Dienas mērķis: 287 vārdi. Rakstīts: 499.
- Nāc, ir karsts...
Pagāja mirklis. Vai stundu.
- Ko tu teici?- jautājot nomurmināja Zoja.
"Es teicu karsti," atbildēja Hennijs, novilkdams citu mušu no sejas vai varbūt vienkārši cenšoties radīt sev vēsmu.
Pagāja vēl viens mirklis. Vai trīs.
– Nē, es runāju par to, ko tu teici vispirms, – Zoja pakratīja galvu. Viņai bija apaļa cepure ar šauru malu, ko dažreiz sauc par "boulinga cepuri", jo tā atgādina boulinga bumbu. Mati zem cepures izmirkuši sviedros.
"Es teicu "Naki", " Hennijs nomurmināja. Viņa mati nebija daudz sausāki - galu galā tas ir lietuviešu teiciens, vai jūs to vakar nedzirdējāt? Viss ir ļoti sajaukts.
Pagāja mirklis. Viens.
- Man šķiet, - Zoja piesardzīgi, droši vien nemanāmi noteica pie sevis, laizīdama mēli un ielaižot vēl karstu meža gaisu jau tā izkaltušajā mutē, - tas bija "nah."
Hennijs atkal metās pie Zojas. Šoreiz ilgāk. Gandrīz visa viņa seja bija klāta ar putekļiem, un tur, kur to nebija, bija tādas, kas izskatījās kā sviedru svītras no dīvaina tetovējuma. Tas bija mežonīgs un izskatījās, ka tas paliks mežonīgs, līdz norietēs saule. Vēl apmēram puse dienas.
Pagāja mirklis. Zoja paskatījās viņiem aiz muguras, izdzirdot neparastu šalkoņu aizmugurē. Kaut kas spīdēja tālu pa ceļu.
Automašīna.
- Nu, tas var būt arī "nahui". Tā lietuviešu valoda ir ļoti dīvaina, viņš teica, ievilcis elpu un pagriezās atpakaļ uz bezgalīgo grants ceļu Lietuvas mežu vidū. Šis ceļš vijas starp diviem ciematiem Varēnas rajonā, ko zina tikai Google un vietējie iedzīvotāji. Un vairāk nekā dažas stundas ap granti augošās retās priedes nemeta ēnu.
Auto! Sudrabs! Pat no tāda attāluma tas spīd un tuvojas, atstājot aiz sevis brāzmainu vēju un radīja putekļus.
- Ak, mašīna!,- Zoja izpūta gaisu un novilka cepuri no galvas. Tas viņu neatvēsināja, bet vismaz ļāva iztvaikot sviedriem uz pakauša. Un viņa varēs izmantot cepuri, lai apturētu automašīnu.
Arī Hennijs novērsās. Un laimīgs mazliet pasmaidīja.
- Tiešām, tā mašīna!, - galu galā, ja apturēs šo, varēs aizbraukt uz tuvāko ciemu vai vismaz kādu ēnu! Un automašīnai būs gaisa kondicionieris. Izskatās pēc jauka Audi!
Henijs un Zoja apstājās. Saule sita, grants zem kājām bija sakarsusi līdz iedomājamai sarkanai, un koki mežā klusēja, nemaz nekustināti no mazākā vēja. Hennijs arī noņēma cepuri.
Pagāja mirklis. Mašīna tuvojās.
Vienu mirkli. Varbūt divas. Tomēr labāk ir pagaidīt, nekā doties pa bezgalīgo ceļu uz elli.
Automašīna ir veikusi tikai attālumu, ko pāris nogāja pēdējo 5 minūšu laikā. Sudraba, Audi, kā Hennijs uzminēja. Un tikai ar šoferi, šķiet, tukšāks!
Brīdis.
Hennijs pasmīnēja savu garo seju un pacēla cepuri. Šķita, ka arī Zoja pasmaidīja, paceļot cepuri, lai apstātos.
Brīdis.
Automašīna viņiem priekšā.
Netālu.
Aiz viņiem.
Putekļu mākonis skāra viņu sejas kā vilnis vētrainā jūrā, un mazi akmeņi un putekļi plūda uz viņu drēbēm, sviedru samitrinātajām sejām un matiem.
Brīdis. Hennijam un Zojai joprojām ir cepure augšā. Tikai smaids pārvērtās dīvainā vīlušās grimasē.
Mašīna lidoja pāri kalniem un pazuda ap kārtējo parastā grants un posta ceļa pagriezienu. Putekļi viņam seko.
Hennijs nopūtās. Cepuri nost. Un tad viņš to uzlika uz galvas.
- Nē.
Zoja atkārtoja darbības.
"Nu, vismaz vējš ir labs," viņa elsa, iespējams, sevi mierinot.
Hennijs klusēja.
Ceļotāji satikās vasarā
Daniels