Dienas mērķis: 800 vārdi. Rakstīts: 806.
Ierocis kvēloja sarkanāk.
"Un man ir labas acis," viņš teica.
"...Tev nav acu," es teicu pēc pauzes, nesaprotot, vai viņš joko vai nopietni. Tad skrienot nopietni pagriezu rokā Akmeni, meklēdama acis.
"Ak Dieeeeve," viņš sarkastiski piebilda, "tātad es jokoju." Beidziet mani muldēt. Ko, tev nav humora izjūtas? Jo, ja tev nepietiek, man pietiek, lai tev aizdotu.
Akmens iesmējās. Droši vien kā joks. Bet tomēr, jāatzīst, es arī pasmaidīju. es nošņācu.
- Nu, ja nopietnāk, - pēc pauzes viņš ierunājās nopietnākā balsī, - es to vienkārši pamanīju, kamēr tu kaut kur skrēji.
– Bet... Galu galā tas bija pilns ar putekļiem un dūmiem. Es neko neredzēju! - Es biju pārsteigts.
- Tu neredzēji. Esmu redzējis. Galu galā es saku - labas acis.
Es pasmaidīju un savilku lūpu. Atbilde bija pietiekama. Neatbildēts, bet pietiekami.
Vēl viens solis un es sasniedzu ieeju. Tas bija diezgan plats tukšs koridors, ko apgaismoja dzeltenu kristālu klājs. Es ļāvos skriet iekšā. Kaut kur iekšā vajadzētu būt izejai.
"Un, ja šis koridors ir paredzēts skatītājiem, izejai vai ieejai no vai uz arēnu jābūt acīmredzamai."
* * *
Es stāvēju zem Arēnas ārsienas dzegas starp ieejas kolonnām un ielu. Iela, kurā es ieskrēju, bija pilna ar dūmiem. Ielas otrā pusē ēkas stiepās gandrīz tikpat augstu kā Arēna, un iela bija pilna ar akmeņiem un ķieģeļiem. Iespējams, nokrita Arēnas sprādzienā. Cilvēkus neredzēja.
Paskatoties apkārt, es sapratu, ka esmu piegājis nedaudz par tuvu avārijas vietai. Arēna virs manis un ieeja, protams, joprojām stāvēja, bet tikai dažus desmitus metru pa labi - iela bija pilna ar akmeņiem.
Kaut kur otrpus šai milzu kaudzītei bija dzirdami dziedājumi un saucieni, un uz dūmu mākoņiem atspīdēja (vai cauri) atspīdēja dzelteni un sarkani uzplaiksnījumi, kam uzreiz sekoja būkšķi un bumbiņas.
- Nu kāpēc tu te stāvi? Vai gaidāt skaistuli uz balta vienradža? - sarkastiski sacīja Akmens rokā, mirgojot dzeltenā krāsā.
"Jā. Man ātri jātiek prom no šejienes."
Es vēlreiz paskatījos apkārt. Vienīgais brīvais ceļš bija pa kreisi. Tāpēc es atviegloti uzelpoju, gatavojoties jaunam ceļojumam. Es paskatījos uz Akmeni manā rokā.
"Man vajadzētu to ievietot kaut kur ērtākā vietā."
Ar brīvo roku es parāvu savas bikses, lai atrastu kabatas. Tādu nebija, un zem tām bija tikai mana kailā āda. Mēģināju aiztaisīt kreklu ar rāvējslēdzēju... Un tad, kad vīles savilkās un sajutu sāpes mugurā, atcerējos, ka esmu diezgan daudz braukusi mugurā pa granti un oļiem. Arī kreklam kabatas nebūs.
– Zini, cik grūti kaķiem ir izlemt – gribi to mājās vai ārā? - aizkaitināts teica Akmuoss, - Nu tu tāds.
"Kas ir tie kaķi?"
"Ja es tevi paņemšu un iemetu tepat?" - es viņam sarkastiski jautāju atpakaļ, paceļot uzaci.
- Tad, - viņš runāja mazliet klusāk, - tu pazaudēsi vienīgo ieroci, kas prot cīnīties labāk par tevi. Un man būtu ļoti skumji, jo tu man patīc.
es nošņācu. Tā bija taisnība — ja tas nebūtu bijis ierocis, es, iespējams, pēc mirkļa būtu miris.
"Vai ja tas nebūtu sprādziens ..."
Es vēlreiz paskatījos uz akmeņu kaudzi. Kāds stāvēja aiz viņiem.
Man vajadzēja skriet un skriet kaut kur droši. …kaut kur. Es ievilku elpu un sāku iet uz ielas pusi.
* * *
Kad es izskrēju uz ielas, es skrēju... Taisni. Ja godīgi, man nebija ne jausmas, kur man jāskrien, bet troksnis un skandēšana aiz muguras ļoti traucēja. Es tiešām negribēju atkal vai vispār nokļūt Arēnā – ieķērās mīnā, lai dabūtu galu. Pat ja kāds uzspridzinātu Arēnu un tādējādi izglābtu mani no nāves... Maz ticams, ka viņi to izdarīja speciāli. It īpaši, ja jūs to varējāt izdarīt agrāk. Teiksim, pirms cīņas.
"Kā es vispār nokļuvu Arēnā??"
Es pakratīju galvu un izmetu šo atkārtoto jautājumu no prāta. Acīmredzot es nezināju pietiekami daudz, lai rastu atbildi. Un lielgabals man nekādi nevarēja palīdzēt. Vienīgais cilvēks... Vai radījums, kas to būtu zinājis un ko es pats pazīstu, ir Jēkabs. Ja viņš to vispār zinātu.
Pilsētas iela bija diezgan plata, un tās malās glīti auga koki ar sarkaniem augļiem, kas karājās no zariem, pilniem ar zaļām drebošām lapām. Tam bija glīti stāvošas kolonnas (vai man tās jāsauc par pīlāriem?), virs tām bija kristāli. Lai gan tie nespīdēja, tiem bija tāda pati forma un krāsa kā tiem, kas atrodas Arēnā, kurai es gāju cauri, lai iekļūtu pilsētā.
— Dīvaini, es neredzu nevienu cilvēku.
Lai gan kaut kur aiz muguras bija dzirdama bļaušana un kliegšana, skandēšana un dažādi blīkšķi, manā priekšā nekas nebija dzirdams. Izskatās, ka es skrēju cauri mirušai pilsētai.
Kāds radījums bija paslēpies alejā, kurai es izskrēju cauri, aiz kaut kādām kastēm. Taču man nebija ne vēlēšanās, ne laika paskaidrot, kas un kāpēc.
"Labi, kāds šeit ir dzīvs."
Es paskatījos uz ēku augšējiem stāviem, virs [[tajām teltīm, virs veikaliem]] un aizvērtajiem logiem, durvīm vai logiem. Caur dažādajiem aizkariem tajās nevarēja saskatīt nekādu dzīvību – nekādu gaismu. Virs ielas, pa kuru es skrēju, lidoja tikai dažādi zaļi kristāli, skulptūras uz levitējošiem akmeņiem un apgaismojošie akmeņi, un virs tiem bija zilas debesis, vietām apmākušās un dūmu pilnas.
Skrienot pagriezos - dūmi nāca no Arēnas, kas jau bija tālu un paslēpās aiz mājas, un bija redzamas tikai tās galotnes. Es tikai īsti nesapratu, vai akmens Arēna un tās drupas var tā dūmot un kāpēc.
— Akmens nedeg, vai ne? Vai… deg? Kāds akmens deg?"
Es atkal satricināju. Šos jautājumus man šobrīd īsti nevajadzēja – ja gribēšu, izdomāšu vēlāk. Pirmkārt, man vajadzēja kaut kur aizvest sevi un parūpēties par sevi un apkopt savas jau tā nepanesami sāpīgās brūces. Un dari kaut ko ar to galvu. Kļuva vājš.