Dienas mērķis: 1026 vārdi. Rakstīts: 1035.
Akmens atkal kaut ko nomurmināja no zābaka, tāpēc es ar elkoni viņam atstutēju, lai apklustu.
Es piegāju pie vārtiem. Pie neliela apaļa galda starp vairākiem tukšiem galdiem sēdēja divi vīrieši krāsainos apģērbos, malkojot kaut ko no mazām baltām porcelāna krūzītēm. Viņiem blakus, aiz sienas, stāvēja liels melns kristālisks automāts, līdzīgs Jēkabam, kuru biju sastapis Arēnas cietumos. Tikai šis stāvēja, nelidoja un neko nedarīja.
Vīrieši man nepievērsa uzmanību. Tāpēc arī es viņiem nepievērsu īpašu uzmanību.
Pabraucis viņiem garām, es redzēju, kur esmu. Man priekšā pavērās grava ar mazām mājiņām, būriem un dažiem dzīvniekiem būros.
Šis dārzs kopā ar gravu bija vienkārši milzīgs. Tālāk varēja redzēt zālienus, kokus... Un tikai tās otrā galā nogāze atkal pacēlās uz augšu, un uz tās stāvēja bezgalīgs māju mūris, kā jau agrāk Pilsētā biju redzējis.
"Nē, es neesmu ceļā uz šejieni."
Tomēr nolēmu uz dārziņu neiet, jo nebija jēgas tur iet.
"Es labāk... Zem pērkona negaisa, kur man iet?"
Brīdi stāvēju un vēroju cilvēkus, kas staigā pa dārzu, un dažādus dzīvniekus, kas ik pa laikam parādījās būros. Kādā būrī viņi vienkārši baroja lielus, dzelteni svītrainus dzīvniekus, kas izskatījās pēc kaķiem. Tikai ar lieliem ilkņiem.
"Es nezinu, man kaut kur jāiet. Jo tas Pilsētas sargs mani noteikti atradīs stāvam. Ja viņa patiešām parādītos."
Es pagriezos, lai paskatītos uz Gabrielas laboratoriju. Šķita, ka nekas nenotiek. Patiesībā jūs nevarēja redzēt, ka nekas nāk vai iet. Pilnīgs tukšums.
"...Tā varētu būt zīme, ka kaut kas nav kārtībā."
Vēl pāris reizes apgriezos un sāku iet pa taciņu gar gravas malu. Es nezinu, kur es gāju, bet es gāju. Lēnām skatoties apkārt.
No visām dusmām es paķēru no mugursomas apakšas džempera kapuci un uzvilku to. Lai mani neviens tik viegli nepazītu, ja jau ir, vai vēl meklē.
Kad pa ļoti līdzīgiem vārtiem sasniedzu nākamo izeju no zoo gravas, nogriezos pa tiem. Vārti bija gandrīz tādi paši, un virs tiem bija arī dažas skulptūras.
— Droši vien daži dzīvnieki.
Pagāju garām vārtiem un izgāju... Telpā starp mājām. To bija grūti aprakstīt - stāvēju uz šauras ietves, kas stiepās gar sienu un kuru vienuviet sedza plats jumts, bet aiz ietves aiz mūrēta žoga bija aptuveni metru zemāk nolaista iela, kurai cauri vijas simetriskas violetas svītras, kas nedaudz mirdzēja vai atspīd no saules. Pāri ielai bija arī žogs, ietve un bezgalīgs augstceltņu mūris.
Es nebiju viens uz ietves. Un lielākā daļa cilvēku stāvēja zem nojumes, skatījās tukšumā vai turēja rokās mirdzošus kristālus.
"Vai viņi kaut ko gaida?"
Es stāvēju un domāju, ko darīt un kur doties. Un arī interesē, ko viņi gaida. Kāds jauneklis šķūnīša otrā galā intensīvi kaut ko pārrunāja ar savu draudzeni vai draugu, un šķita, ka viņu attiecības nav tās labākās. Citiem tas acīmredzot ļoti nepatika.
Akmens manā mugursomā kaut ko nomurmināja, tāpēc es vēlreiz pakratīju mugursomu un tā apklusa.
"Tas ir... Kur lai es eju?"
- Čau, mammu, paskaties! - teica mazs puika tieši man blakus savai, acīmredzot, mammai, kura turēja aiz rokas. Viņš bija ģērbies sarkanā pufīgā apmetnī un turēja rokā kaut kāda dzīvnieka figūru no akmens.
Es paskatījos, kur bērns rāda. No šīs ietves puses šeit tuvojās trīs vai varbūt vairāk kristāliski automāti, līdzīgi tam, kas redzams pie ieejas Dārzā. Tikai šie tālumā kvēloja oranžā gaismā.
— Tas ir apsargs! - puika sajūsmā pielēca, rādot mammu, - Bum bum!
"Apsargs? Pilsēta? To, ko Gabriela minēja??”
Jutu, kā mati uz mana kakla pēkšņi saceļas, lai gan nemaz nebija auksti. Vai varbūt es saspringu visādi, bet jutu to tikai savā kaklā.
Paskatījos apkārt – sargi vēl bija tālu un ļoti lēni virzījās uz mums, bet neapstājās. Un viņi drīz būs šeit, kur esmu es.
Šķiet, ka man bija vairākas iespējas - atgriezties Zoodārzā, kur varbūt visas izejas jau ir aizsprostotas, skriet otrā virzienā no tuvojošajiem automātiem, un tur nokļūt nezin ko... Vai... Nu, izņemot pārlēkt pāri žogam, nolekt lejā, skriet pāri ceļam un, uzkāpis augšā, kaut kur paskriet.
"Bet es noteikti pievērstu uzmanību šādā veidā. Ne tikai apsargi, bet visi cilvēki. Neviens cits šeit to nedara…”
Domājot sažņaudzu dūres un piegāju pie žoga un uzliku tam rokas. Es nolaidu acis.
"...Sūds, tāpēc mans pārsējs uz manas rokas ir redzams. Kā es par to neiedomājos?"
Atlaidu margu un mēģināju izstiept džempera piedurkni, bet tā nepalika garāka. Tad es paskatījos uz apkārtējiem cilvēkiem un nolēmu, ka labāk vispār neko nedarīt un paslēpt roku kabatā vai turēt to saspiestu, lai viņi varētu redzēt pēc iespējas mazāk.
"Jūs nekad nevarat būt pārāk uzmanīgs. Galu galā es joprojām nezinu, kurā pilsētā esmu un kāpēc... Kāpēc es vispār esmu šeit?"
Es aizvēru acis un viegli pakratīju galvu, izmetot pēdējo jautājumu no prāta. Jautājumiem vispār nav laika — laiks darbībai. Paskatīdamies prom, sargi lēnām tuvojās un jau bija pienākuši apmēram vienu septīto daļu no ceļa.
Kristāla līnijas uz ielas nebeidza mirdzēt, un cilvēki nebeidza stāvēt, pļāpāt un manāmi kaut ko gaidīt. Pat pāris pieturas otrā pusē, vairākām sirmām sievietēm par acīmredzamu prieku, pārstāja runāt un tagad tikai stāvēja klusēdams un neskatījās viena uz otru.
Ielidoja vairāku putnu grupa, piezemējās tieši pie ļaužu kājām un, zēna mazliet nobiedēta, uzlidoja augšā.
"...Sasodīts, kas man jādara?"
Paskatījos uz pilsētas sargiem. Viņi joprojām nāca. Nu nebija daudz citu, kur viņi būtu varējuši doties – tas bija vienīgais ceļš pie mums.
Pūlī atskanēja kņada un kaut kur tālumā neizteikta dūkoņa. Es pagriezos. Tur mums pretī pa kristāliem izklātām sliedēm nāca vairākas metāla kastes ar stikla bantēm un priekšpusē piestiprinātu lielu purpursarkanu kristālu. Cilvēki sakustējās un nonāca platformas malā.
"Kas tas ir?"
* * *
"Gile, tu uzkāpsi ar mani," pēkšņi sadzirdēju ausī jaunu vīriešu balsi, neievērojot garām lidojošos attēlus.
"Ak! Tas ir priekš manis!?"
Es saraujos un mēģināju apgriezties, bet vīrietis uzlika roku man uz pleca un klusāk čukstēja:
"Neuztraucieties, es esmu ar jums," viņš atkārtoja. Burtus “u” viņš teica ļoti dīvaini un ar uzsvaru, it kā mēģinātu izcelt katru no tiem, un tie bija viņa mīļākie vai ļoti vērtīgie patskaņi.
- Kas tu esi? - es jautāju, nepagriežoties, bet cenšoties ar acīm saskatīt vismaz viņa stūrīti (protams, ka nevarēji). Jutu, kā mati pakausī saceļas, un saspringu, gaidot negaidītu sitienu vai dūrienu mugurā. Un, izlocīdama rokas, metos veidot plānu, ko tagad darīt.
Daži cilvēki, kas berzēja savus sānus pret mani, uz brīdi pagriezās pret mums, bet pēc mirkļa viņi vai nu skatījās tieši tukšumā, vai arī uz kristāliem rokās.
"Kas viņš ir??"
- Nepacel balsi. Es... - vīrietis ieturēja noslēpumainu pauzi, - ... Nu, es tev pastāstīšu par sevi, kad tikšu ārā, Gil.
Akmens kaut ko nomurmināja mugursomā un pirmo reizi sajutu, ka ne velti to no turienes dzirdu. Viņa palīdzība tagad būtu palīdzējusi.
— Džils? - neko nesaprotot, iepletu acis un pagriezu galvu uz otru pusi. Cilvēki aiz stikla starpsienas bija pārāk koncentrējušies uz saviem kristāliem, lai pievērstu uzmanību.