Students saka: Kā es atradu draugus uz ielas un autobusos

Mākoņu stāsti

Lietuvā tu esi nekas bez paziņām. Un iepazīšanās ir gandrīz neiespējama, jo viss notiek tikai caur radiem... Tā vismaz daži saka.

Šos vārdus atcerējās šīs nedēļas intervētājs Antanas. Viņš nolēma pārbaudīt - vai ir iespējams sākt satikties tikai uz ielas?

Un jā, šī izaicinājuma darbība notiek Lietuvā.

Antanas Bernatonis ir 17 gadus vecs students, kurš nezina, vai studēs, bet grasās uzsākt savu biznesu un darīt kaut ko traku un ar savu rīcību iedvesmot vienaudžus.

Klausīsimies, ko viņš saka par savu izaicinājumu.

👋 Sveiks, Anton. Kas tu esi?

Esmu Antanas Bernatonis, jauns, laimīgs, pašpārliecināts cilvēks. Esmu dzimusi Austrijā, iespējams, tāpēc man tik ļoti patīk kalni. Un kalni simbolizē piedzīvojumus, tāpēc arī to manā dzīvē netrūkst.

Man patīk dažādi izaicinājumi, man nepatīk sēdēt uz vietas, tāpēc pastāvīgi piedalos dažādos pasākumos, izstādēs un citur. Es šobrīd strādāju ar saules enerģiju Saulainajā ielejā.

👋 Kādu izaicinājumu tu pieņēmi?

Es uzstādīju izaicinājumu šādi: 3 mēnešus pēc kārtas katru nedēļu satiec vismaz 3 cilvēkus. Noteikumi: iepazans tiek skaitta, ja esmu pirmais, kas tuvojas, runju ar cilvku un iegstu via kontaktus.

Es biju apņēmības pilns, ja es to panākšu, katru nedēļu apbalvošu sevi ar kādu cienastu. Ja nē, nekādu gardumu un nākamnedēļ jāmeklē divreiz vairāk paziņu.

👋 Un kāpēc izvēlējāties šo izaicinājumu?

Šis izaicinājums nes daudz labumu: es varu izkāpt no savas komforta zonas un nebūt noslēgts savā mazajā ērtajā pasaulē, man ir jāpiedalās, jākāpj pāri sev. Mācāties arī uzsākt sarunu, ieklausīties cilvēkos un, nonākot nepatīkamās situācijās, izkļūt no tām un improvizēt.

Arī pati iepazīšanās ir pārsteidzoša. Daži raud, ka, ja vēlas kaut ko sasniegt vai atrast darbu, tad tikai caur paziņām...

...Kamēr citi raud - var izmantot, jo jo vairāk paziņu, jo vairāk paveras iespējas dažādās jomās un var izvēlēties, kuru attīstīt tālāk.

Arī paši cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc gūsti jaunu pieredzi, jaunas zināšanas no dažādu jomu ekspertiem. Uzzinot, kā manevrēt tēmas, lai intervētājs būtu ieinteresēts, jūs sākat atpazīt atkārtotas personības iezīmes.

Kad tev tuvojas svešinieks, katrs reaģē savādāk, bet dažas lietas atkārtojas. Jūs atpazīstat šīs lietas un izmantojat tās, lai veidotu savstarpēju uzticēšanos un baudītu saziņu.

👋 Vai tas bija grūti?

Kad es sāku izaicinājumu, tas, protams, bija grūti. Tuvināties cilvēkam bez iemesla likās biedējoši, dīvaini, nezināju, kā viņš varētu reaģēt. Un jebkurā gadījumā es jutu diskomfortu. Tāpēc zemapziņa sāka meklēt attaisnojumus, kāpēc to nedarīt, tāpēc jau otro nedēļu neatradu 3 paziņas.

Es domāju, ka varbūt beigšu izaicinājumu, bet tad satvēru sevi un teicu sev, ka nokārtošu to līdz galam.

Es sāku runāt, sāku staigāt, un es to redzēju lielākā daļa cilvēku ir labi un laimīgi sāk komunicēt. Saņēmu drosmi, sajutu prieku un sāku veidot paziņas, kur vien varēju.

Iepazinu ļoti dažādus cilvēkus: sākot ar uzņēmējiem kafejnīcās un semināros, beidzot ar pedofilu autobusā, kurš vēlāk vairākus mēnešus mani vajā virtuālajā telpā.

Un tā pēc 3 un nedaudziem mēnešiem es biju pazīstams ar 134 cilvēkiem.

👋 Kas tevi visvairāk traucēja?

Lielākais šķērslis mērķa sasniegšanai bija smadzenes. Jo vairāk domāju par tuvošanos, jo biedējošāk kļuva. Vēlāk sapratu, ka jārīkojas nevis domājot, bet improvizējot, un šķērslis daļēji pavirzījās malā.

Pēc pirmās izaicinājuma nedēļas es savos pierakstos atzīmēju, kāpēc es pieņēmu šo izaicinājumu. Kad gaita kļuva grūta un es gribēju beigt, es atvēru piezīmes, izlasīju, kāpēc man tas bija jāpabeidz, un turpināju. Es to daru ar lielāko daļu izaicinājumu — ļoti palīdz.

👋 Ko tu iemācījies?

Izaicinājuma laikā sapratu, ka visi cilvēki ir draudzīgi. Neviens tev nevēlas sliktu, galu galā arī tev ir patīkami, ja smaidīgs cilvēks pieiet pie tevis un ar tevi runā.

Arī man radās pārliecība, ka pazīšanās ir ļoti svarīga: mēs varam daudz mācīties, paveras vairāk iespēju. Un vienalga, ir jautri satikties un parunāties, pastaigājoties pa pilsētu.

Reizēm joprojām gribas cilvēkam nepieiet klāt, sēdēt savā komforta zonā, bet, kad sāc, ir daudz vieglāk pieiet klāt un runāt ar viņu. Jūs jūtaties labāk, kad saprotat, ka esat ieguvuši vēl vienu brīnišķīgu paziņu, kas var mainīt jūsu dzīvi.

👋 Vai jums ir kāds padoms cilvēkiem, kuri vēlas jūs apdzīt?

Ja kāds nolemj izaicinājumu atkārtot, iesaku pacelt latiņu: ne trīs cilvēki nedēļā, un katru dienu jauna paziņa.

Tāpat arī praktisks padoms: pieejot pie cilvēka, sarunu vislabāk sākt ar komplimentu, piemēram, pasakot vīrietim: "Tu valkā lielisku jaku!" Kur tādu var nopirkt?".

Tādā veidā cilvēkam uzreiz būs labāka attieksme pret tevi. Tā ir taisnība, ir svarīgi tikai būt godīgam.

👋 Paldies, Anton!

Redziet, man tā šķita, ka Lietuvā arī ir viegli satikt cilvēkus vienkārši uz ielas! Ja vēlies šīs paziņas!

Vēlāk es atkārtoju šo izaicinājumu: Čehijā es mēģināju satikt 100 jaunus cilvēkus viena mēneša laikā. Es ticu, ka jūs varat pieņemt līdzīgu izaicinājumu! Ko darīt, ja nedēļā izsaka komplimentu vismaz vienam svešiniekam?

(Jo kā gan citādi iemācīsies komunicēt? Hmm?)

  • Sveiks, Antan, man ļoti interesē, vai turpināsi uzturēt tās attiecības ar jaunām paziņām?

    • Sveiks Tom! Ziniet, laika resursi ir ļoti ierobežoti, tāpēc ar visiem nav īsti iespējams uzturēt ciešas attiecības. Bet vienmēr ir lieliski satikties uz kafiju un parunāties ar cilvēkiem, kuri nav kļuvuši par labiem draugiem, bet kuri vēlas ik pa laikam satikties un pavadīt jautru (dažkārt pat saturīgu! :D) vakaru 🙂

  • Sveiks Antans, ko darīt šādā gadījumā, kad esmu introverts (man patīk komunicēt ar cilvēkiem, bet vairāk klausos, nekā runāju)? Uz ielas varu aizķert cilvēku, bet pēc tam nevaru uzturēt to kontaktu, komunikāciju, it īpaši, ja tas aizķertais ir arī intraverts un pārāk daudz nerunā. Vai jums ir kāds padoms intravertiem? 🙂

    • Es nezinu, ko Antanas atbildēs, bet es ar to tieku galā: es vienkārši runāju par to, ko gribu. Un viss. Šķiet, ko - ko vecmāmiņa te uz soliņa Brīvības alejā teiks ko interesantu par cilvēku psiholoģiju, bet ak - izrādās, ka viņai kaut kas ir.

      Nu, vai dažreiz jūs to nedarāt. Bet tas ir labi – pasaule nebrūk, jo tās galu galā ir tikai sarunas. Tikai komunikācija. Vienkārši daloties domās.

      Runājot par to, kas tev ir interesants vai jautrs, tev vairs nav jādomā, kā uzturēt sarunu, jo jautājumi radīsies paši no sevis. 🙂

      Lai gan, protams, varbūt mans padoms nav tas labākais visam iesācējam. Es varētu sīkāk aplūkot šo daļu savā rakstā par to, kā es pats iemācījos satikt cilvēkus. 🙂

    • Sveiks Lin!
      Zini, saka, ka labākais sarunu biedrs ir tas, kurš prot klausīties, tātad esi uz pareizā ceļa ;).
      Es varu dot padomu, bet katrs cilvēks atrod labāko veidu un metodi, kā šo saikni uzturēt. Varbūt, ja nevarēji uzturēt komunikāciju, tad arī nevajadzēja? Un, ja jūtat, ka vēlaties ar kādu sazināties ilgāk, vienkārši ejiet uz priekšu un dariet to. Sāc runāt par to, kas tev ir aktuāls, iespējams, tas ieinteresēs arī sarunu biedru un no tā raisīsies diskusija. Ja, kā tu saki, nebaidies iepazīties, radās kontakts, vēlies satikties vēlreiz, bet atkal aicinot jūti diskomfortu vai jau esi nolēmis, ka sazināties būs grūti - vienkārši pamēģini par to nedomāt. Pajautā sev, Tom, kas ir ļaunākais, kas varētu notikt? Pilnīga neveiksme, absolūta katastrofa, ja jūs piedāvājat šim cilvēkam kafiju? Un tad uzdod sev vēl vienu jautājumu: "Kas ir labākais, kas var notikt?" Ja šī mūsu nejaušā tikšanās kļūs par brīnišķīgu draudzības stāstu? Kas vēl brīnišķīgs var notikt?" Jūs redzēsiet, cerības uz labu pārsniegs katastrofas versiju vairākas reizes, un tas jūs iedvesmos 😉

    • Liels paldies par atbildēm 🙂 Labs padoms gan Antanam, gan Danielam 🙂
      Jaunas paziņas, lūk, es nāku!

  • Kā vienmēr raksts ļoti patika, ..tiešām, cik laba paškontroles, gribasspēka attīstīšanas un jēgas meklējumu skola...

    • Uz priekšu! Tu esi viena no jaunākajām Debesylas lasītājām, interesanti kā tev veiksies, varbūt intervija būs tā vērta! 🙂

  • Tā kā man pašam trūkst pašpārliecības un drosmes šādiem varoņdarbiem, apbrīnoju tādas personības kā Antanas. Labi padarīts! 😉 Nu man noderētu padomi, kā iemācīties komunicēt, tāpēc Daniel, ar nepacietību gaidīšu tavu rakstu. 🙂

  • Jautrs un mīļš raksts/intervija 😉 Apsveicam ar, cita starpā, ar forša izaicinājuma izpildi!
    Bet šodien iztīru zobus, tātad iekosšu. Man personīgi atbildes uz jautājumiem šķiet nedaudz vienādas. Visam trūkst dziļuma. Jo šķiet, ka cilvēks dalās, bet ir "patrūkst teksta daļa". 🙂 Es tikai vēlos, lai būtu sīkāka informācija. Komentāros skan tāds pats tonis 🙁 "Padomu varu dot, bet katram gadījums ir savādāks" un tad pāriet uz runāšanu par hipotēzēm. Vairāk labas prakses padomu (!!!) 🙂
    Es nevēlos izklausīties pārāk dusmīga, jo viss ir kārtībā. Neņemiet to pie sirds, tas ir tikai viedoklis/piezīme 🙂

    • Paldies, Monika!
      Mēs varam jums parādīt pareizo ceļu. Mēs varam dalīties ar metodēm, bet, ja mēs to darīsim, tas būs tikai īslaicīgs iedvesmas avots cilvēkam. Ziniet, viņi saka, ka pārmaiņas ir vieglas, bet to uzturēšana ir sarežģīta. Un, lai saglabātu izmaiņas, cilvēkam ir jāatrod sev piemērotākā sapņu metode. Tad būs iedvesma ilgtermiņa perspektīvai, nevis vienai dienai, un cilvēku nevajadzēs papildus motivēt, jo viņš pats sajutīs baudu ;). Protams, nākamreiz centīšos būt konkrētāks 🙂

  • Tu vienmēr domā, ka es te esmu vienīgais tik bailīgs un tu vienmēr lauž ragus un bruņas 🙂 patīkami dzirdēt, ka neesi viens.Labākie stāsti tiek uzklausīti kā cilvēks, kuram ne viss ir nolikts zem viņa pēdas ar saviem nagiem un ambīcijām panāk ko nereālu 🙂 šādi stāsti ir pašas iedvesmojošākās pārmaiņas. Paldies paldies par rakstu!

  • Man, Antans, ir ļoti interesanti uzzināt, kādi tie maģiski pašmotivējošie vārdi un teikumi ir ierakstīti tavā piezīmju grāmatiņā. 🙂 Man pašai ļoti patīk cilvēki, kas komunicē, kuri dalās ar savu pieredzi, iespaidiem, noskaņojumiem utt., bet... pēdējā laikā man nepietiek laika pievērst uzmanību vecajiem draugiem... piezvanīt citai Lietuvā dzīvojošai mammai ... saziņu ar bērniem apmainu pret vērtīgas grāmatas lasīšanu... Man jau sen ir iesakņojies ziņa "tu kļūsti mūžīgi atbildīgs par to, ar kuru draudzējas"... bet es tiešām neesmu pret jaunas paziņas 🙂 Paldies, ka dalījāties pieredzē 🙂

    • Sveika Edīte,
      Nu, motivācija tiešām ir kā plīsusi riepa – tu to uzpūš, pabrauc kādu laiku, un atkal jāpumpē. Nebija tādu "maģisku" vārdu kā "tu vari", "katra diena ir jauns sākums" un citi bla bla bla. Labākais motivētājs ir galvenais MĒRĶIS un IEMESLI, kāpēc vēlaties pabeigt to, ko darāt. Tāpēc es pierakstīju KĀPĒC vēlos pabeigt izaicinājumu, un vienmēr, kad noģību - tā bija labākā motivācija 😉

  • Lieliska ideja! Es arī esmu viss 100% jaunām paziņām! Un šo esmu jau mēģinājusi vairākas reizes (protams, neizvirzīju nekādus izaicinājumus, netaisīju stingru plānu un nerunāju ar visiem pēc kārtas - izvēlos cilvēkus - izvēlos interesantu izskatu, pārsvarā neformālas, jo tieši ar viņiem es atrodu kopīgu saikni, un viena no izvēlētajām meitenēm kļuva par manu svarīgāko draugu ).

    Un, izmantojot šo iespēju, iesaku visiem, kas lasa un vēlas iepazīt...manu uzņēmumu.! Vai mēs viens otru iepazīstam? ;] Varam sākumā rakstīt, jo man patīk :} 862904943

  • Es arī esmu no tiem cilvēkiem, kuri tik viegli neiziet no savas komforta zonas, galu galā ir jāpārvar lielākais šķērslis - jāuzvar SEVI!!! bet varbūt tu ignorē cilvēkus un paliek savā pasaulē, jo tas ir drošākais veids, jo galu galā neviens nevarēs tevi noraidīt vai kritizēt, tu nevienam neparādīsies un būsi neitrāla persona. visiem :) Es arī vienmēr meklēju jaunas paziņas. Tai nav jākļūst par lielu draudzību, cik mums ir īstu draugu? Jauna iepazīšanās var vienkārši ienest jaunas krāsas mūsu ikdienā, vismaz es gūstu daudz labu ideju un apziņas no cilvēkiem, no kuriem to varētu pat negaidīt...:) Paldies par rakstu!:)

  • >