nomierināja.
"Kas. Šeit. Vai tas notiek!?”