Psihologi Rasa Norbute tiek radīts dramatizēta pārmaiņu programma "Lūšis" pirms apmēram pusgada to atklāja Belka - toreiz izpētījām, bet neaizmirsām.
Kad intervija ar programmas veidotāju atkal sajaucās, zinātkāre un vēlme pilnveidoties noveda pie "meža", kurā vairojās vairāk nekā 600 lūšu, kas piedalījās programmā "Aktīvie lūši".
...Tad mēs to izmēģinājām "Aktīvais lūsis".
Starp citu, bija vairāk nekā 800 pretendentu, bet pārējie tika izslēgti atlases procesā, kura aizpildīšana prasīja laiku un pārdomas. Vajadzēja aprakstīt sevi, savas īpašības, ikdienu, darbu, uzskatus, bailes, sapņus un centienus, izdomāt lietvārdu, īpašvārdu un segvārdu.
Kāpēc mums tā "Lúšia" bija vajadzīga?
Bultiņa: man dzīve ir oksimorons - dinamisks mierīgs vai mierīgs dinamika - es turos tik ilgi, kamēr ir ziemeļu un dienvidu pols, veselīga spriedze. Taču nereti gadās, ka krītu vienā vai otrā galējībā - esmu ārkārtīgi enerģisks vai slinks, cilvēks-uguņošana vai klusā bedre Visumā, maksimāli adaptīva un ārkārtīgi tieša, brīžiem atbildīgs par visiem un visu, dažreiz pufs. Es sapņoju par perfektu līdzsvaru. Es vēlos sabalansēt savu dzīvi enerģijas un laika, pašizpausmes un naudas, personiskā un profesionālā ziņā.
Belka: Man vajadzēja sakārtot galvu. Haosa un pastāvīgas vilšanās vietā es gribēju mieru, vietu jaunām domām, nevis informācijas pārpilnību. Man bija nepieciešami instrumenti, kas palīdzētu man atrast sevi un savas vēlmes.
Kā viss noritēja "Aktīvajā lūsī"?
Programma ilga 28 dienas. Tieši tik, cik, viņi saka, nepieciešams, lai izmaiņas tiktu iedibinātas. Pirms programmas bija liela gatavošanās - visādu instrukciju lasīšana, iepazīšanās ar terminiem un "Lūšyno" tiešsaistes telpu, uzdevumu veidiem un mērķu noteikšana ogām un sēnēm (tie ir uzdevumu bonusi).
Katru dienu mums bija jāveic atlasīti rutīnas uzdevumi. Izvēlējāmies no 12 variantiem, kā arī austo un galveno uzdevumu (pieejami trīs tā grūtības līmeņi), kā arī bija jāaizpilda ikdienas rutīna un jāraksta pārdomas. Viss tika automātiski aprēķināts, tika piešķirtas sēnes un ogas, kuru procentuālo daudzumu varēja sekot personīgajā laika skalā un salīdzināt ar citiem vispārējā.
Mēs abi plānojām programmai veltīt aptuveni 1,5 stundas dienā, bet reāli katru dienu strādāju apmēram 3 stundas, nemaz nerunājot par to, ka daži uzdevumi bija jāpārdomā vai jāveic N reizes dienā.
Lūk, kā izskatījās lietotņu platformas iekšpuse.
Bet programma mums darbojās!
Bultiņa: no vienas puses, darba kārtība ieguva ļoti definētu ietvaru un pozitīvi ietekmēja pašdisciplīnu. Ja nebūtu ikdienas atskaites un tie spēļu bonusi, tad daudzas lietas tiktu atliktas uz nākamo dienu, uz nākamo un tā tālāk.
Es nekad neesmu veltījis tik daudz laika pašanalīzei, un tā bija efektīva. Tev ir vēlme, problēma, tu nosauc, kāpēc nevar dabūt, kas tevi traucē, tu izdomā N+K variantus, kā to atrisināt, izvēlies izdevīgāko un sāc to īstenot.
Mums bija dažādi uzdevumi, kas saistīti ar sapņiem, personiskajām īpašībām, sāpēm, vērtībām, iekšējām apakšpersonībām, darba prioritātēm un tā tālāk, tāpēc pēc pirmās prakses nedēļas sāka iezīmēties saiknes starp šīm tēmām. Pusceļā programmai bija milzīga vēlme izveido domu karti un redzi visu vienuviet.
Turklāt programma man bija kājiņš, lai pārbaudītu, ko par mani domā apkārtējie. Programmas beigās man vajadzēja apkopot visas atziņas plānā un paredzēt tā īstenošanas un riska pārvaldības veidus - un es to arī izdarīju, taču katru reizi atgriežos pie paveiktajiem uzdevumiem un turpinu tos izpildīt un pielāgot plānu.
Belka: kas īsti izdevās, droši vien varēšu pēc mēneša pastāstīt vai pajautāt pēc gada.
ATJAUNOTS:
Es pastāstīšu par to, kas palika pēc gada šī pārskata beigās.
Pagaidām man ir motivācija turpināt savus izvēlētos uzdevumus. Un tas, kas man patiešām izdevās, bija blogošana pēc noteiktiem noteikumiem, uzdodot sev noteiktus jautājumus. Ikdienas pārdomas ir iemācījušas tikt skaidrībā ar svarīgākajiem aspektiem, ko ļoti noderīgi pārskatīt nedēļas beigās, jo tā rodas jaunas domas par sevi, kas bija labs un kas vēl uzlabojams.
Sapratu, ka pirms Lūša man bija daudz brīva laika, kas netika izmantots jēgpilnāk.
Bija arī šī lieta, kas mūs traucēja!
Bultiņa: bija dīvaini, ka ar to programmu bija tik daudz darba, darbības uzdevumi kaitināja, jo likās, ka es jau daru tajos norādītās lietas, un konkrētajā dienā es to negribēju darīt pēc komandas vai vienkārši nebija iespējas. Reizēm šķita, ka uzdevumi man nav aktuāli, ka nav nekāda labuma, bet tajā pašā laikā man šķita, ka man pašam tie jāpielāgo atbilstoši savām vajadzībām.
Belka: Es tiešām negaidīju, ka Lūsis no manis prasīs tik daudz laika. Programmas otrajā pusē temps sāka kaitināt. Bija uzdevumi, kuros gribējās pavadīt vairāk laika, bet laika burtiski nebija. Es arī gāju gulēt vēlāk nekā parasti - tas man lika vēl vairāk izgulēties. No šejienes nāca nogurums, aizkaitināmība un neapmierinātība. Strelka mierināja, ka tas notiek, kad notiek kaut kādi iekšējie procesi.
Ko mēs neizmantojām?
Šī lietotne piedāvā labu lietu - dalība sabiedrībā, kur var uzdot jautājumus, dalīties šaubās, mācīties no citu pieredzes. Tomēr mēs šo resursu gandrīz neizmantojām – mums nav ne jausmas, cik daudz laika mums vajadzētu būt, lai joprojām pietiktu laika sarunām.
Dažas reizes paskatījāmies uz citu teikto, bet būtībā ar to pietika, lai apmainītos idejām savā starpā.
Vai bija jūtami ieguvumi?
Bultiņa: Nezinu, vai tas ir programmas vai ļoti konkrētā šī mēneša mērķa dēļ, es jutu, ka no zālēdāja, vērojot vidi un reaģējot uz tur notiekošo - "te maz ko darīt, maz ko darīt tur, atkarībā no apstākļiem”, kļuvu par plēsēju, kura skatiens ir vērsts uz mērķi, viņu nenovērš perifērās kustības (matērijas).
Tajā pašā laikā sapratu, ka nevar izstiept dienu, tāpēc ir jāsamazina apetīte, jo, lai pēc iespējas vairāk garšotu, es būtībā pārpildu sevi ar aktivitātēm.
Tad pat vaļasprieki kļūst par nodarbēm, tas ir, darbu. Sapratu arī, ka jāparedz dienas kārtībā laiks pilnīgai atpūtai, lietām ne pēc plāna, varbūt pat bez mērķiem.
Tas, ko es visvairāk ieguvu no pieredzes apzināti bremzēt sevi, ir kvalitāte un bauda, kā arī padomi par prioritāšu noteikšanu un aktivitāšu organizēšanu, lai padarītu dienu līdzīgu haiku, kā arī veltīt laiku, lai analizētu tēmas un saskatītu sakarības starp tām.
Tikko ieguvu skaidru savas pasaules karti, kas palīdz nenovērsties un turklāt neapmaldīties.
Belka: noderīgu lietu noteikti nebija nemaz tik maz. Es vēlos turpināt dažus ikdienas uzdevumus. Citi izrādījās bezjēdzīgi, lai gan sākotnēji tā nešķita.
Bija ļoti noderīgi iepazīt savu "iekšējo ģimeni", izkopt savas vērtības, stiprās puses un uzzināt, kā tās tālāk attīstīt.
Tāpat kā Strelka sapratu, ka līdzsvars starp darbu un atpūtu ir ļoti svarīgs. Līdz šim man iekšā bija "steidzamības sajūta" - ātri vajag visu izdarīt, lasīt, ēst, staigāt utt. Un es nekad neesmu domājis, kur un kāpēc es te esmu tā steigā, ja parasti tam nav pamata.
Un visbeidzot, dzīvi var baudīt šodien, nevis kaut kad nākotnē, kad būs piemēroti apstākļi, jo, nu, tā nekad nebūs.
Noslēgumā!
Paturot prātā, ka šis standartizēta programma, tas ir patiešām labi uzbūvēts. Dalības rezultāti neapšaubāmi ir atkarīgi no līdzdalības motivācijas un no tā, cik daudz pūļu tu ieguldi sevī.
Tiem, kas meklē maksimālu labumu, vajadzētu justies atbildīgiem par uzdevumu pielāgošanu savām vajadzībām. Turklāt tās var turpināt un "Lūšyne" apmeklēt arī pēc programmas.
Papildināšana pēc gada:
Belka: Šodienas rezultāti ir vairāk skumji nekā priecīgi. Lai gan programma ilgst 28 dienas, tas ir, pietiekami daudz laika, lai nostiprinātu jaunas lietas... Bet būtība ir tāda, ka es aizmirsu, ka tie jaunie ieradumi ir jāattīsta tālāk.
Tas joprojām ir process, nevis vienreizējs.
Tiesa, es atsāku emuāru rakstīšanu apmēram pirms 3 mēnešiem. Es rakstu 3-4 reizes nedēļā. Esmu nedaudz mainījis tā formātu, lai gan joprojām meklēju sev piemērotāko variantu. Rakstīšana ar roku ir visefektīvākais veids, kā es varu atbrīvot savu stresu un trauksmi.
No otras puses, varbūt tas nav tik slikti – no programmas ir viens izdzīvots ieradums, kas kopš programmas sākuma ir kļuvis individualizētāks.
Bultiņa: pārskatot programmas sākumā izvirzītos mērķus, redzu, ka tie man joprojām ir tikpat aktuāli - šķiet, ka neesmu daudz pavirzījies tajā virzienā. Tika īstenots viens konkrēts plāns, ar diviem citiem - pilnīgs strupceļš, lai gan pašas idejas no aprites neizmetu.
No ierastajām lietām palika tikai ikdienas sports + meditācija, kas teorētiski atbilst man katru dienu 1,5 stundu jogas nodarbība - bet tad man pat nebija aizdomas, ka pie tā atgriezīšos un tā kļūs par manu galveno ķermeņa praksi. Apņemšanās celties pulksten 7:00 ir pārcēlusies uz 7:30, taču to ievēro reti, pulksten 23:00 ir iestrēdzis kā laiks, kad jāiet gulēt, bet atkal tikai reizēm. "Rakstīt" - es rakstu - dažreiz dienasgrāmatu, dažreiz es aizpildu domu karti, katru dienu - Atzīmēju pārdomas paštaisītā plānotājā.
Lai nu kā, palasot programmas piezīmes - pareizie nodomi ir... Domāju, ka vajadzētu atgriezties un palasīt, noteikti būs lietas, kuras ir vērts iedibināt.
Vispār, manuprāt, pati metode - neapputinot sevi ar gudriem plāniem - visu uzrakstīt uz papīra, paredzēt iespējamos risinājumus, šķēršļus un kā ar tiem tikt galā - ir laba.
Un vispār ir kaut kāda nostalģija pēc tā mēneša vai varbūt vairāk pēc sajūtas, ka nestāvi uz vietas, ka analizē, plāno un gūsti iedvesmu augšanai.
– Strelka un Belka
P.S Vai jums patika klausīties? Jūs varat mums sekot Facebook un instagramā!