Dienas mērķis: 884 vārdi. Rakstīts: 876.
Es tomēr uzmanīgi pieskāros krevelēm. Meitene sarāvās, droši vien sāpēs, bet neizdvesa ne skaņu. Varbūt tāpēc, ka man jau tā pietrūka spēka tam.
Joprojām viņu atbalstot, es piecēlos kājās un paskatījos apkārt, vai kāds mani neskatās kopā ar viņu. Šķita, ka nekas nenotika. Tāpēc es klusi nosvilpu savam motociklam un pamāju viņam klāt.
Šis, kvēlojošs purpursarkans, svilpa atpakaļ no savām melnajām iekšām un lēnām lidoja uz mani. Tad uzmanīgi paņēmu meiteni, lēnām apgriezu un, ierokot kājas zemē, pacēlu augšā, turot krūtīs un vēderu, ar muguru uz augšu, lai pieskaroties nejustu sāpes. Bija acīmredzams, ka viņas mugurā un sānos vijas viņas lielākās brūces.
“Viņa noteikti asiņoja muguras dēļ... Nabadzīte. Skaistums, bet pilnīgs nabags."
Tad, tikpat uzmanīgi paceļot meiteni, es piegāju pie Utėlės, nedaudz nolaidu viņu un uzliku zirgā, noliekot meiteni daļēji man klēpī starp vēderu un Utėlės stūri.
Es noklikšķināju ar kājām uz Utis, un tā lēni, bet strauji metās uz priekšu. Es pagriezos un ieraudzīju atlikušo asins traipu, bet negribēju atgriezties un kaut kā to noslēpt. It īpaši, ja šī meitene ir kaut kāda noziedzniece, jūs nevēlaties kļūt par viņas līdzdalībnieku pret savu gribu.
"Turklāt, kuru tas interesē. Šķiet, ka mūsu pilsētā ir maz asins traipu.»
es pasmaidīju. Mūsu pilsētā vietu netrūka. Pilsēta vienmēr bija pilna ar domes nodevējiem un citiem sīkiem cilvēkiem, kuros nebija vērts dzīvot – kāds vienmēr gribēja viegli nokļūt Eiropas un pasaules virsotnēs.
Es virzīju lidojošo Utelu tieši pa ceļu uz Kauņas zoodārzu un savām mājām un biroju.
«Šobrīd nevajadzētu būt iebrucējiem, kas var uzdot liekus jautājumus. Es varēšu viņu noguldīt un pārbaudīt savā kabinetā."
Es atkal atcerējos meitenes krūškurvja iespaidīgo formu un jutu, ka nosarku.
* * *
Es atvēru acis. Un jau otro reizi pēc kārtas pamodos nesapratusi, uz ko skatos. Kas tas ir? Griesti? Debesis? Zeme? Es aizmirsu, kā atvērt acis, vai manas acis ir salīmētas?
Nē, izrādās, ka tā bija tikai miega maska. Es uzreiz piecēlos sēdus un norāvu šo materiāla gabalu no savas sejas.
"Esi nomodā?" - man pa labi atskanēja sievietes balss.
Es uzreiz novērsos. Es gulēju uz dīvāna, kas bija pārklāts ar baltiem palagiem, kuri bija dekorēti ar dažādiem ziliem simboliem. Kādas nepazīstamas pelēkas un baltas istabas vidū un pa labi no manis uz palodzes sēdēja īsmataina, liela auguma sieviete.
Izdzirdējusi viņas frāzi, viņa nolēca no palodzes un, atspiedusies pret to, skatījās uz mani. Viņas baltais halāts plīvoja lecot. Zem tā viņa valkāja dīvaini pieguļošu zilu kreklu un arī zilus svārkus.
"Kas?" Kas viņa ir? …Un kur es esmu!?”
Sieviete, skatoties uz mani, nedaudz nosarka, pasmaidīja un, paceļot un pamājot ar manu roku, jautāja:
- Sveiki?
Es turpināju viņu vērot ar aizpūstām acīm. Un tad es jutu, ka... Pala, kaut kas nav kārtībā. Es paskatījos uz leju sevī.
"Ka tu... es esmu kails!"
- Mans Dievs! - viņš man izpļāpājās un es uzreiz uzvilku plāno segu un apsedos ar to. Es tiešām pat nezinu, kāpēc es to darīju, iespējams, tas bija vairāk instinkts nekā loģiska doma vai pārdomas.
Es pagriezos pret klusējošo sievieti.
"Kur ir manas drēbes?" kur es esmu Un kas esi tu? Un kur ir mans ierocis? - laikam vairāk nobijusies nekā dusmīga es sāku veselu jautājumu tirādi.
- Kuru atbildi jūs vēlētos vispirms? - viņa piemiedza aci, smaidot un apgriezusies, viņa pieliecās pie garderobes blakus sienai un atvēra skapi zem tā. Es nevarēju redzēt, kas tajā atrodas, jo durvis bija aizsprostotas, bet sieviete sāka tajās kaut ko kustināt.
- Eh... Kur ir manas drēbes un kas tu esi!? - Es vēlreiz jautāju, sakosdama zobus. Un tad, jutusies kaut kā savādāka nekā iepriekš, es atkal nolaidu acis.
"Uh... Mana roka ir kaut ko aptīta!ō
Sieviete, neatkāpjoties no skapja, pagriezās pret mani un smaidot sacīja, ar vienu roku joprojām turoties pie segas un ar otru lūkojoties uz gaismu no loga:
– Tie ir divi jautājumi. Bet es atbildēšu abiem: es atradu tevi bezsamaņā un ievainotu uz ielas, braucot mājās. Jūs bijāt smagi ievainots un beidzāt asiņot. Protams, man nācās tevi izģērbt, mazgāt, kopt, nosmērēt, ārstēt un pārsiet.
Šķita, ka sieviete nosarka vēl vairāk, un es metos pārbaudīt sevi. Es pacēlu segu, lai tikai es varētu redzēt attēlu - un, protams, es biju pilnībā ietīts balta materiāla strēmelēs. Un tieši tāda bija šī dīvainā sajūta – tas viss nedaudz nospieda mani.
- Un starp citu, tev pat nevajag drēbes - bez tām tu esi skaistāka, - nogaidījusi, kad beigšu skatīties uz sevi, sieviete ierunājās man tieši acīs it kā mazliet ņurdot.
"???"
Es nebiju pārliecināts, vai viņa joko vai nopietni. Ko tieši viņa ar to domāja? Es nospļāvos, cenšoties izdomāt, ko viņai pateikt, bet, pirms es paspēju kaut ko citu izdomāt, viņa iegriezās un pabeidza:
- Es esmu Gabriela, tava draudzene.
"Mans draugs? Kas?'
Gabriele kaut ko izvilka no skapja un piecēlās kājās. Tad, aizvērusi savas durvis, viņa pienāca klāt un, noliecusies pār mani, kas vēl bija nedaudz saritinājusies, skatoties man acīs, uzlika kaut ko man uz kājām.
Es paskatījos prom. Tur bija pelēks kvadrātveida saišķis ar sarkanām svītrām.
- Lūk, tev ir jauns tērps. Jūs vai kāds cits veco ļoti saplēsāt, un es to izmetu. Ak, un šī ir daudz skaistāka par to garlaicīgo lietu, ko tu valkāji, viņa smīnēja, iztaisnoties.
"Vecais tika izmests? Pala, kur ir mans ierocis??''
- Vai tu to izmeti? - pie sevis nomurmināju. Un tad es uzreiz skaļāk piebildu, - Pagaidi, kur ir mans ierocis? kur tu esi Tas Akmens?
Gabriele paskatījās un pēc nelielas pauzes, acīmredzot atcerēdamās, par ko es runāju, enerģiski pamāja:
- Ak jā, tavs Akmens! Es to atradīšu tieši tur, kur to noliku.
Viņa pagriezās un sāka veikli griezties pa istabu un locīties starp dažādām somām un maisiem, kas bija izkaisīti dažādās telpas daļās.
- Te tas ir! viņa komentēja, pacēlusi savu melno ādas mugursomu.
Tad viņa to man atnesa nedaudz pakratījusi un kad atvēra, izlēja saturu tieši blakus. Uzreiz mēģināju atraut kājas no visa izmētātā krāma - akmeņiem, nažiem, kaut kādiem putraiņiem, burtnīcām un pildspalvām.
- Čau! - es iekliedzos, pārvelkot segu sev pāri.
"Vai viņa mēģina mani izģērbt speciāli vai kā!?"