Dienas mērķis: 1047 vārdi. Rakstīts: 1071.
Pēkšņi pamanīju, ka kāds īsspalvains puisis no grupas skatās uz mani. Viņš droši vien bija dzirdējis manus pēdējos vārdus, un tie piesaistīja viņa uzmanību. Vai varbūt viņš bija arēnā un pazina mani? Vai arī kaut kas cits?
Puisis, vērojot mani un gandrīz nemanot atkāpjoties, droši vien slepus satvēra sava drauga elkoni.
"Sūds."
Es ātri novērsos un straujā solī sāku iet durvju virzienā. Ejot es dzirdēju, kā grupa pārtrauca strīdēties un kaut ko teica. Varbūt par mani. Varbūt ne. Taču es negrasījos ļaut sev riskēt.
Es aizskrēju pie durvīm un nekavējoties tās atvēru. Iekšpusē sienas bija noklātas ar dzelteniem un zeltainiem papīriem, un grīda bija pilnīgi sarkana. Man virs galvas zem durvju vērtnes karājās divi rieksti. Es nezinu, ko tie nozīmēja.
Es nekavējoties iegāju iekšā un aizvēru durvis aiz sevis. Tās aizvērās lēnāk, nekā es gribēju.
"Vai jūs mani atpazināt? Vai viņi zina?"
- Ei, ei, lēnāk, kuce. Elpo, velns! - Naoki pavēlēja man.
Bija grūti elpot, bet es uzreiz atvilku elpu. Un es izelpoju. Es jutos labāk.
"Ko tagad darīt?"
Es pagriezos un paskatījos uz leju, kur biju nokļuvusi. Šis uzreiz pagriezās pa kreisi uz to, kas, kā es nojautu, bija telpa ar galdiem, ko biju redzējis iepriekš. No tās es dzirdēju, kā vīru balsis diskutē, un kaut kur skanēja kaut kāda draiskulīga saksofona mūzika {{Saksofonists, eurovison}}. Kāds par kaut ko priecājās.
- Tātad... Ko jūs darīsiet? Un kas tevi ir pārņēmis, ka tu tevi šurp aizbēdz? - viņš atkal gandrīz izsmejot jautāja. Man sāka rasties aizdomas, ka tā bija viņa parastā balss.
Es pārdomāti pakratīju galvu. Tad es noņēmu kapuci un pielaboju to, nolaižot matus virs apkakles.
- Neesmu pārliecināts, - atbildēju lakoniski. Jo, nu, es nebiju pārliecināts.
- Un par ko jūs esat pārliecināts? - viņš atbildēja sarkastiski.
Es nopriecājos. Patiesībā tas bija diezgan būtisks jautājums.
Tad es noliku Akmeni uz leju, pacēlu to nedaudz ērtāk un gāju pa koridoru iekšā.
Tās iekšpusē bija kaut kas līdzīgs bāram, spēļu zālei un kafejnīcai vienlaicīgi. Un tur bija tikai vīrieši, es nezinu, kāpēc.
Es nometos vēl divus soļus lejup. Puisis, kuru satiku, sēdēja pie bāra glītā melnā uzvalkā un malkoja kaut ko no mazas baltas krūzes. Aiz bāra stāvēja tikpat glīts bārmenis. Šķita, ka ar savu ieeju piesaistīju dažu vīriešu uzmanību, bet viņi mani pārāk neiedziļinājās, tikai ar interesi paskatījās un turpināja nodarboties ar savām lietām.
Kluba aizmugurē vairāki vīrieši meta šautriņas mērķī pie sienas, bet otrā galā uz spoži izgaismotas skatuves šūpojās jauns blonds vīrietis spoži mirdzošā tērpā un nemitīgi spēlēja saksofonu.
"Aha. Interesanti. Labi, laiks parunāt ar šo cilvēku..."
Es stingrāk satvēru Akmeni un ar atvieglojumu drosmīgi piegāju tam pretī.
- Ak, tu, balodītis, ko tu vēlējies? - Es teicu, skatoties vīram aiz muguras un norādot uz viņa plikpaurību.
Taču vīrietis šķita, ka mani vārdi viņu neuzrunāja.
- Sēdi man blakus un pasūti "Patiesu mīlestību", - viņš pagrūda ar roku pie blakus esošā bāra krēsla, neapgriežoties.
"Īsta mīlestība? Kāds viņš ir viens pats? Viņš pat neizskatās apjucis? No kurienes viņš mani pazīst?"
- Kāds blēdis, - Naoki nopriecājās.
Brīdi stāvēju, apjukusi. Tad paklausīgi pievilku krēslu un apsēdos uz tā. Bārmenis nekavējoties piegāja pie manis.
- Labdien, madam, - viņš mani sveicināja ar bezkaislīgu paklanīšanos, - ko jūs vēlētos pasūtīt?
Acs kaktiņā pamanīju, ka tālāk stāvošie un šautriņas metošie vīrieši pie vārda "panelis" pagriezās, taču pagaidām centos to ignorēt. Ja viņa pazudīs no redzesloka, tad kaut ko varētu sagaidīt.
- Uh... - Es biju apjucis. Un tad es atcerējos:
- Ak, jā! ...Īsta mīlestība, lūdzu?
- Laba izvēle, - bārmenis mājienā ar galvu, it kā kāds katru dienu pasūtītu "True Love", pagriezās un sāka maisīt dažādus šķidrumus un nezin ko vēl vienā maisījumā.
Es nolieku Akmeni klēpī, lai vajadzības gadījumā varētu to uzreiz satvert un uzsist pa galvu, un paskatījos uz tur sēdošo vīrieti.
Viņš bija jauns, melnmatains, nedaudz tumšmatains vīrietis ar īsu, tikai dažas dienas augošu melnu bārdu. Un, nevēršoties, viņš turpināja malkot, lēnām paceļot un nolaižot kafijas tasīti.
"Kas viņš ir? Viņš mani nervozē ar savu rīcību!"
Es neapmierināti paskatījos apkārt. Vīrieši, šķiet, bija atgriezušies pie savām nodarbēm, un neviens uz mani neskatījās. Tad es pagriezos atpakaļ pret bārmeni un sāku vērot viņa precīzās, metodiskās kustības.
Beidzot bārmenis atvēra maisītāju un pārlēja zilo šķidrumu vienā glāzē. Viņš to atnesa un glīti novietoja man priekšā.
- Garšīgi," viņš sacīja, atkal paklanīdamies.
- Paldies," es klusi atbildēju. Tad es pagriezos pret melnādaino vīrieti un pajautāju:
- Nu, es to esmu pasūtījis, kas tagad?
Vīrietis iedzēra vēl mazliet kafijas, sasprindzinot manī vēl dažas stīgas.
- Tagad nobaudiet to. Jūs pasūtījāt sev dzērienu.
Es paskatījos uz stiklu. Bārmenis joprojām stāvēja man pretī un skatījās man acīs, it kā nezinātu, ko gaida. Tomēr es nekustējos.
- Uzmanīgi," Stouns murmināja no ceļgaliem.
Pēc brīža vīrietis nopūtās, nolika kafiju uz galda, tad paņēma manu glāzi un pats iedzēra. Viņš to darīja, pilnībā neatgriežoties.
- Tas viss," viņš apstiprināja, "ja es būtu pasūtījis kādu indi vai ko tamlīdzīgu, es būtu miris. Neuztraucieties.
Es paskatījos uz glāzi, kas bija nedaudz izdzērusi.
- Varbūt tas ir izturīgs pret indēm? Uzmanību! - atkal teica Naoki.
Taču nezināmā spēka vadīta, es tomēr ieskatījos bārmeņa bezkaislīgajās zilajās acīs un pacēlu glāzi pie lūpām.
- Nē! - iesaucās Stouns.
Un tad es iedzēru mazu, pavisam mazu malku glāzi, noliekot glāzi slīpi. Pa rīkli pārskrēja dedzinoša, bet maigi patīkama garša.
"Diezgan garšīgi!"
Es nolieku stiklu atpakaļ.
- Garšīgi," es mājienu bārmenim.
- Paldies," viņš atbildēja, paklanījās un atgriezās otrā bāra galā.
- Drāns! Velns to! Vai tu esi stulbs???? Vai tu esi nopietns???? Vai tu gribi sevi nogalināt????," Stouns sāka līst ātrrunājošā valodā. Nezinot, kā atbildēt uz viņa vārdiem, es tikai uzliku roku viņam uz rokas un turējos.
Melnmatainais vīrietis nolika kafijas tasi atpakaļ uz galda un pēkšņi, negaidot mani, pagriezās pret mani. Viņa otrā pusīte nebija nekas īpašs - tās pašas brūnās acis un jauna vīrieša seja.
- Vai jums tas patika? Izbaudiet. Paldies," viņš pasmaidīja un piekodināja. Tad viņš izstiepa man roku un teica:
- Sauc mani Antonio!
"Kas šeit notika? Paldies? Par ko?"
- Ko? - Es pakratīju galvu, nesaprotot, un ignorēju viņa izstiepto roku: - Paldies par ko?
Antonio nolaida roku uz ceļgaliem un atkal pakratīja galvu, izlaižot vēl vienu muļķīgu smieklu:
- Lai novērtētu. Es esmu šī kokteiļa autors!
"Kādas muļķības? Viņš bija tik nopietns, un tagad viņš ir pārvērties par kaut ko!"
- Viņš ir ļoti dīvains, - Stouns klusu komentēja, - ko viņš no tevis grib?
- "Uh," es samulsu, atkāpjoties no vīrieša, lai kaut kas nenotiktu, "ko jūs no manis gribat!?!
Antonio pagriezās un pamāja ar rokām:
- Hei, hei, neuztraucieties. Viss ir kārtībā. Es neesmu šeit, lai tevi ievainotu. - Viņa sejā bija sirsnība.
- ...Un kur jūs dodaties? - Es neticīgi pacēlu uzacis. Man šodien bija bijuši pārāk daudzi piedzīvojumi, kad kādam uzticējos. Un te vēl viens...
Es uzliku rokas uz akmens, joprojām skatoties uz Antonio. Akmens klusēja.
- Es zinu, ka tas var šķist dīvaini. - Antonio saloca rokas, - ...Bet mēs esam paziņas. Un es domāju, ka jūs mani neatceraties, vai ne?
"Pazīmes? Kā?"
- Pazīmes? Kā? - Es pārmetu acis.
- Varbūt viņš ir tavs frizieris... - Stouns sarkastiski pasmējās un smējās par savu joku, neveiksmīgi mēģinot izsmieties.
Es paskatījos uz Akmeni.
- Atvainojiet, viņš ir diezgan rupjš, - es ar pirkstu pieskārāmies Stounam.