Dienas mērķis: 929 vārdi. Rakstīts: 937.
- ...ko es varu darīt. Dari to arī es…
- ...tu neizbēgsi. Ne velti esmu daļa no domes lopkopības nozares...
"...Es apsolu, ka es tev palīdzēšu," Džo mirgo zaļā krāsā.
- ...atbildīgs darbinieks!
Džo atkal uzplaiksnīja Gabrielas pēdējie vārdi.
- Viņa... Ak Dievs! pārsteigts Džo čukstēja un pēc tam daudz enerģiskāk piebilda:
"Es jums TIEŠĀM palīdzēšu!"
"Džin? Vai Džo viņu pazīst? Jo izklausījās, ka viņš viņu pazīst. Vai viņš dzirdēja viņas vārdus?"
Gabriela paspēra dažus soļus man tuvāk, un es atgrūdu un atspiedos ar muguru pret skapja plauktu. No manas rokas izritēja kaut kāda burka. Tad es ar brīvo roku satvēru augšējo plauktu un mēģināju pievilkties un piecelties.
Gabriela pielēca un uzsita savu dildo man pāri galvai un, ierocim atsitoties, uzreiz caur maniem pirkstiem.
- Ak! es kliedzu.
- Lūk, tev! - tajā pašā mirklī aizsmakušā balsī iesaucās Gabriele.
"Sasodīts! Kad kuce!”
Es biju saniknots un atkal iemetu Gabrielai ar Spinner Stone. Šoreiz uz viņas vēderu. Bet, neskatoties uz to, ka viņa pat nemēģināja (vai neizdevās) viņu atvairīt, tas viņu nekādi neietekmēja.
Nu, viņš izdarīja vienu. Gabriela paberzēja vēderu, brīdi sarauca pieri, tad atkal iesmējās.
— Un tev patīk redzēt sadomazohismu, vai ne? - viņa izvairījās, ģērbjoties un glāstīdama manu kājstarpi.
- Ak! Es iekliedzos vēlreiz, sāpēm šaudoties caur cirkšņiem.
Atkal sadusmojos un, sakopot spēkus, ātri ķēros pie darba un rāpoju cauri visām mantām, kas kaut kur tālu bija izkritušas no skapja.
"Prom!"
Bet Gabriela vienkārši bija labākā situācijā. Viņa uzreiz ar savu smago apavu iespēra man pa kājstarpi un pēc mirkļa jau stāvēja man blakus ar vienu kāju piespiedusi mani pie zemes. Man krūtīs un vēderā iespiedās daži neskaidri priekšmeti, mana seja bija pilnībā piespiesta aukstajai akmens vai varbūt metāla grīdai.
"SASODĪTS!"
Mēģināju Gabrielu pakustināt vai nogāzt ar roku, bet šī brīvā kāja uzreiz iespēra manos kāju pirkstos, kurus pārplūda sāpes.
Tad viņa uzreiz nokāpa no manis... Un, pirms es paspēju kaut ko darīt, viņa apsēdās man uz muguras!
- Aaaaaaaaahh! - ES pieļāvu kļūdu. Gabriela noteikti nebija viena no vieglākajām meitenēm, un asās, izplūdušās švakas no skapja un brūce uz muguras un krūtīm TIEŠĀM nepalīdzēja. Es pat vairs nevarēju pakustēties.
"Mans Dievs."
Es sāku krist panikā. Viņa noteikti mani tā nogalinās, un viņa nezina, ko vēlas darīt - viņa to darīs!
- Nu, parādi man savu puncīti, man tev ir rotaļlieta! - Gabriela mīļi viņai teica, bet man tas bija galīgi šausmīgi un sāka vilkt lejā bikses.
"Ak Manējais. Dievs!”
Es nemaz nevarēju pakustēties. Mana galva palika stingri piespiesta grīdai, un es varēju skatīties tikai uz sāniem, uz krūtīm. Viss ķermenis, ko nospieda Gabrielas svars, nekustējās, rokas un kājas nekustējās atpakaļ. Un cik ļoti tas kustējās – es laikam nemaz nebūtu āķis. Gabriela arī bija īsspalvaina, tāpēc pat nebija tāda ieroča. Mani mati un tie palika piespiesti viņas lielajam dupsim.
Es jutu, ka Gabriela paņem un rupji izpleta mana dupša malas. Es jutu vēsu vēju pāri manam dibenam.
"Stikls! Stikls!"
Negaidīti ieraudzīju iespējamo glābiņu – šī ir tā burka, kas ritēja jau agrāk. Ja es saliektu roku pietiekami tālu, es varētu viņu sasniegt.
"Ja es varētu viņu sasniegt, es varētu viņu salauzt."
Man paveicās, ka man bija akmens ar Džo (vai tikai Džo?) vienā rokā ar burku. Mani pārņēma prieka viļņi šādas nejaušas sakritības dēļ. Varbūt tā nebija nejaušība, bet es vienkārši to neplānoju.
"Tātad, paskatīsimies, kā tu tagad kliedz," Gabriela atkal mīļi un šausmīgi sacīja.
Es sajutu kaut ko līdzīgu apaļai lietai, un, kā jau nojautu, viņas ierocis ietriecās manā dibena caurumā.
"NĒ!"
- Nē! - es iekliedzos pēkšņi sākot kauties.
Tajā pašā laikā mēģināju izvairīties no Gabrielas "spēles", novērst viņas uzmanību un kaut kā pietuvoties burciņai.
- Nē! - iesaucās Gabriele un sāka lēnām stumt ieroci manā dupšā.
"Jēzu, tas ir kā šausmu stāsts."
Manā galvā šaudījās miljons saistītu un nesaistītu domu. Tomēr, sakopot spēkus, es pacēlu roku ar Akmeni, cik vien varēju... Un no visa spēka situ ar to burku!
Stikls skatījās uz simtiem daļiņu, un es instinktīvi aizvēru acis, lai tās neiekļūtu manās acīs. Mani instinkti noteikti bija pareizi, jo es uzreiz sajutu, kā šķembas iegriežas manos pirkstos, kas turēja Akmeni, un iegriežas manā sejā.
Gabriela, paldies nolādētajam Dievam, apstājās un satricināta pagriezās.
- Ko tu šeit dari!? – it kā viņa būtu sašutusi, ka sagādāju viņas mājas mājīgus, viņa kliedza.
Bet es viņai neatbildēju. Es tikko atvēru acis un redzēju, kā Akmens sāka mirgot zaļā krāsā un… Mirgo, mirgo, mirgo! Izgaismots zaļā un sarkanā krāsā!
Negaidot labāku iespēju, pirms Gabriela paspēja kaut ko darīt, es neizskaidrojami saliecu roku atpakaļ, cik vien varēju, tajā īsajā mirklī un atbrīvoju Akmeni.
Šim, kurš bija dzēris manas asinis, pietika pat ar tik vāju žestu, un pēc sekundes daļas es dzirdēju skaļu pļauku, čīkstu, sāpju kliedzienu no Gabrielas un jutu, ka viņa no manas muguras ripojas uz pusē.
Uzreiz sakopoju spēkus un stūmos uz priekšu. Visas ribas tika vannotas, kā arī mugura, bet tas tiešām nebija tik slikti, kā palikt guļus. Es noelsos un tad, atspiedusies pret sienu, uzreiz piecēlos un uzvilku bikses.
Akmens uzreiz iegriezās atpakaļ plaukstā.
- O jā! Paldies paldies paldies! Akmuoss entuziastiski kliedza.
- Ak, tu riebeklība! Gabriele kliedza pretī, nospļaujoties.
"Čača, spēks!"
Viņa gulēja uz zemes ar aizpampušām acīm un spļāva no mutes asinis. Viss viņas vaigs bija asiņains, un tajā bija iespiests Akmens virsmas raksts.
- Es nojautu, ka viņa kaut kā nav tāda! - sajūsmināti iesāka Akmuos, - Viņa ir no Padomes! Tie dupši!
Es īsti nesapratu, kā Džo pazina Padomi un kāpēc viņš bija tik priecīgs to kliegt, bet, kas attiecas uz vāverēm, es biju vairāk nekā priecīgs, ka varēju saglabāt savējo uz pēdējo brīdi. Es jutos nedaudz neērti, bet es nenomiru.
"Tas notiek, kad jūs iekļūstat manā sūdā!" Es svinīgi kliedzu Gabrielai, berzējot savu dupsi.
"Am. Tas izklausījās varbūt pārāk korporatīvi un svinīgi. Es būtu varējis izdomāt labāku…”
Akmens iesmējās.
- O jā! Parādīsim viņai!
Bet uzbrukt melīgam cilvēkam man bija kaut kā amorāli. Gabriela izspļāva uz grīdas vēl vienu asiņainu krēpu un piecēlās, smīnējot ar asiņainiem zobiem.
- Nu izskatās, ka tu tikko samazināji manas zobārsta vizītes cenu. Bet neuztraucieties, man pēc zobu diegu lietošanas mutē nav tik daudz asiņu, viņa draudīgi nošņāca, paņemot ieroci abās rokās.