Es arī sāku ar muļķībām (II daļa)

365 teksti kļūdas rakstīšana
Atspulgi un melnraksti

Dienas mērķis: 554 vārdi. Rakstīts: 668.

Ja neesat izlasījis manu iepriekšējo melnrakstu pirmo daļu (vai neesat pārliecināts, kāpēc es tos rādu), nospiediet šos burtus un lasiet.

2014. gada 11. oktobris.

Mūsu varones tēvs bija noslēgts, nedaudz psihopātiski atbaidošs cilvēks. Viņš neizrādīja mīlestību pret savu sievu un, vēl svarīgāk, savu meitu. Ja viņa gribēja kaut mazu mīlestību, viņš viņu atgrūda un devās uz savu būdiņu, ko atrada pagalma aizmugurē, kur skaļi klausījās Frenku Sinatru, Elvisu un citus vecus cilvēkus. Tas bija vienīgais, ko varēja dzirdēt aiz būdiņas aizvērtajām durvīm, kur bērnībā mūsu varone stāvēja un klausījās.

Tēvs nekad nav izrādījis mīlestību savai meitai. Viņa viņam bija kā lieta, kas bija atdzīvojusies, lai gan viņš nekad to nevēlējās. Šis bija cilvēks, kurš mīlēja savu darbu (lai ko viņš darītu) un ienīda cilvēkus. Reiz viņš mēģināja būt cilvēks, taču atkal un atkal tika atraidīts, tāpēc dzīve pagriezās šajā virzienā.

Viņš arī nemīlēja savu sievu. Sieva bija tā, kas alkst uzmanību, bet nesaņēma to.

Reiz, kad mūsu varone apmeklēja mazliet labāku restorānu, nekā viņa jebkad savā dzīvē bija apmeklējusi, viņa dzirdēja Frenka Sinatras kluso dziesmu LOVE... Un raudāja. Šī dziesma viņai atgādināja viņas tēvu, visas viņu neveselīgās attiecības un to, kā viņas tēvs mainījās vienu dienu pēc nezināma notikuma.

(Varbūt tas notikums ir traumējošs - nedzimušais (miris) bērns? Vai viņš kādu nogalināja? Vai nomira mīļotais cilvēks, kurš vienīgais viņu uzturēja pie prāta?)

Dzirdētā dziesma aizkustināja mūsu varoni. Viņa sāka dungot un, jo ilgāk viņa to darīja, jo skumjāka kļuva. Viņas attiecību ar puišiem dēļ, mīlestības trūkuma dēļ un visas traģiskās dzīves dēļ, ko viņa neizmantoja.

2014. gada 14. oktobris.

Vēstule trokšņotājiem par miegu un sapņiem.

Vai tu nepārtrauksi dauzīties? Grab radiatoru? Trokšņot?

Un atkal.

Pulkstens ir trīs no rīta.

Un jūs pamodiniet visus, ko varat.

Dievs, kā es tevi ienīstu.

Murgs.

ES gribu gulēt.

ES gribu gulēt.

Gribu pārgulēt ar Simonu.

Apskauj viņu un esi viņas apskauts.

Un jūs te grabējat.

Un pat sapņi – un tie – tu izkāpj no galvas.

Īstu, neatkarīgu prieku šajā dzīvē ir maz.

Brīvība sapņot un sapņot ir viena no tām.

Un tu ņem un aizved.

Ar savu troksni.

Haoss.

Ar traku iznīcību.

Austiņās skan dramatiska un spocīga Latin E Nomine mūzika…

...es rakstu to, ko man vajag. Ko es piespiedu sevi darīt.

Un vai es varēšu gulēt? Vai tu varēsi gulēt?

Un vēl svarīgāk, vai tu varēsi sapņot par Saimonu?

vai atļausi

Klusums!

2014. gada 20. oktobris.

Īsa vēstule-ziņa [cenzēts].

Jautāju, kas tev tik ļoti patīk, ka pateici paldies un saliec sirdis kopā?

Kad tu teici, pat ja ne tieši un varbūt man nenorādot, ka cilvēks, kurš kaut ko ir sasniedzis, arī tavās acīs ir stulbs (+ smaidiņš), es to uztvēru kā komplimentu.

Un man patīk atbalsta vārdi. Dievs, citiem varētu šķist, ka man tie nemaz nav vajadzīgi – Daniels vienmēr ir tik augstprātīgs –, bet man tie sagādā milzīgu prieku. It īpaši, ja tas nāk no meitenes, par kuru es esmu simpātija.

Kas tevi tik ļoti ietekmē? Pat ieraugot to "paldies" no tevis un citas atzinības, priecē! Manuprāt, tas iekrīt vienā un tajā pašā prieka grozā kopā ar atbalsta vārdiem.

Es jau redzēju, ka jums patika no rīta kastītē atrast zemesriekstu sviestu no Čehijas.

Man ir tāda sajūta, ka tev patīk saņemt dāvanas tik un tā - tu teici, ka tev patīk tās dāvināt citiem, bet tādi mēs esam - darām citiem to, kas patīk mums pašiem.

(Ha, tagad, kad es par to iedomājos - ak, man ļoti patīk lasīt jūsu bezgalīgās vēstules un jūsu domas, tāpat kā es pats.)

Laikam tev patīk, ka par tevi rūpējas.

Laikam tev patīk saņemt dāvanas.

Laikam tev patīk, kad citi ir atvērti. Un saka, ja kaut kas nav kārtībā.

Biju atcerējies vēl kaut ko, bet tagad vairs neatceros. Nu tas arī viss, nākamreiz atcerēšos.

Vai šīs lietas ir patiesas?

Kas tev tik ļoti patīk, ka saki paldies un saliec kopā sirdis?

 

* * *

…Un tas bija mans oktobris!

Vai vismaz daļu no tā. Pārējos oktobra tekstus jau esmu paspējusi publicēt, vai retās dienās (mēneša laikā laikam bija septiņi) - neko neuzrakstīju.

Vai kļūst skaidrāks, ka dažreiz rakstu arī muļķības?

kurš rakstīja muļķības,
Daniels

P.S Ļoti iespējams, ka es rakstu muļķības arī tagad. Atstājiet komentāru, ja tā domājat. Lai nu kā, neuztraucieties, pēc pieciem vai desmit (vai piecdesmit) gadiem es pats tam noticēšu. 🙂

Atbildēt

Atstājiet savu komentāru. Anonīmi.