Dienas mērķis: 910 vārdi. Rakstīts: 912.
– Labi, – Gabriela atliecās un iebāza mutē pēdējo maizītes gabalu. Tad viņš atliecās krēslā un košļājot vēroja mani.
ES ēdu.
– Tu neatbildēji, kur es esmu. Kur es esmu? - Es mēģināju novērst viņas klusumu istabā tikai ar savu pļāpāšanu.
Dzintars paskatījās ārā pa logu. Tas rādīja periodiski mākoņainas zilas debesis.
Tad viņa piecēlās, iztaisnojusi svārkus, novilka rītasvārkus, piekāra to pie āķa pie sienas un aizgāja, iemetusi gultasveļu no dīvāna spraugā starp to un sienu, un izstiepās uz tā.
- Tu esi manā mājā, birojā, laboratorijā... Ko vien gribi - sauc to tā, - viņa smaidot vicināja roku pa istabu, - lūk, kur es strādāju. Lielā Kauņas zoodārza lopkopības institūtā.
Ar acs kaktiņu es redzēju, ka Džo uz īsu brīdi kvēlojas zaļā krāsā. Vai arī tas notika ar mani, jo galu galā viņš gulēja manas redzes malā.
"Vai viņš klausās?"
– Lopkopības institūtā? - domās atgriežoties pie Gabrielas, es viņai jautāju, norijot vienu no pēdējiem kumosiem.
– Jā, institūtā. Tu, protams, kā redzu pēc balss, neesi viņu dzirdējis? - viņa pacēla uzacis.
"Nē, es neesmu," es pakratīju galvu.
– Nav pārsteidzoši. Par institūtu maz tiek stāstīts vai reklamēts. Tas, ka mūsu Lielajai un Lieliskajai pilsētai ir lielākā dvēseles aka šajā pasaules malā, ka tā ražo pasaules labākos ieročus un transporta un sakaru kristālus, ir labi zināms. Tomēr par Maniča darbu zināms mazāk.
“...Kas tas viss ir? Nekad par to neesi dzirdējis?”
- Nu, - turpināja Gabriele, kad es apklusu, - es eksperimentēju ar dažādiem dzīvniekiem, dzīvniekiem un citām dzīvības formām. Un es esmu tas, kurš atrod jaunākās debesu burvju sastāvdaļas City produktiem. Vienkārši sakot. Es ceru, ka es nerunāju pārāk sarežģīti?
Es atkal pakratīju galvu. Lai gan viņas vārdi lika man saprast, par ko viņa runā, es gandrīz neko nesapratu. Bet viņš negribēja izskatīties pavisam blāvi.
– Nē, viss ir saprotams. Pastāsti tikai... Un kāda ir debesu burvība?
Gabrielas acis iepletās.
- Ak... Tu nesasita galvu, pirms parādījies tur, uz ielas, kur es tevi atradu? viņa pārsteigta jautāja.
"Eh... Sūds."
Apjukusi es tikai pasmaidīju. Gabriela acīmredzot nesaprata, ka man ir amnēzija. Un viņa to nemaz negribēja teikt, jo tad droši vien būtu uzzinājusi, ka esmu Arēnā. Un, ja es būtu Arēnā... Varbūt viņa bija viena no tām, kas mani tur iegrūda?
Gabriela dažus mirkļus skatījās uz mani un smējās, sakrustodama vienu kāju pār otru.
– Un tev ir humora izjūta! viņa atkal iesmējās. "Būtu diezgan jocīgi, ja es jums to visu stāstītu un jums tiešām būtu amnēzija un jūs neko neatcerosit."
"Ak, amnēzija..."
Es nervozi iesmējos kopā ar Gabrielu un ātri iebāzu mutē pēdējo burgera kumosu, lai man nekas nebūtu jāsaka, ja viņa jautā.
- Nu kā tu paēdi? viņa atkal jautāja mīļākā balsī.
Joprojām košļādama savu ēdienu, es pamāju.
- Labi. Lieliski. Tāpēc pastāsti par sevi, es par tevi neko nezinu. Gabriele smaidīdama pamāja ar roku sev priekšā. - Kas tad ar tevi notika, ka tu iekļuvi tajā alejā un man vajadzēja tevi glābt? Un... Pagaidi, vai tu jau teici savu vārdu? Atvainojiet, pilnībā aizmirsu!
"Ak Dievs, viņa atkal izglāba kuru ar kuru?" Vai viņa atkal dusmosies? …Un vēl ļaunāk – ko man atbildēt!?”
- Eh... - nomurmināju, domādama un sākdama košļāt lēnāk, lai man būtu vairāk laika izdomāt atbildi, - ...Mani sauc Jēkabs!
— Ak dievs, kāds idiotisks vārds!
Es izpļāpāju pirmo vārdu, kas man ienāca galvā. Es vienkārši nevarēju iedomāties neko citu. Un man vispār nebija ne jausmas, vai nosaukumu izdomāju pareizi - varbūt tāda nosaukuma nemaz nav? Un vienalga, kā lai es sevi saucu? Es esmu tikai es!
Gabriela klusi pamāja.
- Skaists vārds, - viņa beidzot ierunājās, kārtējo reizi pasmaidot, un likās, ka man kaut kas nolīda no krūtīm un kļuva vieglāk elpot, - vai tavi vecāki tev tādu iedeva?
“Vecāki? Viņi dod vārdus? Un, starp citu, vai Gabrielei kaut kas ir aizdomas??"
- Jā, patiešām, - es enerģiski pamāju ar galvu, cerot, ka tas ir tikai nevainīgs jautājums, nevis kaut kādas lamatas, kad viņa jau zināja atbildi un mēģināja mani piespiest melot.
- Tas man nedaudz atgādina, ziniet, visu veidu videospēļu varoņus, - viņa pasmaidīja. Un tad, piefiksējusi balsi, it kā viņa rīkotos, viņa runāja:
- Sveiks, es esmu Džeikobs. Vilkaču un burvju tārpu slepkava!
Gabriela iesmējās. es pasmaidīju.
"Ak, ziniet," viņa piebilda pēc tam, kad pārstāja smieties un sarunā pacēla uzacis, "mums šeit zoodārzā ir vilkači." Gandrīz pēdējie uz zemes!
"…Labi?"
"Ak, labi," es pamāju, it kā es būtu sapratusi un pārsteigta.
- Ak dārgais, - pēc pauzes sacīja Gabriele, - tu neatbildēji, kā tu nonāci šķērsielā, kur es tevi atradu?
"Ak. Tas ir…”
- Ooo... Un kur tu mani atradi? Kāpt pa kāpnēm pa tādu ielu? - jautāju, un Gabriela pamāja, - Tad... Nu... es nezinu, neesmu pārliecināta.
"Tu nezini?" - viņa pārsteigta pacēla viņam uzaci.
- Nu nē, - pamāju ar galvu, - tādā ziņā es zinu, bet man nav skaidrs, kas īsti notika. Es mēģināju kāpt pāri tam žogam, mani pārņēma sāpes un nokritu.
Es pēkšņi apklusu.
"Pala. Tātad brūces nav no turienes. Viņa to sapratīs!
– Jūs uzkāpāt pāri žogam, kas apzīmēts ar bīstamības zīmēm? - Gabriela iepletās acis, - Kāpēc?
"Smuki! Man kaut kas jāizdomā!”
"Es... Nu, garš stāsts," es paraustīju plecus un samiedzu acis tik burvīgi, cik vien spēju, it kā tas būtu mazsvarīgi un pašsaprotami.
Gabriela brīdi paskatījās uz mani. Tad atkal izcēlās smiekli.
"Ak, bet es tev jau teicu, ka tu esi ļoti smieklīga, vai ne?" - Gabriela ievilka elpu, - Laikam tavas brūces visā sānā un sasitītā mugura arī bija tikai garš stāsts?
Es saraujos un apmetu rokas, atkal rīkojoties tā, kā sapratu. Neko citu nevarēju izdomāt un, tā kā jau biju ierakusies bedrē, tad man bija kaut kas jādara. Es nevarēju ļaut šai meitenei zināt, kur esmu. Gladiatoriem izskriet no Arēnas nevajadzētu būt likumīgam. Droši vien.
– Nu, pats galvenais, lai tu esi vesels.
Gabriela pasmaidīja un pacēla kāju no kājas un nedaudz sagrozījās. Viņš sēdēja tādā leņķī, ka nebija iespējams neredzēt, kas atrodas zem viņas svārkiem. … Zem viņas svārkiem nekā nebija.
"Eeeehm."
Es paskatījos prom.
- Nu kā tev patīk mana rotaļlietu kolekcija? - viņa pamāja ar roku it kā starp citām pret sienu, ko es jau pamanīju - tā ir piekārta ar dažādām mantām.
Es paskatījos. Tad es paskatījos uz Gabrielu. Tad viņas kājstarpes. Tad atpakaļ pie viņas.