Dienas mērķis: 893 vārdi. Rakstīts: 901.
Gabriele sastinga. Tad, redzēdama, ko viņa ir izdarījusi, viņa pagriezās un ķiķināja.
- Oi. Nutinka. Tu zini, cik es esmu izklaidīga," viņa ķiķināja, vicinot gaisā rokas un tukšo mugursomu.
- Hmpf," es klusiņām nopriecājos, nezinādams, ko vēl teikt.
"Ak, bet tur ir mans akmens!"
Mans ierocis, iespējams, bija pēdējais, kas izkrita, un tagad tas guļ atkritumu kaudzē. Gabriela noliecās un, nometusi mugursomu uz grīdas, paņēma Akmeni un vairākas reizes to iemeta gaisā. Tas nesvīkstēja un izskatījās tā, it kā būtu sarāvies. Vai varbūt es to iztēlojos.
- Nāc šurp, - es sāku vēl vairāk dusmoties.
Man vairs nebija ne jausmas, kas notiek, un es vēlējos, iespējams, vienīgo, kas liktu man justies drošāk. Nedaudz drošāk, bet tomēr. Šis ierocis man jau palīdzēja.
Gabriele nopriecājās.
- Gaudyk! - viņš man pamāja, un es viņu noķēru, - Kas tas vispār ir? Kad es tevi atradu uz ielas, tu biji ves ievainots un gulēji izstīdzējis. Šis kristāls bija uz tevis. Kas tas ir? Sargs? Personālā datora palīgs?
- Uh... - es murmināju, skatoties uz akmeni un pētot, kas tajā ir mainījies, lai tas vairs nespīdētu tik spoži kā agrāk, - ...es nezinu. Draugs.
- Draugs? - Gabriele uzacīja uzacis. Un tad viņa pasmējās: "Nu, es pazīstu draugus. Un tu izskaties tikpat nerātns kā es, vai ne?
"Ko?"
Es paskatījos uz Gabrieli un pārmeklēju istabu, cenšoties saprast, par ko viņa runā.
- Eee... - es teicu samulsusi. Gabriela atkal smējās.
- Nu, nu, nu, man neko nevajag teikt, es redzu, ka jūs uzkrāsojaties!
Tad Gabriela apsēdās uz gultas un uzlika roku man uz augšstilba. Nezinot, ko gaidīt, es nekustējos un tikai ciešāk saspiedu Akmeni, ja man tas būtu nepieciešams.
- Rādi man savas brūces," viņa pacēla roku pret mani.
"Ei!"
Es, protams, centos atkāpties. Nu, atkāpties nebija daudz vietas, jo dīvāna atzveltne jau bija aiz manis. Bet tomēr es atliecos atpakaļ, cik vien varēju.
- Hei! Ko tu dari?! - Es kliedzu.
Gabriela atliecās un paplašināja acis.
- Jūs taču saprotat, ka es jūs esmu radījis, vai ne? Ka es tevi ievedu savā laboratorijā? Ka tieši es, Lielā Kauņas Zooloģiskā dārza un lopkopības institūta galvenais ārsts, tevi izdziedināju? - sākot lēnāk un beidzot diezgan strauji, šis ievadmonologs izlijās kā no pusizstādes piedzīvojumu grāmatas.
- Nu, tas neko nemaina! - Es teicu, piespiežot segu ciešāk pie sevis un lepni paceļot galvu.
- Kā tas kaut ko maina?! - "Par ko tu runā? Parādi, kas tev ir!
"Ko?"
- Nē! - Es atcirtu, satverot Akmeni un ar labo roku sagatavojot to spēcīgam sitienam viņai pa templi.
Pēkšņi Gabrieles seja pēkšņi pārvērtās atpakaļ savā sākotnējā versijā. Gabriela iesaucās un ar roku noslaucīja gaišmataino galvu.
- Ja ne, tad nē," viņa atkal smējās.
"Vai viņa atkal ir jautra?"
Gabriela piecēlās un nogāza visus atkritumus no manām kājām uz jaunu kaudzi uz zemes pie dīvāna. Tad, pagriezusies, viņa uzvilka atpakaļ savu balto peldmēteli un, pagriezusies tieši durvju iekšpusē, nopūtās.
- Nu, vismaz apģērbies, pirms es atgriezīšos. Es aiziešu mums kaut ko paēst, labi?
Es paliku tur sēdēt mazliet sašutis un apjucis. Kur es esmu un kāpēc man joprojām nav ne jausmas, kas šeit notiek?
Gabrielle brīdi stāvēja nekustīgi, gaidīja. Tad, droši vien negaidot manu atbildi, viņa atkārtoja jautājumu:
- Jūs esat izsalcis, vai ne?
Es sajutu, kā man vēderā savērpjas tārps. Es biju nopietni izsalcis, un vēl nebiju to sapratis!
"Ak jā! Ēd!"
- Jā, es zinu! - Es mājināju ar galvu. Iespējams, mazliet par ātru, jo manā jau tā cieši pārsietajā mugurā iezibsnīja asas sāpes.
Gabrielle aizturēja elpu, kad dzirdēja šo atbildi.
- Es tūlīt atgriezīšos. Apmēram pēc desmit minūtēm.
Gabriela aiz sevis aizcirta istabas metāla pelēkās durvis, un ārā atskanēja soļu klauvējieni.
"Jā. Es neko nesaprotu... Kur es esmu? Un kas viņa ir?"
Es paskatījos apkārt. Tā bija tikai telpa, pilna ar mantām, un kaut kā man likās, ka tā mazāk atgādina laboratoriju, bet vairāk to mājas daļu, par kuru bija runājusi Gabriela.
Pa logu joprojām spīdēja saule, un kaut kur tālumā varēja saskatīt vientuļas zaļas egles galotni.
Bija dīvaini sēdēt tur, kad līdz šim mani visur pavadīja troksnis, gaudošana, bļaušana vai vismaz kaut kāds šņākšana. Bet šeit ir kluss. Pilnīgi. Kad es kustināju roku, vienīgais, ko varēju dzirdēt, bija slapja sega.
"Pala... Un kad tas bija? Kas bija vakar?"
Pārliecinājusies, vai neviens neskatās, es atgrūdu no kājām atlikušos atkritumu gabalus un novilku segu no sevis.
Kā jau biju redzējis iepriekš, es biju pilnīgi kails, ja neskaita pārsējus un nezinu, kādu zaļu lietu uz augšstilba. Un patiesībā es atcerējos, ka tā bija pirmā reize, kad sevi tādu redzēju - galu galā pat tad, kad biju pamodies agrāk, Arēnas pagrabos, es jau biju ģērbies.
"Kāds droši vien ir redzējis mani kailu un ģērbtu arī tur... Un kā es tur nokļuvu?"
Es satriecos no šīs domas. Kaut kā jutu, ka tagad esmu tādā pašā situācijā, tikai tagad atceros vairāk nekā pirmajā reizē. Vismaz tagad es atceros...
"...Es pārkāpu pāri tam žogam. Mani pārņēma sāpes. Es pamodos šeit."
Es sakostu zobus. Kāds atkal izšķīra manu likteni, man pašam to nezinot.
"Kas ir šī Gabriela?"
Uz šo jautājumu es joprojām neesmu atradis atbildi.
"Un va, varbūt mana pistole zina?"
Es ātri paķēru pistoli, ko biju nolicis blakus. Tas izskatījās tāpat kā pirms pamošanās šeit, taču no iekšpuses vairs nesvīkstēja.
- Alioo, - es viņam atbildēju, vērsta pret sauli... Un es sapratu, ka esmu aizmirsusi viņa vārdu, ja viņš vispār man bija teicis savu vārdu, - ...Akmenie?
Akmens iekšpusē spīdēja ar vāju rozā gaismu.
"Dzīvs! Valio!"
- Sveiki, mana meitene," viņš maigi atbildēja. Viņa balss skanēja tik klusi un vāji, kā es to vēl nekad nebiju dzirdējusi.
- Ja... Menie? Vai ar tevi viss kārtībā? - Man bija bail. Un es nodomāju, cik dīvaini - es baidos par Stounu. Kas viņš vispār ir par radījumu? Kāds maģisks ierocis? Cilvēks, kas iesprostots kristālā? Dženis?
- Naoki. Es esmu Naoki Goro Tišimura Kamato Tajama," viņš teica, vairākas reizes spilgti mirkšķinot.
- Aaa... Naoki, - es biju apmulsusi.
Tas bija ļoti dīvains vārds. Ne tāpēc, ka tas bija rets. Es pat nezināju, vai tas bija rets vai kāds cits, bet tas vienkārši bija mēles mežģījums.