Dienas mērķis: 1179 vārdi. Rakstīts: 1185.
- Tīrs, - Antonio klanījās, skatoties man uz pieres.
Es ar pirkstiem pieskāruies savai sausajai ādai. Tā bija nedaudz izstiepta. Es pieskāros brūcei, un āda mazliet atdalījās, bet tas nesāpēja.
Es piecēlos, piegāju pie spoguļa pie sienas un paskatījos. Patiešām. Tīrs. Tikai mans zods bija ar kaut ko notraipīts.
Es berzēju zodu, bet tas neattīrījās.
- Viņam nevajadzētu uzkopt. - teica Naoki. - Tā tas bija arī agrāk.
Es pārtraucu noslaucīt zodu un, noslaucījis rokas, iemetu mitro un asu smaržu saturošo drānu tuvējā atkritumu spainī.
- Aimee? - ierosināja Antonio.
- Ejam," es teicu.
- Braucam," Stouns atkārtoja sarkastiski.
"Kretīni."
* * *
Mēs bijām ceļā uz Babču karaļa zāli, - teica Antonio. Es īsti nezināju, kas ir Babču karalis un ko sagaidīt, bet mēs devāmies tā virzienā.
Es, tumšmataina meitene, kuru, izrādās, sauc Acorn, mans atrastais ierocis un mans dīvaini tuvs draugs Naoki Takaši... Lai kā viņu arī sauc, īsi sakot, Džo, kurš ir labs ierocis un slikts sarunu biedrs. Un Antonio, tērptais tēls no YYYY bandas. No bandas, par kuru man teica, ka es to zinu, bet par kuru neko nezinu.
"Vairāk jautājumu nekā atbilžu..."
- Antonio, kāpēc man tev uzticēties? - es viņam jautāju, kad mēs ar liftu no medicīnas stacijas nokāpām uz kādu stāvu pazemē. Vai uz zemes.
Antonio paskatījās uz mani. Mazais kristāls uz viņa kakla uz mirkli zaļgāja.
"Kas ir šis kristāls?"
- Kāpēc gan jums to nedarīt? - viņš jautāja. - Es izglābju tavu dzīvību.
- Viņš mani izglāba... aizbēgot, - klusi iespraucās Naoki no manas plaukstas. Šis gulēja manā plaukstā, jo es negribēju to atkal likt nezināmā vietā - un, ja kaut kas notiktu... Nu, vismaz tas būtu pa rokai. Vai drīzāk manā plaukstā.
- No kā? - Es uzcēlu uzacu. Sapratu, ka tie bija pilsētas automāti, kurus biju redzējis zooloģiskajā dārzā, un, iespējams, vēl kādi cilvēki, kas stāvēja aiz viņiem, bet man nebija ne jausmas, kas tie bija.
- Protams, no Pilsētas sardzes. Galu galā... Viņa taču meklēja tevi, vai ne? - Antonio pacēla uzacis.
- Mmm, es domāju, varbūt...
"Nobijies cilvēks! Gabrielle ātrāk!"
- Pala, jā! Tu droši vien esi man sekojis, - es ātri piebildu, atceroties savu sastapšanos ar cilvēku grupu pie bāra, - mani pamanīja cilvēku grupa pie bāra... Kamēr es domāju, vai sekot tev vai nē.
- Redzi, es tev teicu, ka tev vajadzētu vairāk uzticēties man, - Antonio pasmaidīja.
Es nezinu, kāpēc, bet es viņam uzticējos vairāk. Neesmu pārliecināta, jo neko nezināju par viņu, viņa pagātni un to, ar ko biju saistīta... Bet kaut kādu iemeslu dēļ mana uzticība viņam pieauga.
Lifts apstājās, nopūtās, un tā durvis klusi atvērās. Antonio izkāpa no kabīnes, un es viņam sekoju. Mēs izkāpām citā baltā tunelī. Tikai šis bija daudz platāks, lielāks nekā koridori, pa kuriem mēs gājām. Tuneļa vidū bija tukšas sliedes.
"Kaut kāds labirints."
- Ko tagad? - jautāju, sekojot Antonio.
- Tagad mēs gaidām," viņš atbildēja, nospiežot zaļo apaļo pogu uz platformas pie sliedēm.
Nepaietēja ne pāris sekundes, un es pēkšņi sadzirdēju svilpienu, un no viena tuneļa gala pa sliedēm nobrauca neliels vienvietīgs vagons bez redzama dzinēja vai kaut kā tamlīdzīga.
- Ak, ātrāk, nekā es gaidīju! - Antonio pārsteigts smējās.
Kad tukšais vagons apstājās, mēs iekāpām tajā, un, pat nepajautājot, kur vēlamies braukt, vagons aizvēra durvis un sāka lēni un ātri svilpot pa tuneli atpakaļ uz to vietu, no kurienes tas atnāca.
- Kurp mēs dodamies? - es jautāju Antonio, kad mēs devāmies prom.
Antonio brīdi klusēja.
- Nu, es jau teicu - Babku karalim. Vai tava atmiņa ir tik slikta?
- Nē... - es klusu samulsu.
- Lūk, tas ir. Starp citu, vai šie ir visi jūsu jautājumi?
- Ak, nē! - Es pamāju ar rokām. Tie noteikti nebija visi jautājumi, kas man bija.
* * *
Kad ar metro vilcienu devāmies uz YYY pilsētas labo galu, Antonio mums pastāstīja, ka viņš bijis viens no vairākiem Babku karaļa padotajiem, kas atbildēja par Kauņas pilsētu un ar to saistītajiem uzdevumiem. Kopā ar Elmu un vēl dažiem citiem cilvēkiem viņš bija pakļauts karalim un darīja visu, kas bija nepieciešams. Kā slepens aģents, viņš man stāstīja.
Viņš jau vairāk nekā desmit gadus strādā YYY Gang uzņēmumā, kopš viņš pabeidza institūtu pilsētā un nolēma, ka viņa vērtības viņam nav pa prātam.
Antonio man pastāstīja, ka YYY Gang patiesībā nemaz nebija Gang - tas bija tikai vecs nosaukums. Tā drīzāk atgādināja milzu korporāciju ar desmitiem tūkstošu "darbinieku" vai iedzīvotāju, vai arī mikrovalsti valstī.
Atrodoties aptuveni 70 kilometru attālumā no Kauņas lielpilsētas, no pašiem pamatiem uzceltā pilsētiņā, ko vietējie iedzīvotāji dēvē vienkārši par pilsētu jeb YYY pilsētu, viņa šeit sagatavoja un izgatavoja visu ar tualetēm saistīto aprīkojumu un preces.
Antonio neizskatījās pārāk apmierināts ar bandas sniegumu, taču, pēc viņa vārdiem, jebkas ir uzmanības vērts, ja korporācijai, kas to ražo, ir praktisks monopols visā pasaulē.
Uz jautājumu, kāpēc bandai ir tik dīvains nosaukums, Antonio nespēja atbildēt. Viņš tikai minēja jokojošu mītu, ka tā nosaukta pēc Babkas karaļa, kurš sēžot uz tualetes, klepojot, ūdens šļakstoties uz dibena un lecot gaisā, kliedzot "yyy". Un, protams, viņš brīdināja Babku karali neminēt šo teoriju.
Antonio veiksmīgi ignorēja jautājumus par manu pagātni vai arī novērsa tos, sakot, ka citi man par to pastāstīs vairāk. Tomēr viņš man pastāstīja, ka es reiz biju bandas YYY biedrs, atbildīgs par kādu slepenu izmeklēšanu, par kuru viņš vairs nevar runāt un par kuru viņš pats nekad neko daudz nezināja. Pilsētas padomei nepatika tas, ko es uzzināju, tāpēc viņi atņēma man atmiņu, cerot to izmantot, un iemeta mani Arēnā, lai to pabeigtu. Jautrības labad. Fe.
Naoki, šķiet, ir pārsteigts par manu naidīgumu pret Padomi. Un ne velti, ja tā padomā, - viņa ir tā, kas viņu iestūma zem Arēnas. Nu, libi.
* * *
- Esam ieradušies, - Antonio lakoniski paziņoja, kad mēs izkāpām no lifta, kas izbrauca no pazemes vilcienu stacijas, kas veda cauri šķietami bezgalīgajam debesskrāpim.
Mēs stāvējām pie lielām baltām un zeltītām durvīm plašākā koridorā nekā citi. Tas bija tikpat tukšs, un tajā nebija ne cilvēku, ne lietu. Pat logu nebija. Tikai bezgalīgi balts.
- Beidzot: šis baltais tukšums mani tracina, - es mājināju ar galvu.
Antonio, šķiet, saprata, pagriezās pret durvīm un pieskārās savam amuletam. Pēc brīža durvis atvērās.
"Vau. Grezni."
...milzīgā zālē ar zeltītām skulptūrām, ūdens strūklu pie sienām, milzīgiem logiem uz āru un milzīgu galdu zāles galā.
Pie tās, spriežot pēc krēslu skaita, jau bija apsēdušies vairāki cilvēki no aptuveni piecdesmit. Un šķita, ka viņi mūs gaida.
Antonio bez vārdiem pamāja ar galvu, un mēs devāmies tālāk.
- Kas, pie velna, ir šī vieta? - Naoki murmināja plaukstā.
Bet es viņam neatbildēju un tā vietā tikai maigi glāstīju viņa pirkstus, stingrāk satverot. Tam nevajadzēja izkrist no manas rokas. Lai gan tas varētu būt bijis dīvaini, ka Akmens bija atnācis ar to vienā plaukstā. Īpaši tādā telpā kā šī.
"Nu, bet Antonio joprojām ir ar savu ģitāru, taisni no raķetes - man nav bijusi iespēja to likt citur..."
Pie galda, visredzamākajā vietā, mūsu priekšā sēdēja kails vīrietis ar stūrainu seju un pavisam īsu dažu dienu bārdu. Viņš bija tērpies koši sarkanā, cieši piegulošā uzvalkā, it kā tikko būtu izkāpis no peldbaseina, izlēcis ar izpletni vai darījis kaut ko tādu, kas prasa ergonomiku. Viņš bija salocījis rokas un vēroja, kā mēs ienākam.
Viņam pa kreisi sēdēja divas meitenes: Elms tādā pašā baltā uzvalkā, bet šoreiz ar kādu neskaidru lielgabalu aiz muguras. Un meitene, kuru es neatpazinu, blondīne ar gariem matiem un neizteiksmīgu smaili izteiktu seju, un blakus viņai - gandrīz vai viņas augumā - liels paplāte.
Otrā galda pusē sēdēja viens vīrietis - melnādains, īsspalvains un izskatījās tā, it kā nāktu un sadurtu cilvēkiem galvas. Patiesībā viņš īpaši neatšķīrās no plikā līdera, izņemot to, ka viņa galva nebija noskūta plika.
"Viņš nedaudz atgādina Ovidiju no Arēnas."
Mēs tuvojāmies galdam un apstājāmies dažus soļus no tā. Mēs klusībā skatījāmies viens uz otru, un uz brīdi es sāku justies diezgan neērti.
- Kas par muļķu bariņu, - nopriecājās Stouns, kuram acīmredzami bija vienalga, ko viņš saka un ko par viņu domā citi, tostarp es.