Dienas mērķis: 1036 vārdi. Rakstīts: 1098.
Vīrietis ievilka elpu vai klusi nopūtās man aiz muguras.
- Es paskaidrošu vēlāk. Bet, kad durvis atvērsies, tu nāksi man līdzi, viņš nopietni apstiprināja.
"Kas?"
Taču manas domas novērsa tramvajs, kurš mēģināja atkal apstāties. Viņš apstājās pie kaut kāda mēbelēta, ēnaina laukuma, kura vidū bija cilvēki un kaut kāda skulptūra. Tad durvis atkal atvērās un šoreiz gandrīz visi iekšā izlīda.
Vīrietis aiz manis satvēra manu elkoni tikai mirkli vēlāk un vilka garām.
"Ejam," viņš teica.
Pūlis aiz manis stūma mani uz priekšu, tāpēc iestrēgšana durvīs noteikti bija dīvaina. Paspēru dažus soļus un izkāpu uz laukuma bruģakmens pamatnes.
Vīrietis, kurš man pamāja, nepagriezās, bet lēnām devās prom. Viņš bija ģērbies glītā melnā uzvalkā un viņam bija eža matu griezums. Vīrietis man pamāja, nepagriežoties.
"Eh..."
Akmens atkal kaut ko nomurmināja no kurpju kastes.
"Sasodīts..."
Es paskatījos apkārt, sekojot vīrietim, kurš lēnām gāja un acīmredzot gaidīja mani. Nekā aizdomīga nebija un neko neredzēju. Ne sargi, ne cilvēki, kas mani vēro. Tāpēc es nometu mugursomu no pleca un attaisīju to un izvilku visu nomelnējušo Akmeni.
"Sasodīts, necilvēks, vai tas ir tik skaisti!?" - viņš nomurmināja, - Tātad es esmu tavs draugs, un tu to paņēmi un iegrūdi tajā mugursomā. Tas smaržo pēc kaut kādas zirga farsas un tunča vienlaikus! Fu! Un apturēt tevi -
- Ša! - es viņam uzkliedzu, satverot viņa pārsieto roku.
Akmens pēkšņi apklusa starp vārdiem, kad es to paspiedu rokā.
- Un kur mēs esam? - Naoki jautāja daudz mierīgākā un ieinteresētā balsī, mainot ierakstu.
"Es tev pastāstīšu vēlāk, Džo," es viņam mierīgi teicu, turpinot iet un sekot vīrietim, kurš joprojām gāja tālu pāri laukumam, apejot stāvošos cilvēkus un pat nepagriežoties, bet pamājot man.
- Naoki Goro Tishi... - drīz vien Akmuo sāka liet uz ātruma skaļruni sev ierastajā svinīgajā manierē, bet es viņā vairs neklausījos un, cenšoties izvairīties no pulka meitenēm, kas iet pāri ceļam, paskatījos uz priekšu.
"Kā viņš vispār zina, ka mēs viņu meklējam?" Vai, tas ir, es viņam sekoju?
Es aiztaisīju tukšo mugursomu rāvējslēdzēju un atkal uzmetu to pār pleciem. Tagad tās vairs neviens nespieda un kaut kā pat kļuva daudz vieglāk un patīkamāk, nejūtot sāpes mugurā vai plecos. Jūs varat dzīvot.
– Kā jūs nonācāt tieši blakus pilsētas stacijai, centrā? Pazudis? Akmens pa pusei sarkastiskā, pa pusei pārsteigtā balsī jautāja, tagad atkal mainīdams krāsu un atgriežoties pie ierastajām sarkanzaļajām krāsām.
— Pilsētas stacija?
Es paskatījos sev aiz muguras. Aiz nu jau tukšās tramvaja līnijas bija redzamas vēl vairākas sliedes ar peroniem, un aiz tām stāvēja milzu duci stāvu baltu ķieģeļu un stikla ēka ar uzrakstu "Lielās pilsētas stacija" vidū.
"A. Tas to izskaidro. Viņa. ...Un tas ir tas, kurš bloķē sauli šeit, laukumā un met šo milzīgo ēnu uz visu."
- Ā... Garš stāsts, - es turpināju, atkal pagriezusies uz priekšu un meklēdama vīrieša galvu vai roku. Tāpēc, kad es viņu redzēju tālāk - viņš nesamazināja ātrumu - es paātrināju savu gaitu, cenšoties panākt viņu un nepazaudēt viņu no redzesloka.
"Pagaidi, kāpēc es vispār eju viņam pēc?"
"Vai tu kaut kam seko?" Naoki jautāja ar velnišķīgu precizitāti un ieskatu.
"Es sekoju..." es nomurmināju, domādama, kāpēc es tā daru, un cenšoties nepazaudēt vīrieti no redzesloka.
Vīrietis apstājās pie ēkas ārdurvīm, joprojām ar muguru pret mani. Tad viņš pamāja ar roku, lai es nāku tuvāk, un, ejot lejā pa kāpnēm, atvēra ēkas biezās durvis un iegāja iekšā. Kad durvis aizvērās, es redzēju dzelteni izgaismoto interjeru un daļu vīrieša sejas profilā. Es vienkārši neredzēju detaļas.
Es apstājos duci soļu pirms durvīm. Paskatījos, kur vīrietis gāja. Ēkas pirmajā stāvā zilā un rozā krāsā mirgojošs bija "Kungu nūjiņu klubs", bet iekšā aiz smagiem sarkaniem aizkariem pa logiem bija redzami galdi un cilvēki.
“Sakrustotas nūjiņas... Kas tas par burvju klubu? Varbūt… Eh, lai kā viņu sauc, viņa pieminēja maģiju…”
— Tu viņu pazīsti, stulbi? - jautāja Akmuo, sildīdams manu plaukstu.
Es paskatījos uz plaukstu ar Akmeni. Es pat nedomāju, ka tas var mainīt temperatūru un uzturēt siltumu. Vai arī es to iepriekš nepamanīju…
"Am," es ar brīvo roku berzēju kaklu un izbraucu ar pirkstiem caur matiem. Šie nebija sapinušies, - Nē. Pirms es tevi izvilku no mugursomas, viņš man teica, lai izkāpju...
Un es apklusu, saprotot savas rīcības stulbumu.
"Kāpēc es vispār tiku ārā? Viņš pat nepaskatījās uz mani, un es būtu varējusi aizbēgt..."
Bet es negribēju skriet un kaut kā nesanāca. Es joprojām nesaprotu, kāpēc. Varēju, bet nedarīju.
– …Tu izkāpi, jo viņš tev vienkārši LIECA izkāpt? - Akmuoss pc pauzes izbrīnti pamirkšķināja. Likās, ka viņš ir atdzisis.
- Es... - Es turpināju, - ...Ah...
Es paskatījos apkārt uz cilvēkiem, kas staigā apkārt. Vienā laukuma galā blonds puisis ar gariem matiem spēlēja ģitāru un dziedāja balalaikas. Pūlim uz to nospļauties.
"Kāpēc man ir tik kauns? Es nesaprotu."
— Kutvela, lūdzu, vairs neliec mani savā mugursomā, — Akmuo nopietni sacīja. Šķiet, ka viņš patiešām nevēlējās atgriezties pie viņas.
"Labi..." es teicu ar aizvērtām acīm. Es nopietni sāku kaunēties, jo bēgu no dažiem cilvēkiem, kuri gribēja mani nogalināt, un es jautāju kādam vīrietim, kurš pat neparādīja savu seju. Un aizgāja, neatskatoties un vienkārši pamājot ar roku kādam sasodītam Crossed Wands klubam.
"Nu, labi, viss būs labi," Akmens mierinoši nomurmināja, tas kvēloja vēl sarkanāk un es atkal sajutu siltumu savā plaukstā.
Es pasmaidīju, atkal paskatījos uz augšu un paskatījos apkārt. Šķiet, ka neviens manam Akmenim nav pievērsis uzmanību. Vai arī es runāju ar Akmeni manā rokā.
"Bet ko tagad darīt...?"
Paskatījos atpakaļ pa Crossed Wands logiem un lielajās koka durvīs. Tad es satvēru Akmeni ciešāk savā rokā. Mazliet pavilku mugursomu uz leju, lai tā netraucē un noregulēju džempera kapuci.
"Es eju," es teicu Akmenim. Tad es pievienoju, lai pārliecinātos:
— Tu man palīdzēsi, vai ne?
Akmens mirgoja rozā krāsā.
"Ja tu dosi asinis, protams," viņš sarkastiski atbildēja.
"Ak jā, asinis. Sūds.”
Es sakodu zobus. Akmeniem viņš to vēl negribēja dot. Bet, ja tas nebūtu viņa, es nezinu, vai es būtu atbrīvojies no Gabrielas tvēriena. Un viņš varētu būt vajadzīgs šajā neskaidrajā klubā...
"Tikai tad, ja jums ir jācīnās, labi?" – Konsultējos ar Akmeni.
Naoki iesmējās.
– Protams, tikai tad. Tu man ļoti uzticies, vai ne? - no viņa balss joprojām nav pazudusi sarkasma piegarša.
"Jā, es tam neuzticos," es viņam diezgan nopietni atbildēju, skatoties apkārt.
Man nebija nekāda iemesla uzticēties šim Akmenim. Kas viņš ir? Kas tas ir? Pārāk lieta? Vīrietis? Mans jautājumu kalns arvien pieauga, un es arvien vairāk par viņu nesapratu... Un vispār, vai viņš ir ierocis? Kas tas par ieroci - es varētu saprast zobenu, nūju, vairogu, šauteni vai automātisko lielgabalu... Bet šis? Vērpšanas akmens ar auklu?
"Man tas viss ir jāmagnetizē. Bet tagad nav laika... Un ja, bez tā vīrieša, kurš mani vēro..."
Zobus sakodis, cenšoties nepacelt pārāk augstu kapuci, paspēru pāris soļus tuvāk stāvošajai un pļāpājošajai cilvēku grupai un paskatījos apkārt uz ēkām. Cilvēki man neko neteica, jo viņi visi bija koncentrējušies un skatījās uz kaut ko, piemēram, karti vai avīzi, ko turēja rokās.
Ne logos, ne pie sienām nebija cilvēku, kas mani vērotu. Visapkārt uz sienu dzegas sasēdās dažādi mazi putniņi.
– Nu... Hmm. Protams, - Džo pēc pauzes skumji atbildēja.
- Čau! - nobijusies es pēkšņi metos teikt Akmenim, - Bet es tev uzticos cīņā! Es nezinu, kā tu to dari, bet tu dari!
Akmens iesmējās un es arī pasmaidīju.