Jūnijs man bija īpašs – sekoju Debesī iedzīvotāju izvirzītajam izaicinājumam neko nepirkt, izņemot pārtiku sev un mašīnai. 1
Un šis mēnesis pagāja vieglāk, nekā biju gaidījis. Izrādās, ka šāds šķietami traks izaicinājums nemaz nav tik neiespējams!
...Nenopirkt neko nav tik grūti, kā varētu šķist.
Bet vispirms, kāpēc likt šādu pārbaudi savai disciplīnai un savam iekšējam bērnam, kurš vēlas visu?
Kāpēc mēnesis bez iepirkšanās?
Šeit ir daži godīgi iemesli, kāpēc arī jums vajadzētu mēģināt mēnesi iepirkties bez iepirkšanās. Pateicoties šim izaicinājumam…
- ...Varēsi samazināt savus augošos parādus. Vai arī ietaupiet naudu kaut kam, ko esat gribējis jau ilgu laiku.
- ...Varēsi uzsākt cīņu ar saviem impulsīvajiem pirkšanas paradumiem.
- ...Varēsi pilnveidot savas disciplīnas prasmes un nostiprināt gribasspēku.
- ...Sāksies cīņa pret patērnieciskumu un mānīgu reklāmu.
- ...Varēsi atcerēties vai atklāt, kas tev dzīvē ir svarīgāks.
- ...Jūs vienmēr varat ziedot ietaupīto naudu kam tās vairāk vajadzīgas.
- ...Jūs ietaupīsiet savas dienas minūtes un stundas, kuras citādi iztērētu, izvēloties jaunus produktus vai salīdzinot atlaides. Lieko laiku varēsi izmantot citiem, svarīgākiem darbiem.
- ...Tāpat ietaupīsi uz veselības rēķina, jo nebūs jāuztraucas par to, vai iegādātā dāvana (vai cits pirkums) ir pietiekami laba un nesaplīsīs nākamajā dienā.
Vai vismaz jūs to pamanīsit ir patiešām patīkami dzīvot minimālistiskāk.
Vienkārši nepirkšanas noteikumi.
No pirmā acu uzmetiena izaicinājuma noteikumi nav sarežģīti: veselu mēnesi (vai citu izvēlētu laika periodu) neko nepirkt, izņemot pārtiku un transportu (benzīns, biļetes). 2
Tomēr, kā es uzzināju izaicinājuma laikā, tas nav tik vienkārši. Definīcija neatbild uz diviem jautājumiem:
- Kas īsti ir pirkums?
- Un kas īsti ir pārtika sev un transportam?
Mēģināsim atbildēt uz šo...
*Kostels un sāk runāt profesora balsī.*
Var teikt, ka pirkums ir jaunas lietas vai pakalpojuma iegāde, samaksājot ar citām lietām, pakalpojumiem, naudu, darbu vai laiku. Citiem vārdiem sakot, tā ir apmaiņa, kurā dalībnieki saņem pabalstus.
*Atkal klepo un atgriežas pie Daniela balss.*
Hm Lai gan definīcija nav slikta, tā neatbild – kas īsti ir apmaiņa? Šeit ir divi piemēri: ziedojumi un aizdevumi. Šķiet, ka šeit nav maiņas, bet vai jūs nekļūstat laimīgāki, ziedojot eiro vecmāmiņai? Un vai tad, kad aizņemies, nesoli turpmāk atmaksāt?
Pārejam pie nākamā jautājuma – kas ir pārtika sev un transportam? Vai popkorns, ko ēdat kinoteātrī, ir ēdiens vai tikai konfektes? Un lidmašīnas biļetes uz Malaiziju - vai to var pieskaitīt pie transporta izmaksām?
Šādi jautājumi izaicinājuma laikā man radās bieži. Viņi celsies arī jums. Risinājums tomēr ir vienkāršs: Šādos gadījumos labāk ieklausīties veselā saprāta balsī un izvēlēties to, kas patiešām ir nepieciešams.
Citiem vārdiem sakot, ja jums patiešām ir nepieciešama jauna apakšveļa, zobu pasta vai tualetes papīrs, iegādājieties to. Bet vispirms pārliecinieties, ka jūs vairs nevarat dzīvot bez tā. 😉
- Vispirms jautājiet KĀPĒC?
- Un tad – vai TIEŠĀM vajag?
Esmu izveidojis sev noteikumus, ka pārtika padara mani sātīgāku, 3 un es atļāvu transportēt tikai tad, kad tas bija absolūti nepieciešams. 4
Jūs, protams, varat izvēlēties savu ceļu. Galu galā mēs katrs izvēlamies savus noteikumus.
Ko es iemācījos mēneša laikā bez iepirkšanās?
Pirmkārt: Man vajag mazāk jaunu pirkumu, nekā biju domājis.
Lai gan nekad neesmu bijis liels tērētājs, līdz izaicinājumam tik un tā katru otro dienu pirku kaut ko jaunu: zīmuļus, jaunu grāmatu, piezīmju blociņu, kādu jauku krāmu no AliExpress... Un lielākoties tā arī nepirku. izmantot jebkuru no šīm lietām pilnībā.
Pēc mēneša sapratu – man to visu nevajag. Izrādās, ka man bija kaudzes zīmuļu, 5 vecmāmiņai ir kaudzes nelasītu grāmatu 6 un izrādās man nevajadzēja to "interesanto" krāmu, lai iepriecinātu sevi.
Iespējams, ka arī jums ir tāda nevajadzīgu pirkumu problēma.
Ja jums uzkrājas iepirkšanās čeki – pārskatiet tos. Ja neuzkrājat krājumus, nākamreiz, kad stāvat veikalā, pārbaudiet, ko esat ievietojis iepirkumu grozā. Vai tiešām visu vajag? 7
Visticamāk ne.
Otrkārt: Naudas taupīšana, nepērkot nevajadzīgas lietas, kļūst... Pārāk viegli.
Tāpat es nekad neesmu bijis tāds, kurš ātri iztērē savus ietaupījumus. Taču dzīvošana ar šo izaicinājumu, netaupīšana ir kļuvusi... Neiespējami.
Šķiet, ka pārtika, transports un mājoklis veido lielāko daļu izdevumu, tāpēc ar to nesaistīto izdevumu samazināšana neko daudz nemainīs. Bet tā nav taisnība - nelieli un nevajadzīgi pirkumi veido lielāku daļu tavu izdevumu, nekā varētu domāt.
Atcerieties ieteikumu apskatīt čekus? Dari to tagad. Iespējams, ka tavi sīkumi sastāda lielāku izdevumu daļu nekā manējie.
Atbrīvojoties no nepieciešamības iegādāties daudz nevajadzīgu lietu tikai tāpēc, ka tas ir lēti, man šomēnes izdevās ietaupīt vairāk nekā 100 eiro. Un, kad mani kopējie ikmēneša izdevumi kā studentam ir ap 350-400 eiro, jūnijā tie tika samazināti par 20-30 procentiem! 8
Trešais: Vienkāršākais veids, kā nepirkt, ir pirkumus ignorēt.
Ja kādam, kas uzsāk šo izaicinājumu, būtu jādod tikai viens padoms, 9 tas izklausītos šādi: ignorēt pirkumus.
Es runāju par patiesību, ko daudzi zina, bet maz piesakās – ja acis neredz, prāts negrib. Ja jūs neapmeklējat iepirkšanās centrus, tas ir kā baznīcā, ja jūs nepārlūkojat veikalus, kas ir pilni ar precēm internetā, ja galu galā jums ir mazāk skaidras naudas, ejot pa pilsētu, tad jums nebūs gribu pirkt.
Lielākie kārdinājumi, ko piedzīvoju, bija, apmeklējot Maximu, dažādos tirgos vai zinot, ka manā bankas kontā naudas ir vairāk nekā pietiekami jaunai pašattīstības grāmatai. 10
Atskatoties uz jūniju, varu teikt, ka mēnesis bez iepirkšanās man palīdzēja. Lai gan es nekad neesmu bijis liels iepirkšanās cienītājs, 11 izaicinājums parādīja, kā, kam un kad es tērēju naudu. Un tajā pašā laikā tas man palīdzēja atklāt kaudzes nelietotu lietu, kuras es būtu pirkusi jaunas.
Izaicinājums man ir parādījis, ka man vajag mazāk, nekā mēģina vēstīt veikala sludinājumi internetā, TV vai avīzēs.
Es neko nezaudēju, pērkot mazāk, es tikai ieguvu. Ne tikai naudas, bet arī sirdsmiera, patiesas pašdisciplīnas ziņā. Mēnesis bez iepirkšanās man ir iemācījis pateikt nē. Un es par to ļoti priecājos.
Tomēr, ko jūs domājat par izaicinājumu? Vai pievienosies?
P.S Starp citu, pirms es pat pabeidzu izaicinājumu, man pievienojās Edmunds no mākoņa. Šeit ir viņa izaicinājuma emuārs!
Galu galā, mašīnai arī vajag ēst! 😉 ↩
Vai arī varat pielāgot izaicinājumu sev. Ja vajag pieskatīt bērnu – nebaidies, maini noteikumus pret saviem.↩
Tātad bez saldumiem!↩
Nav lidojumu un braucienu, jo "nav ko darīt"!↩
Bet citā atvilktnē...↩
Ko es pats būtu nopircis. Tagad es varu tos atrast bibliotēkā.↩
Varbūt pērc tikai tāpēc, ka esi pieradis visu pirkt ar atlaidi? Manam tētim ir šāds ieradums. Pastāvīgi pērk visu, jo tā ir atlaide! Kāds te ietaupījums, ja pusi pirkumu nemaz nevajadzēja?↩
Atjauninājums 2016. gadam: 2 gadus pēc nepirkšanas izaicinājuma mani ikmēneša izdevumi ir nokritušies līdz 300-350 eiro. Un es vairs neesmu students. Nepirkt izaicinājumus palīdz iemācīties nepirkt sūdus. Es arī par to rakstīju rakstā par minimālismu.↩
Es ceru, ka tas esi tu.↩
Mani draugi vienmēr domā, ka es pērku pārāk maz apģērbu.↩
Manuprāt, tas ir tikai labs izaicinājums, pēdējā laikā bieži izmantoju, bet labi, ka "atkrītu". Domāju, ka tam vajadzētu būt izaicinājumam uz mūžu 🙂
Nu var un uz mūžu, bet vai vajag? Labāk katru gadu mēģināt iztikt bez liekām lietām un tādējādi atgriezties "normālā" līmenī - kā nokārtot eksāmenu, vairāk vai mazāk :))
es arī mēģināšu. No šodienas. Pēc tam rakstīšu emuāra ierakstu.
Pat ja es to paskatījos tagad, kad tik un tā praktiski izdzīvoju šo izaicinājumu, nebūtu par ko rakstīt mājās xD
"Praktiski" ir "gandrīz"? Tad padariet to tā, lai tas būtu "īsts". Vai dubultojiet izaicinājumu un norijiet mani! Labprāt izlasītu kādu ziņu, ja tādu uzrakstīsi :))
Doma, ka liela daļa cilvēku tā dzīvo, ir nevis izaicinājuma, bet gan nepieciešamības dēļ, kas mani nomāc. Izaicinājuma pieņemšana prieka pēc vai sava veida "pašpilnveidošanās" šķitīs kā ņirgāšanās par viņiem un viņu sāpēm. Galu galā es varētu veltīt savu laiku un enerģiju tam, lai kaut kā tiektos, nevis skatītos, kādi robi manā personības briedumā varētu piesaistīt vairāk lasītāju :/
Nu katram savas problēmas, bet nedomāju, ka par to pārāk daudz sūdzēties. Taču, ja viens pērk šokolādes kā traks, otrs pērk degvīnu. Un atrodiet to gudri, atšķirība - abas tiek pirktas nevis tāpēc, ka viņiem to TIEŠĀM vajag 😀
Nu tāpēc "katram savas problēmas" lasu šo blogu. Jo tajā ir aprakstītas tādas problēmas, kuras vēl ir jāpārdomā. Un tie tiek pasniegti tā, it kā viņu eksistence būtu pašsaprotama lieta. Pirmās pasaules problēmas 😀
Vai jums ir labākas izaicinājumu idejas? 😉
Man ir idejas. Bet tie tev nenāks par labu. Jūs teiksiet, ka es troļļoju. Kāda jēga?
Jaunkundze, nestāstiet man, ko es teikšu. Manā piezīmju grāmatiņā ir miljons ideju – arī tavējā noderēs, tāpēc uz priekšu. 🙂
ENORKA, tieši tā, es piekrītu šim tavam viedoklim. Tiešām ir daudz cilvēku, kas ietaupa nepieciešamības dēļ, un mēs nerunājam par tiem, kas krāj, lai tērētu alkoholam vai cigaretēm. Šeit būtu ļoti pareizi pastāstīt kādu tendenci no sporta pasaules. Amerikāņu futbolā (bet domāju, ka arī šeit atrastu līdzvērtīgus) gadās, ka zemākās vai vietējās līgās ir ļoti daudz patiesi talantīgu jauno futbolistu, viņu skauti meklē un aicina izmēģināt spēkus augstākajā. līgu, bet, kad viņi tajā iekļūst, lielākā daļa no tiem "perspektīvajiem jauniešiem" ” nekad nav redzami augstākās līgas laukumā. Būtībā paliek tikai jaunpienācēji no Centrālamerikas valstīm - Dominikas, Puertoriko u.c.. Un tas notiek tāpēc, ka bieži vien vietējie perspektīvie sportisti cīnās tikai par vietu augstākās līgas komandā, un, atbraucot no Centrālamerikas valstīm, viņi arī uztur sevi un sūta vairāk naudas saviem radiniekiem uz pārējām viņu mītnes zemēm. Viņu motivācija ir augstāka. Ir atšķirība starp kādu, kurš to dara izaicinājuma dēļ, un kādu, kurš to dara, lai izdzīvotu. Bet labāk ir izaicinājums nekā nepieciešamība 🙂
Vai "it kā" pašattīstība nav pietiekams mērķis, uz kuru tiekties – zināt, cik maz lietu cilvēkam dzīvē vajag? Atbrīvoties no tiem? Vai aizpildīt nepilnības savā personības briedumā? Un tad, kad būsi atbrīvots, acu priekšā pavērsies lielāki mērķi, uz kuriem var tiekties.
Visā 2013. gadā es nenopirku sev nevienu apģērbu vai apavus. Es tikko nolēmu 2012. gada 31. decembrī... Tas nebija grūti. Veikalu neapmeklēšana kļuva tik ierasta lieta, ka drēbes vai apavus no inerces nepirku līdz šā gada maijam.
Oho tu esi īsts pierādījums, ka nepirkšanas principus iespējams ievērot vēl ilgāk, paldies, Dulksna! 🙂
Tas ir labs izaicinājums 🙂 Protams, lielākā daļa lepojas, ka krauj pilnus ratus ar mantām... Man pat nācās pamanīt atšķirību: cilvēki, kas bija kasē pirms manis, nopirka DAUDZ visu, kamēr es tikai pirku. pāris preces.. No tā ļoti atkarīgs kasieru noskaņojums un pat komunikācija iztērēt to visu nedomājot ir pilnīga katastrofa 🙁 Katrā ziņā paldies par rakstu, Daniel 🙂 gaidīsim nākamos!
Nē, nē, paldies, Gerda, par lielisko atsauksmi! 🙂
Foršs izaicinājums! Un man gadās (tikai pieaugušajiem varbūt tā nenotiek :D), ka, ja man kabatā ir teiksim 4Lt, es varu nopirkt viņiem šokolādes tāfelīti, bet, ja gribu dzert vēlāk, tad 1 Lt. sulai nepietiek, tāpēc labāk neko nepirkšu, bet ja būs visi 20 Lt, nopirkšu šokolādi, dzērienu un burtnīcu ar skaistu vāku. Tāpēc, ja jums ir mazāk, jūs automātiski tērējat mazāk 🙂
Jūs iedevāt labu domu – galu galā, ja ir ļoti grūti atturēties no naudas izšķērdēšanas, varat pārtraukt to nest. Vai arī, ja glabājat to savā bankas kontā, nenēsājiet karti līdzi. Vai arī uzdāvini draugiem/ģimenei, lai ietaupītu naudu!
Gribam vairāk rakstu :). Man pietrūkst iedvesmas :).
Un tas būs drīz!
Es visu pagājušo nedēļu slimoju, tāpēc nevarēju uzrakstīt. Tāpēc šodien (vai rīt) jāparādās jaunam rakstam... 😉
Mūsdienu cilvēka patiesais izaicinājums ir pretoties reklāmai. Es esmu veicinājis šī izaicinājuma domāšanu varbūt 4-5 mēnešus. Un man personīgi tas ļoti patīk. Jo mazāk mantu ir (tas ir, tās lietas, kas pieder tikai man un tiek pirktas par manu naudu), jo neatkarīgāka es jūtos, kas man ir svarīga sajūta. Galu galā jūs esat atbildīgs par visām lietām, kas jums pieder. Apģērbi, apavi, kosmētikas līdzekļi, grāmatas, putekļu sūcējs, dekoratīvie šķīvji un svečturi ar pusdegušu sveci, kurpju karote, virtuves "režīmi" un visādas citas stulbiņas.. Visas šīs lietas ir jānoliek kaut kur droši , par ko jārūpējas u.t.t. Un, ja jūs kaut kur ceļojat ilgāku laiku, piemēram, pārvietojaties, jūsu mantas jāceļo līdzi. Tāpēc, manuprāt, jo mazāk mantu tev ir, jo brīvāks tu esi. Un cilvēkam tiešām vajag mazāk, nekā daudzi iedomājas, izdomā vai māca domāt 🙂
Minimālisma idejas. Es arī viņus dievinu! :))
Jūs varētu būt pārsteigts, bet es tā dzīvoju visu laiku. Vienkārši esmu tā audzināts no mazotnes un priecājos, ka man ir pretestība lietot ne nepieciešamības dēļ. Bet lielākajai daļai cilvēku ir problēmas ar pārmērīgu patēriņu. Priecājos, ka mudināt mūs pirkt mazāk šajā patērētāju apsēstajā pasaulē! Kad ir tik daudz informācijas, kas kliedz "izmantojiet", ir ļoti svarīgi izplatīt dažādu informāciju! Paldies Tev par to!:-)
<3
Ilgāk izturēju bez pirkšanas bija 2 nedēļas :). Pēc tam uzbruka "atturības" sindroms un kad to sapratu konts jau bija tukšs :). Es izmēģināšu 4 nedēļu izaicinājumu.
Veiksmi! 🙂
Pirms kaut ko pērku - ļoti rūpīgi pārdomāju 🙂 pat ēdienus un dzērienus. Manā dzīvē man bija apsēstība ar pirkšanu (drēbes, apavi), bet tagad es cenšos samazināt lietu skaitu. Es tur šur tur sakārtoju, kaut ko atdodu, kaut ko izmetu. Minimālisms jebkurā gadījumā ir spēks! Mazāk lietu nozīmē mazāk laika to pārvaldīšanai 🙂
Mazāk iepirkšanās, vairāk naudas! Šī ir mana metode, kā ietaupīt un uzturēt savu māju sakārtotu 😀
Šo rakstu atradu tieši īstajā laikā un vietā. Tieši tad, kad sapratu, ka esmu neārstējams impulsu pircējs (pērku, lai iegādātos, cenšoties ar katru jaunu preci atrast to visaptverošo piepildījuma sajūtu, kas, pārnākot mājās, pēkšņi izgaro). Burtiski, es kategoriski nolēmu principā jaunas lietas nepirkt, kamēr nesāku lietot jau nopirktās (piemēram, jaunas grāmatas nepirkt, kamēr neesmu pabeidzis lasīt nesen iegādātās un plauktā guļošās grāmatas). Tikai uzreiz jāizlemj, ko darīt ar iekrāto naudu, lai tā atkal nesāktu dedzināt plaukstas (tas ir, kur likt, lai fiziski nav pieejama)? Kad banku krājnoguldījumiem ir nulle procenti, es redzēju "Mākoņa trako mērķu sarakstā", ka viens no šādiem veidiem varētu būt to "bezmaksas" naudas ieguldīšana aizdevumos cilvēkiem (Savy, Finbee utt.). Bet tas man ir jaunums... Vai jūs varētu komentēt šo savu mērķi kādā rakstā, kāpēc jūs to izlēmāt darīt, kāpēc nav viena vietne, bet vismaz 5, no kurām 4 cik saprotu jau esat mēģinājuši . Vai tas strādāja? Vai tas atmaksājās? Vai iekrājāt nedaudz vai vienkārši brīvā nauda pārvērtās par vēl lielāku mīnusu? (vēl domāju, vai kādam VMI nebūs jādeklarē ieguldītā nauda un jāmaksā kaut kādi procenti, pēc kā parādītos, ka nevis krāju, bet aizgāju mīnusā). Respektīvi, vai par šo varētu uzrakstīt kādu rakstu sīkāk, kur fiziski likt to "brīvo" naudu, lai nebūtu kārdinājuma to tērēt (jo man tiešām nevajadzētu)?
Par to pastāstīšu turpmāk, Rasa! Pagaidām es pats eksperimentēju.
Bet es iesaku citu emuāru autoru Džastinu. Viņam ir vesels blogs par aktīvām un pasīvām investīcijām, idejām, kur to naudu vislabāk likt (es izmantoju dažas idejas). Šeit ir viņa raksts tieši par P2P aizdevumiem: http://investologija.lt/blogas/investavimas/p2p-skolinimas-kaip-investuoti/ Iesaku arī citiem!
…Pasveiciniet viņu no manis, ja abonējat. 😉
Liels paldies!
Labs Daniels! Mēs domājam diezgan līdzīgi.
Labi atceros mirkļus, kad jau biju nolēmusi neko nepirkt (izņemot palīgmateriālus vai tikai ļoti, ļoti nepieciešamās lietas). Aizbrauc uz kādu Ikeju pēc ļoti konkrēta pirkuma, aizej, apbrīno skandināvu sadzīves priekšmetus... gribas vienu, un otrs ir skaists. Tad atgādini sev prātā, ka nepirksi. Atturējos, bet arī ļoti labi atceros, ka bija jāpiepūlas.
Tagad jau vairāk kā gadu eju uz kādu Ikeju pēc ļoti konkrēta pirkuma, eju, apbrīnoju skandināvu sadzīves priekšmetus.... Un absolūti nulle emociju, totāla vienaldzība. Man to nevajag, es to gribu.
Jebkurā gadījumā tā ir sasodīti laba sajūta. Brīvība.
Patiesībā pēdējā gada laikā manā mājā ir bijis pietiekami daudz lietu, lai tās varētu saskaitīt uz pusi no manas rokas pirkstiem.
Lai gan, ja jūs ieietu manā mājā, jūs nedomātu, ka es dzīvoju minimālistisku dzīvi, jo man ir lietas no agrākiem laikiem. Tomēr tiem visiem ir sava vieta, un neviena nav lieka.
Labāk nekā nav, nekā domāt, kā no tā atbrīvoties. Jo man arī nepatīk izmest lietas - cenšos atrast lietas, kas man varētu būt vajadzīgas un atdot.
Ja ir kādi gadījumi (dzimšanas dienas utt.), man ir ieradums saviem draugiem un radiem kategoriski nedāvināt nekādas lietas. Pēdējos pāris gadus, aicinot uz dzimšanas dienas ballīti, saku: vai nu ņemiet līdzi vegānu ēdienu (vēlams mazāk, bet garšīgu), vai ziedojiet Empty Cage. Un vēl piebilstu, ka 5 eiro ir ok. Nu lai mazāk pelnošie nedomā, ka mana dzimšanas diena viņiem būs dārga (-:
Tiesa, mūsu izpratne par nepirkšanu ir nedaudz atšķirīga, jo es runāju tikai par materiālajām lietām. Ceļojumi, biļetes uz kino, koncertu utt. Es neskaitu. Tāpēc es nepērku vairāk, jo nevēlos papildu lietas, kas man ir savā ziņā bezjēdzīgas un antiekoloģiskas. Un es pērku pēc iespaida. Un, ja man ir finansiāla iespēja, es vienkārši cenšos tās ierobežot mazāk (-: Ziedojums arī nav iekļauts.
Mazāk ir vairāk.
Ak, paldies Marijai!!! <3
Oho, cik daudz cilvēku Lietuvā vēl nav pilntiesīgi lietotāji! Tiešām patīkami dzirdēt, ka ir potenciālie balticustache bloga lasītāji. Manas domas nebūs veltīgas 🙂
Izaicinājums ir ļoti labs. Mēs BM ģimenē ik pa laikam cenšamies nedēļu neko nepirkt (pilnīgi neko). Sākumā bija grūti, bet tagad, finansiālās neatkarības režīmā, tas ir viegli, dažreiz pat dabiski, bez piepūles. Jums būs jāizmēģina savs ikmēneša izaicinājums, bet tikai pērkot pārtiku 🙂
Vajadzētu! Starp citu, es apmeklēju jūsējo https://balticmustache.lt/ un man ļoti patika! Ceru, ka neapstāsies!
Priecīgs dzirdēt. Mums tas ir tikai sākums 🙂
Mums ir daudz domu un pieredzes, bet žēl, ka mums nav laika 🙂