Dienas mērķis: 739 vārdi. Rakstīts: 751.
Pēc brīža mēs jau bijām zālē. Tā bija liela, apaļa telpa ar augstiem (salīdzinot ar manu guļamistabu un gaiteni) griestiem un plašu caurumu vidū. Caurums grīdā un virs tā griestos. Arī caur šo caurumu griestos iespīdēja dzeltenīga gaisma un mazliet labāk bija dzirdama ritmiskā šalkoņa.
- Kas tagad? Es jautāju, izkāpjot no Jēkaba ceļa.
Džeikobs ne mirkli neatbildēja un lidoja tuvāk bedrei. Viņš klusi pagriezās un beidzot ierunājās:
— Un tu tiešām neko neatceries... Man likās, ka viņi joko...
"Viņi?"
"Viņi?" - es nesapratu.
"Viņi," viņš atkārtoja, "nu, valdība." Cilvēki un citas radības ir augstākas. Mans darbs ir aizvest jūs uz ieroču telpu, kur jūs varat atrast savu ieroci un izklaidēties visas dienas garumā.
Man sāpēja galva vēl trakāk.
- Kas? Sasodīts, paskaidrosi, kas te notiek vai nē??
– Lūdzu, nedusmojies, es neesmu atbildīgs par tavām zināšanām un tikai pildu savu pienākumu. Un tiešām, es domāju, ka varbūt es jums neko vairāk nevaru pastāstīt. Piedod man.
- Kā tas var neko nepateikt? Galu galā jūs sākāt! Vai nevarat pabeigt? Bruņu novietne? Izklaide?? - Es pakratīju galvu.
- Piedod, es jau teicu pārāk daudz. Starp blakus varoni un vienu no galvenajiem ir smalka līnija. Un, ja tavs atmiņas zuduma stāsts sākas šeit... Nu, tas drīz beigsies. Es neesmu atbildīgs.
- Ak dievs, nāc! Jūs varat! - sasita plaukstas.
Džeikobs lidoja tuvāk caurumam grīdā. Es tikko paskatījos gaitenī – ja neskaita šīs bedres un durvju aili, pa kuru iegājām, citu izeju nebija daudz. Bet, zinot, ka pēdējām durvīm, ko izmantoju, nebija roktura – neko nevar zināt.
Jēkabs neapstājās pie bedres malas un lēnām lidoja uz tās vidu. Es paskatījos aiz sevis, meklējot slēptās durvis. Viņu tur nebija.
Džeikobs apstājās bedres vidū. Un runāja:
- Veiksmi.
* * *
"Ak Dievs, viņš tikko ielēca!"
Pirms es paspēju to pateikt, Džeikobs nokrita bedrē un pazuda tumsā. Paspēru soli tuvāk bedrei, bet uzreiz apstājos – pat nebiju pārliecināts, kāpēc vispār nobijos. Kaut kur dzirdēju, ka ir dabiski baidīties no kritiena, pat mazuļiem ir bail no tiem, bet atkal neatceros, kurš to teica, kur un kad.
"Es jau esmu nosmakusi no šī visa."
Paskatījos apkārt, prātodama, ko darīt, jo nekādas skaņas vai kas no bedres mani nesasniedza.
"Vai man piezvanīt Jēkabam?"
Bet pati vide šo dilemmu atrisināja. Durvis, pa kurām iegājām, skaļi čīkstēja, un, kad es paskatījos, vairs nebija izejas uz koridoru. Vēl mirklis un būkšķis no kaut kur augšas apturēja šalkoņu. Kļuva tumšs, un gaismas vietā atskanēja skaļa šķindoņa.
- Jēkabs? - es nočukstēju droši vien klusāk, nekā vajadzētu.
Brīdi vēlāk lietas izsita cauri caurumam griestos. Nespēju noticēt – no augšas bedres lija ieroči! Ar nažiem, cirvjiem, zobeniem, dažiem citiem nūjām un daudz ko citu...
Un ieroču lietus nerimās.
"Ko tagad?"
Man pat nebija laika atvilkt elpu, un to atkal izlēma vide. Kaut kas sašķobījās, piemēram, liela vaļa vēderā. Grīda trīcēja…
Es paskatījos uz augšu un ieraudzīju... Es elsos pēc gaisa.
"Tu nopietni...?"
- Galu galā mēs teicām, ka tev, meitiņ, jāņem ierocis, - pūlī jokojot bija dzirdama sievietes balss.
…Un zāles sienas lēnām tuvojās man, sašaurinot apaļo zāli pretī ieroču tornado vidū. Šajā gadījumā ieroči turpināja krist bez apstāšanās.
"Kas te ir!?" es kliedzu. Patiesībā es, iespējams, pat esmu kļūdījies.
Es paskatījos apkārt. Es neredzēju izeju. Es metos pie istabas sienām, es pieliecos tajās, un viņi turpināja kustēties... Starp sienām bija palikuši tikai kādi septiņi pakāpieni un, šķiet, bezdibenis vai vismaz metāla vētra.
"Te viss virzās ātrāk, nekā vajadzētu!"
"Blet," es nolamājos. Sievietes balss neatbildēja. Starp mani un caurumu palikuši seši soļi.
"Vispirms ir mierīgi, mierīgi, es neko neatceros, un tagad...!"
- Gribi, lai paņemu ieroci? No šī tornado? Ar kailām rokām!? Es kliedzu līdz griestiem. Pieci soļi, un jau metāla šķindoņa atbalss sāka atsities no apkārtējām sienām. Visa šī kakofonija pārvērtās par totālu haosu, kā kaut kādā murgā!
"Murgs!" Jā. Tas ir tikai sapnis. Celies!"
Es cieši aizvēru acis. Galvassāpes sāka kļūt nepanesamas.
Es atvēru acis. Četri ar pusi soļi. Es joprojām neesmu pamodusies.
- Ej, sūdi! - ES pieļāvu kļūdu.
"AAAAAAAAAAAAarrrghhhh!"
Es atgrūdu roku no sienas, paspēru tos trīsarpus soļus... Un ar aizvērtu roku ieliku to ieroča stobrā.
* * *
Es pēkšņi ieliku roku, mēģinot kaut ko satvert un ātri izvilkt. Bet kas. Tas nav svarīgi. Ja man pateiktu, ka vajag ieroci, un te mēģina citādi nogalināt... Nu, sliktākajā gadījumā es vismaz mēģināšu.
Godīgi sakot, visa šī manevra laikā es daudz nedomāju. Es vienkārši iedziļinājos, savās domās (vai varbūt skaļi?) ievaidējos un... palaidu garām. Kaut kas ietriecās manā rokā, iestrēga un kaut kā es to izvilku.
Četri soļi. No muguras līdz sienai - trīs ar drumstalām.
- Blā! - es atkal nolamājos. Es paspiedu roku, nokratīdams sāpes. Es paskatījos augšpusē esošajā bedrē - tur bija tikai tumsa ar krītošiem ieročiem. Zemāk ir tas pats.
Es to izdarīju vēlreiz. Es aizvēru acis. Es izelpoju gaisu no savām paplašinātajām plaušām un... iebāzu roku un ātri kaut ko noķēru!
…Asmens līdz plaukstai.
"AK, DIEVS, TU ESI UZ AUGŠPĀRTU!"
- Aaah! Es iekliedzos, ātri atvelkot roku atpakaļ.
Es nezinu, ko es biju noķērusi, bet aiz bailēm un sāpēm es to iemetu atpakaļ virpulī, un manta iegrieza garu spraugu pa visu manu plaukstu. Dažas asins lāses nokrita uz zemes. Es pieskāros brūcei ar pirkstiem, tā sāpēja, un asiņošana neapstājās.