Un tad vēl decembrī bija mēģinājumi rakstīt. Pēc pirmā noveles melnraksta pabeigšanas, es mēģināju atgriezties pie rakstīšanas regulārāk. Man neveicās ļoti labi.
Lūk, kas notika. Šie teksti ir pārrakstīti no piezīmēm, pārrakstīti... Hm... Varbūt labāk būtu teikt "pārstrādāti", atjaunināti, sakopti un nedaudz izmainīti. Tad tos jau laboja mana redaktore Agnese. Tiesa, šie teksti nav daudz mainījušies salīdzinājumā ar tiem, ko rakstīju toreiz. Tātad stils (un trūkums) joprojām ir saglabājies.
2014. gada 1. decembris. Vēstule sev.
Varbūt viņa ir citāds cilvēks, nekā es gaidīju. Varbūt es kļūdījos. Varbūt viņa man nepatika tik ļoti, kā man patika viņa vai viņas tēls, sapnis manā galvā.
Es varu uzrakstīt vēstuli. Es varu uzrakstīt daudz vēstuļu. Bet kāda ir jēga?
Viņa saņēma manas vēstules. Viņa tās izlasīja. Viņa zina, ka viņa man patīk. Un viņa tic, ka vara ir viņas rokās.
Tā ir viņas izvēle man neatbildēt. Viņas.
2014. gada 3. decembris. Vai jūs varat apstāties?
Vai jūs varētu apstāties?
Ko apturēt?
Leo raustījās un dauzīja gredzenu pa galdu.
Es sapratu, ka esmu to darījis jau kādu laiku. Gredzens, kas agrāk bija uz mana pirksta, tagad gulēja uz galda. Un, klausoties mūziku ar austiņām ausīs, es pat nezināju, ka to daru.
((Paskaidrojums: tas bija bibliotēkā. To man teica cits bibliotēkas apmeklētājs, vispirms čehu valodā un pēc tam angļu valodā.)))))
2014. gada 3. decembris. Stāsts, kas sākas ar teikumu...
Viss sākās tieši pusnaktī. Un ar to tas arī beidzās.
- Nulle! - mērs, nu jau krietni iedzēris šampanieša sejā, izrunāja savu desmitnieka pēdējo skaitli un kopā ar visiem pārējiem, smaidot, paskatījās debesīs.
Kaut kur tālu pie apvāršņa atskanēja sprādzieni, un debesis sāka lēnām mainīt krāsu. Bet šeit - šeit, kur debesis šķiet tik skaistas - nekas nenotika.
- Hm... - tikai dažus mirkļus vēlāk blakus man murmināja kāds, kuram acīmredzot bija mazāk pacietības nekā man.
Izjūtot muļķīgu smaidu sejā, es to apspiedu un paskatījos apkārt. Apkārt stāvošie vietējie iedzīvotāji skatījās viens uz otru tikpat apjukuši un murmināja kaut ko savā valodā, kas manām ausīm bija nesaprotama.
- Otum balto, tas ir, drudžains? - jautāja sieviete ar grumbuinu seju kā valrieksts, pagriezusies pret mani, nezinot, kas viņa ir.
Es tikai pakratīju galvu, apjukusi paraustīju plecus un paskatījos uz skatuvi, cenšoties izvairīties no viņas turpmākajiem jautājumiem. Mērs izskatījās ne mazāk apjucis kā cilvēki laukumā, un sieviete, kas sekoja manam skatienam, vairāk jautājumu neuzdeva.
((Paskaidrojums: Tas bija uzdevums Nanowrimo lietuviešu Facebook grupā. Uzrakstīt stāstu vienā teikumā. Tikai daži cilvēki bez manis toreiz to izmēģināja.)))))
2014. gada 13. decembris. Jauns gads ar jautājumiem par mīlestību.
Viņa atkal paņēma krūzi ar kakao un, izdzērusi atlikušo dzērienu, nopietni paskatījās uz Danielu. Viņš nedaudz šaubīgi nolieca galvu, jūtot, kā savelkas daži novirzītie mati.
- Es domāju... - meitene sāka klusi.
Daniels tikai par milimetru pacēla uzacis un ļāva meitenei turpināt.
- Un kuras meitenes jums patīk? - viņa pabeidza jautājumu.
Daniels uz mirkli aizdomājās un paskatījās uz augšu un pa labi uz vāji apgaismotajiem meitenītes mājas griestiem.
- Par...
Iespējams, meitene izskatās skumja, ka ir pārzīmējusi lūpas, bet iespējams, ka viņa vienkārši vēlējās iekost apakšējās lūpas iekšējo pusi.
- Es tev jau teicu, - Daniels pasmaidīja un, skatoties meitenei acīs, piepacēlās. Viņa nenovērsa skatienu. Tad, atkal uzacis uzacis pacēlis, viņš turpināja:
- Vai esat pārliecināts, ka vēlaties, lai es atkārtošos?
Meitene klusu pieskārās un, aplūkojusi krūzes saturu, nolika to uz galda. Aiz viņas uz brīdi istabas aizkari uz mirkli iemirdzējās spilgtākā baltā gaismā, droši vien no kārtējā gandrīz vai Jaungada uguņošanas.
Tātad, kāpēc šī mēneša rakstīšana nebija veiksmīga?
Līdz pat šai dienai es nezinu, kāpēc. Varu nojaust: man nebija vēlēšanās, mani nepietiekami interesēja citu cilvēku darbi, tāpēc es neko neizdomāju, biju aizņemts ar citām lietām. Lai gan darba nebija, tas droši vien ir vājš attaisnojums.
No pagātnes es sev varu teikt, ka, ja reiz esi mēģinājis rakstīt mēnesi, bet esi rakstījis tikai trīs dienas... Tas nenozīmē, ka tu nevari mēģināt rakstīt visu gadu.
Che, che, che. Vārdu sakot, saņemieties, Daniels no pagātnes. Tu vari labāk.
Nav daudz rakstīšanas,
Daniels