Daži cilvēki visu mūžu vēlas rakstīt grāmatu un to neraksta. Citi neviļus apsola saviem guru to izdarīt un septiņu dienu laikā uzrakstīt grāmatu.
Viņš uzrakstīja grāmatu un šoreiz tiek intervēts Viktorija Grumblīte, 21 gadu vecs topošais rakstnieks.
Apsolījusi uzrakstīt savu grāmatu pagājušā gada Ziemassvētkos, viņa to sāka un izdarīja. Un, lai gan grāmata nebija īpaši kvalitatīva (vai skaisti uzrakstīta), grāmata parādījās.
Klausīsimies no Viktorijas, kā viņai tas izdevās!
Sveika Viktorija! Piecos teikumos vai mazāk - kas tu esi?
Es esmu Viktorija Grumblytė. 21 gads, radošo industriju students. Inficējusies ar vēlmi augt ne tikai sev, bet arī kopā ar citiem, viņa izveidoja lapu Miss Victory and Eudaimond (kuru nodibinājām kopā ar draugu. Vairāk cilvēku ar vienu mērķi - vairāk spēka!). Organizēju arī pasākumus. Man patīk nemitīgi apgūt ko jaunu, pārbaudīt sevi un būt starp cilvēkiem, pilnveidoties kopā.
Mani bieži aizrauj interesantas personības. Viņi paplašina manu redzesloku, aicina rīkoties un viņu enerģija ir tik lipīga, ka vēlāk es pats strādāju dubultā ātrumā un varu nodot uzkrāto entuziasmu citiem.
Vai jūs bieži izaicināt sevi? Kur jūs novietotu sevi desmit ballu skalā no gļēvulīgās Nuobodilas līdz supervaronim Betmenam?
Es visu laiku pieņemu izaicinājumus. Es sevi vērtētu desmit ballu skalā starp 7-8. Es neesmu Betmens, man vēl daudz jāmācās, bet es neguļu. Es tiecos uz nepārtrauktu pilnveidošanos, kas mudina sevi izaicināt un pārkāpt savas robežas.
Protams, dažreiz es nolemju kaut ko darīt, pirms man ir laiks nobīties un, kad man tiešām ir jārīkojas, mana apziņa kļūst dusmīga ar savu ierasto: "Par ko tu domāji?", bet pēc izaicinājumu pārvarēšanas es nekad to nedaru. nožēloju un ar katru reizi, kad tos uzņemos un pārvaru, kļūst arvien vienkāršāk.
Un kādu izaicinājumu šoreiz pieņēmāt un kāpēc izvēlējāties to?
Es pieņēmu izaicinājumu uzrakstīt grāmatu ar vismaz 100 lappusēm 7 dienu laikā. Vai kā citādi – nedēļas laikā katru dienu uzrakstīt kādu grāmatas nodaļu, kuras apjoms būtu ne mazāks par 14-15 lappusēm.
Ilgi domāju par grāmatas rakstīšanu un tikko pienāca brīdis – vajadzēja tikai grūdienu.
Pirms ziemas brīvdienām, kad viena no manām toreizējām autoritātēm jautāja, kad es beidzot uzrakstīšu grāmatu, iedevu sev kārtīgu kāju un teicu līdz nākamajiem. Tāpēc man nekas cits neatlika, kā turēt savu vārdu.
Kopumā, kā jums izdevās sasniegt savu mērķi?
Jau otrajā dienā radās jautājums, kāpēc es sevi tik ļoti mocu. Par laimi, atcerējos vārtus un devos uz priekšu. Un es negāju gulēt, kamēr nepabeidzu rakstīt nodaļu.
Tajā nedēļā sākās ziemas brīvdienas, tāpēc nevarēju ne visu dienu, ne vakaru veltīt rakstīšanai. Vairāk nekā vienu reizi man nācās sēdēt ar grāmatu līdz rītam, bet es nekad negāju gulēt, nepaveicot to, ko biju iecerējis. Vecgada vakarā pabeidzu pēdējās nodaļas labojumus un izlidoju sveicināt 2014. gadu.
Bet kas visvairāk stāvēja tavā ceļā? Ko jūs darījāt, kad tas bija visgrūtāk?
Lielākais šķērslis bija vēlme visu izdarīt perfekti (galu galā pirmajā reizē parasti tā neizdodas). Sāku to darīt, redzu, ka nestrādā tā, kā biju gaidījis un gribu apstāties.
Tad es dziļi ieelpoju un ļāvu domas paiet garām. Pēc tam es atcerējos, kāpēc izaicināju sevi un kā justos, ja padotos. Un nesākot meklēt attaisnojumus, turpināju iesākto darbu. Tas ir viss.
Kā jūs jutāties pēc izaicinājuma izpildes? Vai sasniedzāt to, uz ko sākotnēji cerējāt?
Pēc mērķa sasniegšanas šķita, ka no pleciem ir novilkta nasta. Pirmā sajūta ir viegla eiforija no atziņas, ka tev ir izdevies!
Sākotnējās cerības piepildījās tikai daļēji. Man izdevās uzrakstīt grāmatu ar vismaz 100 lappusēm, bet pašas grāmatas kvalitāte nebija tāda, kādu gribēju. Taču, ja es nebūtu uzrakstījis tās 100 lappuses un nesaņemtu atsauksmes, es nezinātu, pie kā vēl jāpiestrādā. Ir pienācis atziņa, ka kļūda patiešām ir spēks! Tas mani tuvina mērķim, jo es daudz vairāk uzzināju, pieļaujot kļūdas (šajā gadījumā vienkārši sēžot un rakstot grāmatu bez īpašas zinātnes vai sagatavošanās), nekā darot visu vai mēģinot to izdarīt perfekti.
Galu galā priecājos, ka izaicināju sevi un neapstājos ceļā uz savu mērķi.
Ko jūs iemācījāties izaicinājuma laikā?
Uzzināju daudz par sevi, piemēram, ka turu doto vārdu vai varu paredzēt pat īsākos termiņus.
Es arī sapratu, ka nav jāgaida iedvesma, lai strādātu – ir tikai jāsāk strādāt.
Rūpējoties par kvantitāti, svarīgi neaizmirst kvalitāti. Pretējā gadījumā jūs izpildīsit izaicinājumu, bet, iespējams, nesasniegsit mērķi. Ja jūs nemeklējat attaisnojumus, bet gan risinājumu, jūs vienmēr to atradīsit. Ja iemācīsities turēt doto vārdu - ne tikai citiem, bet arī sev -, jūs varat sasniegt visu, ko esat iecerējis.
Vai jums ir kāds padoms cilvēkiem, kuri vēlas atkārtot vai pārspēt jūsu piedzīvojumu?
Ieteiktu parūpēties par sava darba kvalitāti, nebaidieties tērēt laiku korekcijām pēc izaicinājuma izpildes, izmantojiet Braiena Treisija padomu "apēst savu vardi", t.i., vispirms veiciet ikdienas mērķi vai uzdevumu.
Jo ilgāk to atliekam, jo grūtāk ir sākt.
Tāpat sadali savu izaicinājumu vairākās vienādās daļās (grāmatas gadījumā uz lappusēm) un katru dienu sasniedz kādu nelielu mērķi, kas galu galā novedīs pie izaicinājuma pabeigšanas. 🙂
Nu ooooo... Kādu izaicinājumu tu tagad pieņemsi? Vai jums jau ir idejas vai slepenas vēlmes?
Es jau sāku, rakstu vēlreiz. Mācījos no savas pirmās pieredzes, tagad centīšos īstenot mērķi līdz galam - proti, nepazaudēšu kvalitāti, vairāk laika veltīšu remontam.
Un, ja izrādīsies, ka neesmu iemācījies to, kas nepieciešams, lai gūtu panākumus tā, kā es ceru, es turpināšu mācīties un mēģināšu vēlreiz. 🙂
Liels paldies, Viktorija!
Šodien es uzzināju, ka, ja jūs patiešām vēlaties uzrakstīt grāmatu (vai īstenot kādu citu radošu sapni), tad laika ierobežojums ir patiešām izdevīgs.
Droši vien līdzīgs NaNoWriMo noderīga, kur novembrī visā pasaulē (un Lietuvā) tie, kas vēlas kļūt par rakstniekiem, raksta 50 000 vārdu garus romānus 30 dienās. Un liela daļa paraksta.
Varbūt katrs var uzrakstīt, ja pamēģina? Galu galā tā ir tikai domu mācīšana – tas pats, kas runāt vai domāt. Vai nē?
Ja vēlies atkārtot Viktorijas izaicinājumu un arī sākt rakstīt, tad varu ieteikt:
- NaNoWriMo pasākums (ja gribi uzrakstīt garāku stāstu) un viņa lietuviešu kopiena.
- Šefpavārs Daniels stāsts par viņa rakstīšanas izaicinājumu. Tiesa, šādus izaicinājumus viņš atkārto arī tagad – nezin kāpēc viņš to nepieminēja.
- Un stāsts par Danielu, kā viņš pats piedalījās Nanowrimo.
…Un, ja jūs zināt kaut ko citu, ko es varētu pievienot šim ieteikumu sarakstam topošajiem rakstniekiem, lūdzu, dariet man to zināmu. piebildīšu.
Kā vienmēr, priecājos par jūsu komentāriem un dalīšanos! Paldies!
Pēc sarunas ar Viktoriju,
Cūka Antanas