Dienas mērķis: 784 vārdi. Rakstīts: 785.
Tas atņēma solījumu un atņēma pēdējo elpu no viņa lūpām. Es noelsos un man dauzījās galva.
“Arēna... Kas te notika!? Vai tas ir Ovidija āmurs!?'
Otrs arēnas gals bija pilns ar putekļiem, pelēkiem, nemitīgi kūpošiem dūmiem... Un - vai tā augšdaļa ir pazudusi, un fonā redzami pilsētas debesskrāpji? Arēnas sienas vispirms bija augstas un cietas, bet tagad tajās acīmredzami bija milzīga plaisa. Cik liels, cauri putekļiem nevarēja redzēt, bet tur bija.
Es paskatījos uz Arēnas malām. Miniatūras cilvēku figūras sāka plūst prom no pretimnākošajiem dūmiem un viļņošanās. Pūļa kliedzieni nerimās.
Un tad es ieraudzīju Ovidiju, kurš skatījās uz tuvojošos smalko putekļu vilni, acīmredzot tikpat pārsteigts kā es. Un viņam priekšā, uz tempļa drupu jumta, atradās viņa āmura rokturis.
— Tas nav viņa āmurs!
Pēkšņi dūmos uzplaiksnīja vijolīte un atkal kaut kas uzsprāga ar bungādiņu šķeltošu skaņu. Es ātri aizsedzu vienu ausi ar plaukstu, bet otru mēģināju aizklāt ar plecu, jo galu galā akmens manā plaukstā bija ceļā. Taču tas troksni īpaši nemazināja. Precīzāk, gandrīz nemaz.
Arī Ovidijs pacēla rokas un aizsedza acis, jo pēc sprādziena dūmi pieauga un vilnis paātrinājās. Pēc mirkļa viņa lidoja pie Ovidija un tad pie manis. Putekļi un dūmi ieplūda degunā un kaklā, smacēja, liedza elpot un vispār domāt.
Es mēģināju aizsegt ausis no trokšņa un trokšņa, muti un acis, no putekļiem un dūmiem. Bet visiem kopā pietrūka roku. Vai laba sejas maska.
Smagums pamazām rimās, tāpēc varēju koncentrēties tikai uz putekļiem. Es atvēru acis un mēģināju skatīties apkārt un saprast, kur skriet, bet putekļi bija tik biezi, ka likās, ka tie pielīp man pie acīm.
"Noliecies ceļos, tā būs vieglāk," es dzirdēju Stouna balsi.
Es noliecu savu veselo kāju un nometos ceļos. Tas nekļuva vieglāk, bet tas, iespējams, bija labāk nekā stāvēt ar sāpošām ekstremitātēm un muguru, mēģinot neieelpot smalkos putekļus un smirdīgos dūmus.
Bzzzzzzz, man sāka zvanīt bungādiņas. Viņi beidzot iestrēga aiz trokšņa, un es sāku dzirdēt mazliet skaidrāk. Atskanēja panikas kliedzieni. Kaut kur virs manis kaut kas lidoja dūkoņā, un trokšņainajā Arēnas galā atskanēja samērā kluss būkšķis, it kā akmeņi, kurus joprojām balstīja sagruvušie mūri, birtu lejā.
“Sprādziens? Tur kaut kas uzsprāga!? …man jātiek prom no šejienes!
Es dziļi ievilku elpu. Es noklepojos, bet sakopoju spēkus un atkal piecēlos kājās. Nogriežoties no putekļiem, es jutu, kā putekļi un vējš sāk kustināt manu izkrāsoto, asiņojošo muguru, bet vismaz dūmu šeit bija mazāk. Atkal klepojot, es satvēru Akmeni ciešāk un, vispirms sākusi lēnām iet, ļāvos skriet. Kaut kur. Prom no sprādziena centra, jo tas, kas tur notika, nevar būt labs.
Skrienot man garām lidoja vēl šķembas un kolonnas, līdz beidzot izskrēju tukšā putekļainā laukā, Arēnas laukuma malā. Tā kā šajā laikā putekļi bija sākuši vismaz nedaudz izklīst, es redzēju milzu sienas ēnu sev priekšā un lejā, pakāpienu vairākus metrus augstāk par manu galvu.
"Man nav nekādu iespēju šeit tikt augšā."
Paskatījos apkārt un sāku skriet gar drupām – kaut kur sienā vajadzētu būt kaut kam, uz kura es varētu uzkāpt. Pat ja šeit viss būtu izveidots, lai es neizbēgtu, man vismaz vajadzētu atrast vārtus.
Pēc brīža sapratu, ka apskrējis no sprādziena vistālāk esošo Arēnas pusi, sāku tuvoties sprādziena epicentram aplī.
— Meklējiet vietu, kur varam uzkāpt uz ārsienas, — Stouns pamācoši teica.
- Es zinu, es zinu! Kā jūs domājat, ko es šeit meklēju? - aizkaitināta un aizelsusies no skriešanas un putekļiem, es norūcu viņam pretī.
"Es to nedomāju, idiot," viņš atšāva. Un tad pēc nelielas pauzes viņš uzreiz piebilda: - Pala! Jā, skrien taisni!
— Ko viņš ar to domā? Vai viņš kaut ko redz?"
Skrienot tur, kur biju plānojis skriet, taisni, centos saskatīt to, ko Stouns redz priekšā. Bet es neko neredzēju.
“Pala, vai viņam vispār ir acis? Kā viņš vispār kaut ko redz?"
Pagriezusi Akmeni pret sevi, es paskatījos uz viņu. Tas izskatījās pēc liela zaļgani sarkana kristāla.
...Un tad es gandrīz nokritu zemē, paklupu aiz kāda akmens. Es ātri izstaipījos un atkal koncentrējos skriešanai putekļu mākoņa virzienā.
— Es pajautāšu vēlāk.
Jo tuvāk es skrēju, jo skaidrāk kļuva, ka Arēnā ir kas vairāk nekā tikai neliels sabrukums. Viņai pietrūka vesela sienas gabala!
Aiz putekļu un dūmu mākoņiem mirgoja dažas dzeltenas un sarkanas gaismas, kāds kaut ko kliedza. Virs manis atkal pazibēja lieli tumši priekšmeti un pazuda aiz Arēnas sienām. Arēnas siena nebija vienkārši nopostīta, bet tā vienkārši sabruka gabalos, milzu akmens blokos. Jo tuvāk centram, jo vairāk un lielāki šie izkaisīti un sapinušies zem kājām.
– Neapstājieties vēl tuvāk sienai. Pa kreisi, - Akmens atkal ierunājās.
Es joprojām nevarēju precīzi redzēt, kur es skrēju putekļu mākonī, tāpēc es ticēju viņa vārdam. Es redzēju tikai soli vai divus sev priekšā, tāpēc, kad manam degunam priekšā parādījās milzu dzeltenzaļi kristāli, kas bija ielikti zemē, man nekavējoties bija jāmaina trajektorija un jāmēģina tiem skriet apkārt. .
Kaut kur tālumā kāds sāka kaut ko skandēt. Skaļruņos atskanēja dažas balsis... Un varbūt cilvēku kliedzieni, varbūt sirēnas. Es nesapratu, kas tas bija attāluma dēļ. Tālumā kaut kas dunēja un dārdēja.
"Kas šeit notiek? Skaidrs, ka Arēnas skatītājiem un organizatoriem tas bija negaidīti. Tāpat kā Ovidijs!'
- Kas te notiek?- skrienot pagriezos pret Akmeni un dziļi šņācot.