Ko tu strādā?
Īsāk sakot, esmu ārštata tekstu autors un personīgais ārštata konsultants.
Mana galvenā nodarbošanās ir dažāda veida tekstu rakstīšana tīmekļa vietnēm, bloga ierakstiem, intervijām. Tā ir ļoti interesanta nodarbošanās, kas man sniedz iespēju mācīties un apgūt jaunas zināšanas, strādājot pie dažādiem projektiem - no darba ar cilvēkiem ar invaliditāti niansēm līdz rekuperācijas ventilācijas sistēmas darbības niansēm! Dažreiz jūtos kā enciklopēdists, kura galva ir pilna ar informāciju, kas noder tikai prāta spēlēs.
Ar rakstniecību amatiermākslā nodarbojos daudzus gadus, profesionāli - kopš 2016. gada.Pagājušajā pavasarī saņēmu piedāvājumu pievienoties LDB finansētajam projektam "Atklāj sevi" kā viens no lektoriem. Piedalos šajā projektā kā cilvēks, kurš ir iesaistīts IVP darbā un var sniegt jauniešiem praktisku ieskatu pašnodarbinātības niansēs, sākot ar nodokļiem un beidzot ar pašreklāmu.
Lai palīdzētu citiem cilvēkiem orientēties pašnodarbinātības džungļos, es atklāju vēl vienu sev tīkamu nodarbošanos - apmācību un konsultēšanu.
Šobrīd es turpinu strādāt šajā projektā, braukājot uz dažādām Lietuvas pilsētām, lai tiktos ar dalībniekiem, bet ar to man vairs nepietiek, tāpēc es arī pati sniedzu personīgās un grupu konsultācijas. Šīs konsultācijas var būt divējādas - dažkārt es iepazīstinu ar pašnodarbinātības niansēm, nodokļu pamatprincipiem, skaidroju, kā vislabāk sevi prezentēt klientiem, kā rīkoties ārkārtas situācijās utt. Citreiz analizējam klienta komunikāciju, Facebook lapu, bloga ierakstus un runājam par efektīvu tekstu izmantošanu, lai piesaistītu vairāk klientu un radītu lielāku interesi.
Kopš pavasara esmu arī viena no lektorēm projektā "Atklāj sevi" - stāstu par pašnodarbinātību, nodokļiem, pašreklāmu, komunikāciju ar klientiem, par to, kas jāzina par Facebook kontu... Pēc iesaistīšanās šajā projektā sapratu, cik ļoti man patīk strādāt ar cilvēkiem, tāpēc sāku organizēt savas apmācību programmas un sniegt personīgās konsultācijas.
Un visbeidzot, pagājušā gada beigās sāku sniegt Facebook kontu pārvaldības pakalpojumus.
Tagad var šķist, ka esmu orķestris - es rakstu, mācu, konsultēju, administrēju... Bet tā ir brīvmāksla - lai būtu veiksmīgs, ir jābūt zinošam ļoti daudzās jomās, daudzpusīgam un spējīgam ātri uztvert jaunu informāciju.
Un kāpēc jūs to darāt? Naudas dēļ? Par slavu? Laimes dēļ? Ekonomiskā labuma dēļ? Vēl kaut kam citam? Kas ir vissvarīgākais?
Par brīvību. Brīvība pārvaldīt savu laiku, brīvība izvēlēties, kādu darbu vēlos darīt, brīvība izlemt, kad no rīta celties un kad doties atvaļinājumā...
Uz klientiem es raugos nevis kā uz priekšniekiem, kas diktē noteikumus, bet gan kā uz kolēģiem, ar kuriem mēs strādājam kopā, lai sasniegtu kopīgu rezultātu. Es uzticos, ka cilvēki, ar kuriem strādāju, ir zinoši savā jomā un sniedz man kvalitatīvu informāciju, kas nepieciešama manam darbam. Klienti uzticas manām zināšanām par to, kā visefektīvāk izkārtot informāciju lapā, kāds teksta garums kur ir vispiemērotākais, un manai pieredzei darbā pie dažādiem projektiem.
Mani fascinē arī mana darba dinamika. Pirms sāku strādāt patstāvīgi, es izmēģināju daudz dažādu darbu, un vienmēr bija viens un tas pats - pirmie mēneši bija ļoti jautri, pat strādājot par viesmīli, man patika iespēja pilnveidot savas saskarsmes ar klientiem prasmes, kustību utt. Taču pēc kāda laika - parasti tikai pēc pāris mēnešiem - es sāku sajust stagnāciju savā prātā. Stagnācija.
Tā vairs nav. Kad man sāk rasties sajūta, ka man vajag atpūsties no cilvēkiem, es vairāk strādāju ar tekstiem. Kad jūtos izsmelta un trūkst jaunu ideju, organizēju vairāk tikšanos, vairāk konsultāciju vai vispār metos citās aktivitātēs - kā pagājušajā rudenī, kad jutos ļoti izsmelta no savas darbības, un man vajadzēja jaunu enerģiju, jaunus stimulus un dažādas aktivitātes. Tāpēc divus mēnešus pavadīju brīvprātīgi strādājot Kauņas biennālē, kas bija neticami interesanta un izzinoša pieredze!
Un vai nebūtu vēl brīvāk vispār nestrādāt?
Dažreiz es tā daru - es nolemju, ka man ir gana, un pārtraucu darbu. Es pabeidzu esošos projektus, bet neuzsāku jaunus. Šoruden es veltīju savu laiku brīvprātīgajam darbam Kauņas biennālē - pievienojos pedagogu komandai, vadīju angļu valodas nodarbības skolēniem, kā arī rakstīju dažus tekstus un sniedza intervijas. Tā bija pavisam cita pieredze nekā manā parastajā darbā, un es to nevarētu atļauties, ja man būtu oficiāls darbs no astoņiem no rīta līdz pieciem vakarā.
Bet man patīk tas, ko es daru - man patīk rakstīt tekstus, ir traki jautri sniegt intervijas, un es varētu lasīt lekcijas vai sniegt konsultācijas gandrīz katru dienu!
Arī tad, kad ilgstoši neko nedaru, manu prātu sāk kaitināt kaitinoši odi, mušas, grauzēji un šņākšana... Un, tāpat kā dažkārt nepieciešams ielaist svaigu gaisu, lai atpūstos no darba, arī šis atpūtas gaiss var kļūt stagnējošs un nomācošs - un tikai tad mīļais darbs var palīdzēt tev pašam justies labāk savā prātā.
Īsāk sakot, man ir svarīgi līdzsvarot darbu un atpūtu, nepārstrādāties, bet arī nepārpūlēties.
Vai jūs to vispār sauktu par darbu, ja tas sagādā prieku?
Jā. Prieks ir bez saistībām, reizēm vieglprātīgs, reizēm putnains, brīvs un jautrs.
Jebkurā darbā, pat vispatīkamākajā, ir pienākumi, atbildība un termiņi. Lietas, ko negribas darīt, bet kas ir jāizdara (piemēram, rīt būs auksts, snigs, un man jādodas uz Viļņu, jātiekas ar klientiem, jārīko mācības. Es negribu. Es negribu agri celties un vēlu atgriezties mājās, es negribu iet ārā aukstumā... Bet man tas ir jādara).
Pastāstiet mums par savu darba laiku un atrašanās vietu. Es saprotu, ka jūs nestrādājat birojā vai no plkst. 8 līdz 5?
Es esmu diezgan neorganizēts cilvēks, un ikvienam nopietnam ārštata darbiniekam ir svarīgi spēt perfekti pārvaldīt savu laiku, tāpēc šis jautājums ir diezgan smags...
Un jā, es nestrādāju no 8 līdz 17 - lai bēdas tam, kas mēģina mani pamodināt 8 no rīta!
Tomēr dažkārt man nākas strādāt kopstrādes telpās vai īsu laiku īrēt biroju, kas man ļoti palīdz, kad pamanu, ka mājās mana produktivitāte ir sākusi samazināties, man ir grūtības pabeigt pasūtījumu un es jūtos iestrēdzis.
Vai ir ērtāk strādāt koprades telpā? Vai produktīvāk?
Cilvēkiem ir tendence pārņemt apkārtējo uzvedību, kopējot apkārtējos. Sākot ar ķermeņa valodu vai vārdu krājumu (draugi, kas daudz laika pavada kopā, ne tikai sāk lietot vienu un to pašu žargonu, bet arī viņu teikumi kļūst līdzīgi).
Kad dodaties uz kopstrādes telpu, apkārt valda aizņemtu cilvēku burzma - klaviatūras klaigā, fonā notiek saruna par jaunu līgumu, kaimiņš ar klientu vienojas par detaļām, un jums gribas sākt klaviatūras pieskārienu, parādīt progresu esošajam klientam un beidzot parakstīt līgumu, pie kura esat strādājis nedēļu, ar jaunu klientu.
Un vispār, mājās ir ļoti viegli izdomāt, kā novērst uzmanību - atceries, ka trauki nav nomazgāti, varbūt paklājs ir jāizsūc ar putekļu sūcēju, vai ir jauki laikapstākļi, es aiziešu uz pārtikas veikalu vakariņās, un, kamēr būšu ārā, paveikšu kādu darbu... Tikmēr kopstrādes telpā nav veļas mazgājamās mašīnas, un tu nevari iet un notīrīt putekļus no visiem rakstāmgaldiem vai noskatīties filmu (nu, šeit viņi nestrādā, tāpēc es tagad noskatīšos pusi, tad pabeigšu darbu, tad noskatīšos otru pusi...). Vienkārši strādāju!
Ir mākslinieki, kas saka, ka telpa ir jāsadala - vienā ir jārada, otrā jāplāno, bet trešajā jāsēžas nopietni strādāt. Vai esi pamanījis atšķirību, kur tev labāk padodas radīt mākslu un kur, teiksim, labāk padodas aprēķināt nodokļus?
Un kā ir ar izstrādātājiem - vai viņiem ir trīs biroji, vai arī viņi trīs rakstāmgaldus apvieno vienā?
Telpa, kurā strādāju, man nav svarīga. Esmu pamodies nakts vidū un aizskrējis kaut ko rakstīt, jo zinu, ka, ja aizmigšu, no rīta to neatcerēšos, un es nevaru atmest tik labu ideju rakstam! Esmu strādājusi pidžamā gultā, izstiepusies uz grīdas viesistabā, pie rakstāmgalda un mazāka kafijas galdiņa, esmu rakstījusi vilcienā un lidmašīnā... Starp citu, lidmašīna ir vismazāk produktīvā vieta, ko esmu izmēģinājusi.
Runājot par mazāk interesantiem pasūtījumiem, runa ir nevis par vietu un laiku, bet gan par to, kā jūs sākat darbu - atverat dokumentu, ķeraties pie darba un neatsakāties no tā pirmo 10 minūšu laikā. Ja es varu izturēt 10 minūtes, neceļoties, lai pagatavotu tasi tējas, paņemtu uzkodas vai ieietu Facebook, lai pārbaudītu, cik daudz cilvēku ir sasniedzis tikko publicētais ieraksts vai cik efektīva ir jaunākā reklāma, es varu sagaidīt vismaz stundu vai pāris stundu efektīvu darbu.
Ar interesantākiem, radošākiem uzdevumiem es varu darboties jebkurā vietā un laikā. Atkal es reiz, gaidot rindā pie ārsta, uzrakstīju veselu rakstu telefona piezīmju grāmatiņā - un tolaik nedomāju par to, vai tas ir ērti vai neērti, man nerūpēja stundu skaits, es vismaz aizdomājos par telpas piemērotību... Vienīgais, ka ārste teikuma vidū, kad viņu uzaicināja uz kabinetu, nedaudz sašmauca - viņai nebija cieņas pret citu cilvēku darbu!
Vai jums ir kādi rituāli, ar kuriem sākt? Smaržvielas, joga, mūzikas ieraksts vai kaut kas cits? Arī rituāli darba, dienas, nedēļas, mēneša... beigām?
Man patīk cilvēki, kuriem ir rituāli, - tas viņus mazliet mistificē, mazliet attālina no mums, vienkāršajiem mirstīgajiem.
Tajā pašā laikā rituāli ir tikai rutīna, kas iestrēgusi rutīnā, un es nevaru paciest rutīnu. Rutīna ir garlaicīga, rutīna nomāc smadzenes un liek kāpt pa sienām. Šī iemesla dēļ es nepārtraukti izdomāju jaunus projektus, jaunas aktivitātes. Un droši vien tāpēc man nekad nav radies neviens ar darbu saistīts rituāls - lai gan es gribētu, lai man tāds būtu, jo tad es varētu pastāstīt kādu super apbrīnojamu, satriecošu ikdienas rutīnu un mistificēt arī sevi!
Un pastāsti man, Jurgita, vai tev ir kādi īpaši paņēmieni produktīvam darbam?
Nu, sāksim ar to, ka es vienmēr esmu ļoti skeptiski noskaņots pret jebkuru universālu patiesību vai padomu, ka cilvēki, kas to sniedz, patiešām patiešām patiešām zina, ka tas darbojas visās 100% .
Šajā gadījumā es varu dalīties ar to, kas darbojas man - iespējams, visneorganizētākajam, izklaidīgākajam un kārtību ienīstošākajam radījumam -, bet tas nenozīmē, ka tas darbosies Antanasam, Marītei vai jūsu bruņurupucim, ja viņš kādreiz izdomās, ka ir laiks nopelnīt savu salātu lapu.
Pirmkārt, neuzņemieties pārāk daudz darba. Ļoti gribas būt aktīvam, apņemties paveikt miljonu lietu, izdarīt to, to, to, to, to, es starp tām atradīšu laiku un tad... STOP! Es neko neatradīšu - es aizķeršos, iesēdīšos pie Netflix un galu galā jutīšos pārņemta ar darbu daudzumu. Es pazīstu sevi, es zinu sava darba laika robežas un to, cik daudz es tajā varu izdarīt - tāpēc saistību apjomam, ko uzņemos, ir jāiekļaujas šajās robežās. Tas var izklausīties slinki, bet, kā jau teicu, es mīlu savu brīvo laiku, iespēju būt spontānai un pat savu slinkumu, un, ja es uzņemos pārāk daudz darba, es galu galā nedarīšu neko, līdz stress mani apvij savos glāstos un sākas pidžamu daudzdienas.
Otrkārt, ikreiz, kad datorā palaižu darba lietojumprogrammu - vai tas būtu Word dokuments, Wordpress vietne, kurā augšupielādēju saturu, vai Facebook lapa, kas man jāanalizē un par kuru jāsagatavo pārskats -, man ir nepieciešamas aptuveni 10 minūtes, lai sāktu darbu. Man ir nepieciešamas 10 minūtes, lai atcerētos, kur iepriekšējā dienā pārtraucu darbu un ko gatavojos darīt tālāk, lai sakārtotu informāciju galvā un uzrakstītu pirmos teikumus. Šo 10 minūšu laikā, stingri nepieļaujot nekādus pārtraukumus, šis ir laiks, kad jāķeras pie darba. Kad darbs ir sākts un man ir skaidrs nākamās stundas vai divu plāns, ko tieši es rakstīšu, kāda informācija man būs vajadzīga utt., tad es varu iedzert tēju vai aiziet pēc cepuma, vai uzrakstīt kādam e-pastu, jo šie mazie pārtraukumi mani neizjauc, un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, mazie pārtraukumi, atkāpes utt. man palīdz efektīvāk tikt galā ar uzdevumu un ilgāku laiku būt produktīvam un koncentrētam.
Ir ļoti svarīgi, lai man būtu ērti - neatkarīgi no tā, vai es izvēlos strādāt guļus uz paklāja, pie rakstāmgalda vai uzcelt kājas, man ir jābūt ērti.
Un, galvenais, nav tādas lietas kā "es tagad noskatīšos tikai vienu seriāla epizodi un turpināšu strādāt". NĒ! Pēc šīs būs otrā, trešā, un tad šovakar es būšu noskatījies visu sezonu un neko nedarījis, tāpēc nē, nekādu seriālu. Es labāk ātri ieskatos Facebook vai izlasu ziņas - tas aizņem mazāk laika, un man ir vieglāk pēc pārtraukuma atgriezties pie darba.
Vēl viena problēma, ar ko bieži sastopos, ir tā, ka garlaicīga uzdevuma vidū es izdomāju kādu interesantāku, un tad eju un daru to interesantāko, apgalvojot sev, ka arī tas ir darbs, man ir jāstrādā pie savas Facebook lapas auditorijas, jo kā gan es to varu darīt šeit - es mācu citiem cilvēkiem par efektīvu saturu, kā to izmantot un tā tālāk - un es neapsaimniekoju savu lapu... Bullshit! Vispirms strādājiet klientam, tad strādājiet sev. Bet reizēm darbs klientam ir mazliet garlaicīgs, tāpēc darbs sev ņem virsroku, un, ja kādam ir kādi padomi, kā ar to efektīvi tikt galā, būt foršam, rakstīt, ko? Labākajam padomdevējam es dāvināšu konfektīti!
Tādi autori kā Ostins Kleons (Austin Kleon) apgalvo, ka izstrādātājam ir jāpatērē daudz un dažādas informācijas. Kā jūs - vai jūs patērējat? Ko jūs izmantojat visvairāk?
Es pilnībā piekrītu šim apgalvojumam!
Cenšos uzņemt daudz informācijas, kas saistīta ar mārketingu un komunikāciju, un mani interesē arī SEO. Man ļoti patīk sociālais mārketings un komatozes gadījumā slikti - daudz informācijas, kas īpaši pielāgota Lietuvas tirgum un mūsu patēriņa paradumiem.
Man patīk sekot arī reklāmām - Owl's Facebook lapā ir atsevišķs albums, kurā es augšupielādēju reklāmas plakātus un dažādus komunikācijas dārgakmeņus, kas ir piesaistījuši manu uzmanību, un dalos ar tiem savā instagram kontā. Man reklāma šķiet ļoti aizraujoša. Kad visi bēg pēc iespējas tālāk no reklāmas, es turu acis vaļā un meklēju izcilniekus - ārkārtīgi labus, ārkārtīgi sliktus vai vienkārši citādākus, drosmīgākus, drosmīgākus, oriģinālākus, unikālākus par vispārējo plūsmu.
Vai varat precizēt, ko jūs sekojat un ko iesakāt? Es saprotu, ka jūs nelasāt daudz grāmatu?
Agrāk es lasīju daudz vairāk grāmatu, tagad lasu mazāk, bet pārsvarā tā ir daiļliteratūra, kas nav saistīta ar darbu. Tomēr es strādāju ar tekstiem, tāpēc viss, kas ir uzrakstīts, var būt mācība, kā (ne)rakstīt. Piemēram, manā šobrīd iecienītākajā grāmatā "Welcome to Night Wale" (autori Džefrijs Kranors un Džozefs Finks) ir ļoti brīnišķīga teikumu struktūra, kurā lieliski izmantoti īsi teikumi - es ienīstu īsus teikumus, jo tie sasaista tekstu, bet šajā grāmatā tie ir vienkārši fantastiski labi uzbūvēti un savienoti kopā, nevis lai sagrieztu tekstu, bet lai radītu ritmu!
Es sekoju līdzi Arijam Žakam no Sociālā mārketinga un jau pieminētajiem Komatniekiem, kā arī - Sociālās bungas, Tintes aģentūra slikti. Daudz informācijas ir pieejams dažādās Facebook grupās, un es bieži vien vienkārši iegūglēju sev interesējošus jautājumus un interesējos, kur ir atbildes. Piemēram, kurš gan būtu domājis, ka blogā ar nosaukumu "Kur ir mājas" būs lielisks raksts par to, kā radīt kvalitatīvu saturu Instagram?
Vai ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos pievienot, piemēram, reklamēt?
Nobeigumā vēlos piebilst, ka vienīgās bailes ir tās, ko mēs paši radām savā galvā. Tur tās dzīvo kopā ar visām bailēm, neveiksmēm, bažām, nedrošību, nenoteiktību un to mazo balsīti, kas visu laiku atkārto: "Ei, viss ir labi! Kāpēc tev vajadzētu mainīties, riskēt, mēģināt? Tu tikai izšķērdēsi laiku, vilcināsies, sadegsi!".
Bet, ja padomā, kas gan ir sliktākais, kas var notikt, ja jūs vienkārši mēģināsiet? Jums nav jāatsakās no darba un jālec ar galvu uz priekšu - jūs varētu beigties ar sitieniem ar galvu pa akmeņiem. Taču ikvienam, kam ir kaut kāda vēlme, ambīcijas vai cerības, vajadzētu pamēģināt - sākumā maziem soļiem, lai redzētu, vai tas patīk, vai tas der. Atkāpieties, ja redzat, ka kaut kas nav kārtībā. Padomājiet vēlreiz. Tad mēģiniet vēlreiz - tagad jau ar lielāku drosmi, labāk zinot, ko darāt. Pieaug apņēmība, drosme, zinātkāre un vēlme darboties. Un, kad būsi mēģinājis daudzas reizes, skaties, tev izdosies vairāk, nekā tu cerēji un sapņo!