Dienas mērķis: 1215 vārdi. Rakstīts: 1227.
- Vai tu saproti, Džils? - pēc pauzes viņš teica, izpūzdams dūmu kūliņu.
Es tikai pakratīju galvu, jo es to nemaz neredzēju. Man tas viss bija viens liels jaunums. Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm.
- Arī es to nedomāju. Tāpēc mēs visi, kas sēžam pie šī galda, dosimies un noskaidrosim, kas to varēja izdarīt. Jo tu, Džils, esi bijis ļoti cienīgs un ļoti noderīgs mūsu komandas biedrs.
Brūss paskatījās uz Atonio, kurš uzreiz enerģiski klanījās, piekrītot Brūsam. Antonio piemēram nekavējoties sekoja arī Rūta.
"Pala. ...Ko? Vai mums jāiet? Mēs??? Kur????"
- Plāns ir vienkāršs, - Brūss sāka skaidrot, ko es gribēju jautāt, pirms es paspēju izrunāties, - jūs pieci dosieties uz Pilsētas citadeli. Protams, slepeni. Ielauzieties tās serveru telpā. Jūs iegūsiet vajadzīgo informāciju. Tad atgriezīsieties, pārgrupēsieties, laizīsiet brūces, ja tādas būs... un atradīsiet savu atmiņu, Acorn. Vieglākais, iespējams, būs izdomāt, kā šo atmiņu iebāzt atpakaļ galvā. Bet mēs kaut ko izdomāsim.
Brūss smējās, it kā tas būtu vienkāršs joks.
"...Mana galva to visu vairs nespēj uzņemt..."
- Pasniedz... kas tas ir? - Es pakratīju galvu un pajautāju Brūsam.
- Serveru telpa. - Viņš atkārtoja: "Vieta, kur jāuzglabā visa mums nepieciešamā informācija. Šī vieta ir diezgan labi aizsargāta.
Brūss paskatījās un norādīja uz manu Naoki.
- No Rutas dzirdēju, ka tu vismaz nedaudz zini, kā to izmantot. Tas ir neparasts ierocis, bet, nu, mūsdienās tā ir norma. Nezinu, no kurienes tu to ieguvi, bet patur prātā, ka neviens tevi komandā neaizsargās - tava pakaļa par sevi.
- No Arēnas apakšzemes," es paskaidroju.
- Ei, neķer viņu! - Naoki atkal rupji iejaucās. - Tu mums abiem sagādāsi nepatikšanas!
- Es to tur dabūju. No nezin kāda ieroča," es precizēju, redzot Brūsa seju, kurš nesaprata, par ko es runāju.
Viņš paskatījās uz Rūtu, kura tikai klusējot mājināja.
- Labi, - viņš teica, - vai jums ir kādi jautājumi?
"Hm... Pala, ko, pie velna, es tev serveru telpā esmu vajadzīgs? Ko es ar tiem visiem darīšu?? Pat tagad, kad es kustinu roku, man joprojām sāp ribas!"
- "Pala," es teicu, "KĀPĒC man vispār ir jāatrodas serveru telpā? Ja tā, kā tu saki, ir, iespējams, ļoti svarīga un, protams, loģiska pilsētas padomes citadele, ko aizsargā kas zina kas un kā... Kā tad es varu palīdzēt?
Tad es pacēlu roku un noslīdēju piedurkni, lai parādītu pārsējus, un uzreiz turpināju:
- Un es esmu ievainots. Nedaudz. Nedaudz. Vārdu sakot, nedaudz. - Es esmu apjucis, nezinu, kā to aprakstīt.
Sāpes bija mokošas, taču tās nenogalināja. Tās bija tikai ļoti, ļoti nepatīkamas un kaitinošas. Varbūt tas bija Gabrieles medikaments, ko viņa man nezinot kaut kā bija ielikusi manā ķermenī, kamēr es gulēju bezsamaņā, vai varbūt tas bija Naoki pretsāpju un nomierinošais efekts.
- Es redzu, ka tu esi ievainots, un es to zinu. - Brūss mājināja ar galvu. - Bet jūs būsiet vajadzīgs serveru telpā. Jo tikai tu zini savu atmiņu, pat ja to neatceries. Tikai ar tavu palīdzību mēs varēsim ātrāk pārmeklēt visu serveru smadzenes un atrast to, ko meklējam.
- Tas tāpēc," Rūta iejaucās, atkal berzējot pieri, "ka Citadeles serveri darbojas pēc dabiskiem smadzeņu darbības principiem. Būtībā tā izmantoja medūzas domāšanas paņēmienus un koncentrēja neiroķīmiskās funkcijas maģiskajos [[Debesu]] kristālos, kas Citadelē tika pielīmēti pie [[Zemes]] kristāliem, kurus tā radīja.
"Ko?"
- Eeee." Viņa atkal samulsusi berzēja pieri, droši vien redzot, ka es neko nesaprotu no viņas teiktā, "Vienkārši sakot, serveri ir kā lielas smadzenes. Ne cilvēku, bet tomēr smadzenes. Ar daudz neironiem un visādiem kontaktiem. Labākais veids, kā ar viņiem sazināties, ir "no smadzenēm uz smadzenēm". Tātad mēs tevi pieslēgsim serveriem, atvienosim vai pārspēsim to iekšējās aizsardzības un sienas, un tad tev tikai būs pietiekami jāgrib piekļūt savai atmiņai. Es nezinu, vai mēs to tiešām atradīsim šādā veidā, bet, cik man zināms, tam vajadzētu būt vislabākajai iespējai. Pilsētas padome pieļauj kļūdu, ka visu savu informāciju glabā šajā smadzenēs.
"Ak... Okei."
- Protams. - Es mājināju ar galvu, lai gan varbūt tas nebija gluži skaidrs. Bet vismaz tas ir skaidrāk nekā pirmais, - Tad... Bet... Bet... Bet serveri ir bezgalīgi aizsargāti, ja tajos viss atrodas? - Es pacēlu uzacu uzacu.
- Ak, jūs neesat tik tiešs," Naoki brīnījās. Viņa balsī varēja dzirdēt nelielu iebiedēšanu.
"Kas ar viņu? Vai viņš ir pasīvi agresīvs, vai kā? Kas notika?"
Es pārlaidu pirkstus pāri Naoki. Šis uz brīdi bija auksts, bet tad uzreiz sasildījās un ātri piebilda kopā ar Rūtu:
- Atvainojiet, es negribēju to teikt tādā balsī, - viņš paskaidroja normālāk.
- Jā, tie ir īpaši aizsargāti. Iespējams, tie ir tikpat aizsargāti kā Citadeles tornis un Citadeles ģimnāzija - citiem vārdiem sakot, raktuves zem tā.
Es pakratīju galvu, nesaprotot, ar ko viņa to salīdzina.
- Vai esat redzējuši tik milzīgu ēku pilsētā, iespējams, augstāko, kas atrodas divu upju satekas vidū? Ar, šķiet, gandrīz sievietes formas virsotni? Villapolisas dieviete?
"Ai, svētī, ka! ...Vai tas bija aizsargāts?"
- Ah, es to redzēju. - Es mājināju ar galvu, - ...Vai tā bija vissvarīgākā ēka pilsētā?
- Jā, iespējams, vissvarīgākais," Rūta pieskārās, "bet tās aizsardzībai gandrīz visa pilsēta ir apbūvēta ar cietokšņiem, mūriem un lielgabaliem. Un pat nemiernieku teroristi to nespēj sasniegt. Vienīgi biedēt pūļus, spridzinot arēnas.
Rūta nopriecājās.
"Pala, arēna, kurā es biju, eksplodēja, jo tur bija teroristi? Nemiernieki???"
- Pala, tātad... nemiernieki uzspridzināja Arēnu, kamēr es tur cīnījos ar šo Ovidiju? - Es to uzreiz izplūdu.
- Nemiernieki, jā. - Brūss iejaucās, pirms Rūta paspēja atbildēt. - Bet tas nav svarīgi. Par to var runāt vēlāk, bet tagad mums nav laika. Mums jāgatavojas rītdienai. Tātad, vai tev ir vēl kādi jautājumi, Gil, kas vairāk vai mazāk attiecas uz tavu uzdevumu? Kas ir svarīgāks?
Brūss beidzot paķēra šo kristāla vai kāda cita veida cigāru un sasita to uz galda. Pelni uzreiz kļuva par neredzamām drupatām un pazuda dūmos gaisā.
- Hm... - es murmināju, mēģinādams kaut ko atcerēties, - Pastāstiet mums plānu sīkāk, ko mēs darīsim.
- Atvainojos, bet pagaidām esmu jums izstāstījis tik detalizēti, cik vien spēju. - Brūss pakratīja savu kailgliemezi: - Es jums sīkāk pastāstīšu rīt no rīta. Kad mums būs plāns.
"Kārtība? Rīts? Pala, kas uzbrūk no rīta? Tātad... Nakts ir labākā, vai ne?"
- Eee... Pala, vai mēs pulsēsimies no rīta? Dienā? Vai ne naktī? - Es pacēlu neērti uzacis.
- Tikai idioti uzbrūk naktī un veic slepenas operācijas. - Brūss pamācoši sadevās rokās: "Kā jūs domājat, kad vairāk apsardzes un vairāk sargsuņu sagaidītu uzbrukumus - gaišā dienā, kad Citadele jau ir pilna ar visādiem strādniekiem un tamlīdzīgiem ļaudīm, vai arī tad, kad to gandrīz nav, izņemot saspringtos sargus, kas tik ļoti vēlas izmantot savus ieročus un rotaļlietas tukšo zāļu, jumtu vai ielu vidū?
"Ai. Tieši tā. Wow. Par to nebiju domājis!"
- Un viņš ir gudrs! Kaut kā. - Naoki komentēja.
- Tātad jūs to darīsiet no rīta, un jūs to darīsiet tā, lai apsargiem nebūtu ne jausmas, ka jūs tur atrodaties. Bet es jums pastāstīšu vai Rūta jums pastāstīs," pliks vīrietis paskatījās uz Rūtu, "rīt. Vispirms mums jāizdomā labāks plāns, un tev, Džils, jādziedinās.
"Lai dziedinātu."
Es nopriecājos. Nezinu kāpēc, bet tas bija mazliet smieklīgi. Bija tā, it kā pliks vīrs man teiktu, lai eju uz elli vai ko tamlīdzīgu.
- Šoreiz ar to pietiek. - Neievērojot manas nopūtas, viņš turpināja, saliekot rokas un savijot tās ar pirkstiem, noliecās atpakaļ, lai varētu redzēt visus pie galda sēdošos, un tad teica:
- Komanda, izklīdiniet. Rute, tu paliec ar mani, Elms - tu zini, kas tev jādara, Antonio - aizved Gilu uz viņas atpūtas kameru, un Vītauts... Hm, Vītauti, uzmundrini, labi?
- Labi, - ne tik jautrā balsī samulstēja Vītauts un atliecās krēslā, gatavs piecelties.
- Paldies, Babku karali, - sacīja Elma, pieceļoties un mājot ar galvu Plīnija virzienā.
- Paldies, Babkas karalis, - Rūta atkārtoja to pašu, bet uzreiz apsēdās atpakaļ.
- Paldies, Babkas kungs," piebilda Vītauts, pieceļoties. Gluži kā Antonio.
Mani atkal pārņēma vēlme atkārtot šos vārdus. Nebiju pārliecināta, kāpēc, bet man ļoti gribējās.
- Dievs, tas ir kā kāda nolādēta sekta, - Naoki mutuļoja zem maniem pirkstiem, un es jutos mazliet glaimota. Bija patīkami viņam pieskarties.
- Iesim, - Anonio man sacīja, piecēlās un pastiepa roku, lai pieceltos. Es ignorēju viņa roku un pats piecēlos.
- Paldies, Brūss, - es uzsvērti pateicu un piekodināju Brūsam.
- Labi atpūties un uz tikšanos rīt," viņš iesmējās, atkal pielabojot tumšā uzvalka piedurkni. Šķita, ka tā nav pavirzījusies no ierastās pozīcijas, bet viņš to tik un tā pielaboja.