Ar kājām cauri Spānijai Sv. Jēkaba ceļš: kāpēc tu gribi pārgājienā 872 kilometrus

🥾 Lyuba, kas tu esi?

Esmu Liuba, meitene no Klaipēdas. Es skatos uz dzīvi ar smaidu un cenšos atrast kaut ko labu pat vissliktākajā situācijā. Es esmu degustētājs - man garšo viss - es garšoju dzīvi.

🥾 Vai jūs bieži izaicināt sevi?

Es neizvirzu sev izaicinājumus – tie manā dzīvē ienāk paši no sevis. Kādreiz man gribējās nodarboties ar kādu interesantāku sporta veidu, un manās rokās iekrita avīze ar rakstu par Klaipēdas kalnu sporta klubu. Tā man radās interese par klinšu kāpšanu un alpīnismu.

Kad gribēju nodarboties ar aktīvākām nodarbēm, bija jāiemācās braukt ar mikroautobusu ar piekabi, bet vienreiz ar mugursomu skriet pa mežu. Bērnībā man patika jūra, tāpēc lielo buru kuģu regates laikā 1 Kļuvu par brīvprātīgo, ieguvu iespēju kuģot uz Somiju.

Es speru soli pretī savam sapnim, un tad viss notiek pats no sevis.

No pieticības, kā redzi, arī es nenomiršu. 🙂

🥾 Kādu izaicinājumu šoreiz pieņēmāt?

Es plānoju ceļojumu uz Nepālu. Bet liktenis mani sūtīja uz Santjago taku.

Brauciena mērķis bija 25 dienās noiet 800 km Santjago de Kompostela. Bet tā es sākumā domāju. Vēlāk satiku kādu spāni, kas man palīdzēja saprast, ka šī ceļojuma mērķis ir pats ceļojums.

🥾 Kāpēc Santjago?

Satiku pāri, kas martā plānoja doties uz Nepālu un meklēja kompāniju ceļojumam. Nepāla ir mans sapnis, tāpēc piekritu pievienoties, īpaši nedomājot. Dabūju pasi, sakrāju naudu, dabūju atvaļinājumu no darba un gaidīju.

Taču vēlāk uzzināju, ka līdzbraucēji vairs nevar braukt, tāpēc paliku viena ar naudu un atvaļinājumu uz marta mēnesi.

Bet es esmu sapņotājs un vienmēr naivi ticu, ka viss būs labi. Es atcerējos filmu Ceļš (2010), Izlasīju šo un to par Santjago ceļu un nopirku biļeti uz Francijas pilsētiņu Saint Jean Pied de Porto.

Kad pienāca laiks, sakrāmēju mugursomu un aizgāju.

Mamma bija ļoti pārsteigta, ka tik garam ceļojumam gatavojos viena, neizmantojot nevienu tūrisma aģentūru un bez draugu kompānijas. Sākumā viņa mēģināja iebilst pret manu lēmumu, bet vēlāk piekrita.

🥾 kā gāja

Brauciena sākumā skrēju kā acis deg. Kā jau minēju, mans mērķis bija Santjago sasniegt laikā. Lai to izdarītu, dienā bija jānoiet vismaz 30-33 km. Manās rokās bija tikai lapa ar attālumiem līdz darba albergu (lodžām) un uz ceļa es redzēju dzeltenas bultas, kas mani pavadīja līdz pat Santjago.

Nav kartes vai ceļveža, taču, uzmanīgi sekojot bultiņām, ir grūti apmaldīties. Es steidzos, cik vien varēju. Dažkārt palaidu garām iespēju ilgāk parunāties ar satiktajiem cilvēkiem, un reizēm pat pieļāvu kļūdas, kuras varēja būt nepiedodamas.

Bet vēlāk es satiku spāni Serhio. Izdzirdot, ka svētdien plānoju noiet vismaz 40 kilometrus, viņš bija pārsteigts:

🥾 Ko jūs darījāt, kad bija grūti?

Kad kaut kas notiek un es gribu padoties, es jautāju sev: "Kas mainīsies, ja es tagad padosies un nemēģināšu?" Atbilde gandrīz vienmēr ir viena un tā pati: "Neviens."

Jūs nevarat izvairīties no problēmas, bet jūs varat to atrisināt.

Var, iespējams, neizdosies tālāk, bet nezināsi, kamēr nepamēģināsi. Tāpēc es vienmēr sevi iedrošinu un sāku strādāt pamazām, lai nākotnē varētu vismaz soli tuvāk mērķim. Dažreiz jums ir jāpieņem lēmumi, kas jums nav īpaši labvēlīgi. Bet tā ir dzīve - ja nebūtu kontrasta, mēs nejustu patiesu laimi.

🥾 Kā jūs jutāties, kad sasniedzāt savu pārgājiena mērķi?

Mani sapņi nekad netiek pilnībā īstenoti, tāpēc es vienmēr esmu apmierināts ar gala rezultātu. Es nekad neesmu gribējis būt spēcīgākais sportists, gudrākais students vai labākais profesionālis.

Bet pārsvarā vēlos pamēģināt ko tādu, ko vēl neesmu mēģinājis, un, tā kā sajūta vēl nav zināma, nevaru tai tikt pāri sagaidīt kaut ko konkrētu. 2

Piemēram, kad agrā ziemas rītā pirmo reizi kāpu kalnā ar mugursomu mugurā, es sev jautāju, kāpēc es to daru – tātad šis ir mans atvaļinājums. Normāli cilvēki iet tur, kur ir silti, kur ir baseins un bārs, un es...

Bet, kad uzkāpu kalna galā un ieraudzīju šo skatu, man acīs sāka sariesties laimes asaras, un man pat aizrāvās elpa. Es sapratu, ka celšos pulksten 5 no rīta, 3 Es došos pārgājienā 12 stundas dienā, lai vēlreiz piedzīvotu šo sajūtu.

🥾 Ko jūs iemācījāties Sanjtag laikā?

Ceļojuma laikā iemācījos atlaist. Atlaist visu, kas tur un nedod mieru. Es sapratu, ka cilvēki mūsu dzīvē nāk un iet, un mums nav tiesību par to dusmoties. Es labprātāk gūstu no cilvēka labāko, novēlu viņam veiksmi un palaidu vaļā. 4

• Es sapratu, ka mums ir jāciena otrs cilvēks un viņa izvēle arī tad, kad viņš mums nemaz nepatīk. Ja cilvēks vēlas būt viens, tas nenozīmē, ka viņš ir dusmīgs vai nevēlas komunicēt. Varbūt viņš vienkārši vēlas būt viens. 
• Sapratu, ka nav vērts nervozēt par sīkumiem. Ja nevarat mainīt situāciju, mainiet savu attieksmi. Kā saka: "Nav sliktu laikapstākļu, ir tikai sliktas drēbes."
• Sapratu, ka dažreiz problēmas atrisinās pašas no sevis, vajag tikai mazliet mierīgi pagaidīt. Un peldēt pa straumi.
• Un galvenais, ko es sapratu, ir tas, ka, lai arī dažreiz notiek ne pārāk patīkamas lietas, visam, kas notiek ceļā un dzīvē, ir nozīme. Galu galā viss izdodas uz labu, svarīgākais ir raudzīties uz dzīvi pozitīvi un daudz smaidīt. Ziniet, tas palīdz. 🙂

Pēc atgriešanās mājās sapratu, ka 50 km soļošana dienā nav mana robeža, tāpēc pēc nelielas atpūtas nolēmu piedalīties Lietuvas 2x100 km soļošanā: divas dienas pa simts kilometriem, viena diena atpūtai. Pārgājiens izdevās labi, mērķis sasniegts - ieguvu jaunus draugus, pieveicu distanci.

🥾 Vai jums ir kāds padoms cilvēkiem, kuri vēlas atkārtot vai pārspēt jūsu piedzīvojumu?

Manu piedzīvojumu nevar pārspēt. Jo katrs cilvēks, ejot šo ceļu vai dodoties kādā citā ceļojumā, piedzīvo savu unikālo un unikālo piedzīvojumu. Labi apavi un vienmēr labs garastāvoklis ir labs padoms, kas jums palīdzēs jebkurā pārgājienā.

Kā saka: "Sapņo, un jūsu vēlmes piepildīsies." Pielieciet nedaudz vairāk pūļu, lai viss noritētu ātrāk un vēlamajā virzienā.

🥾 Nu ooooo... Kādu izaicinājumu tu tagad pieņemsi?

Es savu pašreizējo sapni nesauktu par izaicinājumu, bet ļoti gribu aizbraukt uz Islandi. Nezinu, kad tas notiks un kādi būs apstākļi, bet es noteikti tur braukšu.

Manas dzīves lielā vēlme ir apceļot pusi pasaules.

Mūsu pasaule savās dabas parādībās ir ļoti atšķirīga: Argentīna, Indija, Āfrikas valstis, Ķīna, Vjetnama, Malaizija, nu, un daudzas citas valstis, kas parasti neiekrīt ceļojumu aģentūru piedāvājumos. 🙂

🥾 Paldies, Ļuba!

Un beigās šis:

1. Es jau iepriekš rakstīju kāpēc vienmēr ir labāk gaidīt mazāk.
2. Mans draugs Valtiniks ir rakstījis, kāpēc labāk neko nesalīdzināt.
3. Tadas Rakauskas ir pastāstījis par meditācijām sliktu domu atbrīvošanai.
4. Un tiem, kas vēlas ceļot pa Santjago ceļu, tas laikam arī viss labākā lapa, kurā par braucienu rakstīts lietuviešu valodā. Es to iesaku.

Starp citu, Sv. Jēkaba ceļš ir arī Lietuvā! 

...Un kādā ceļojumā tu vēlētos doties? Kāds bija visneprātīgākais ceļojums, kurā esat bijis? Vai jūs vēlētos Sv. Vai šķērsosi Jēkaba ceļu? Dalieties komentāros zemāk!